Apstāties. To piedāvā četras Lieldienu dienas. Atlikt mājas ģenerāltīrīšanu, atlikt dārzā darāmos darbus. Padomāt, varbūt paskumt, kādu dienu pagarlaikoties un kādu papriecāties, satikties ar savējiem. Bet neskriet, mēģinot noķert to, kas, šķiet, varētu aiztraukties garām. Lai traucas, lai skrien, lai steidzas. Tas, kas katram tiešām vajadzīgs, neaizskries, tas paliks klāt un kopā. Tieši tavējais.
Ikdienas trauksmes straume rauj līdzi, ne tai šķērsām, ne pretī papeldēt. Mutuļos tiekam rauti pāri krācēm, akmeņiem, labi, ja parauj garām atvariem, un atkal tik uz priekšu, uz priekšu. Ja varam uz brīdi pieķerties kādam nolīkuša koka zaram un, ievelkot elpu, izjust mirkli, kurā piederam tikai sev, tas jāizmanto. Un nu tā iespēja ir. Pieķerties brīvajam dienām kā glābjošā koka stiprajam zaram, izkrist no straumes un gūt mieru sevī un ap sevi. Piepildīt to ar skumju klusumu un klusu prieku.
Vai to protam? Vai nav bail savā klusumā ieraudzīt ko tādu, ko tik labi palīdz noslēpt pierastā kņada un rosība? Iespējams, atklāt sevī to, kas varbūt dzīvo tikai nojautās, kuras aši noslēpjam aiz rūpju un steigas aizsega, mums var šķist bīstami. Jo kurš gan sevi zina līdz sīkākam domu mezgliņam, sajūtu punktiņam, līdz melnākajam melnumam un caurspīdīgākajam baltumam…
Dzīvot sevī kā neizzinātā pasaulē. Varbūt pat skaisti. Bet varbūt biedējoši. Pārkāpt tam pāri, ļauties ieiet sevī. Apjaust, aptvert vismaz kādu noskaņu, kādu stīgu, kas skan tik klusi, ka sadzīves trokšņos to nedzirdēt. Varbūt tā skaņa nes sāpes, kas jāizsāp, varbūt tā dzied prieku, kas jāizdzīvo. Vien mums jārod spēks, lai tam ļautos.
