Tā vien liekas, ka pavasaris ziemu jau pievarējis. Un saules klātbūtne patiešām palīdz uzturēt mundrāku omu, gaišāku skatījumu, lai gan tā vēl tikai rotaļājas, te uzmirdzot, te paslēpjoties mākoņu vai miglas aizsegā, dienā atkausējot sniegu un ledu. Saules rotaļas gan izmaksā dārgi tiem, kas aizraujas un aizmirst, cik bīstamas naktī kļūst saules atstātās, ledū pārvērstās pēdas pagalmos, uz brauktuvēm, ietvēm. Arī uz ūdenstilpēm, kuras it kā vēl klāj ledus, jābūt ļoti piesardzīgiem. To gan vēl nebija iegaumējusi kāda jauna vilcene Igaunijas pusē. Vairāki mediji ziņo, ka tuvumā esoši igauņu strādnieki, domādami, ka slīkst suns, izglābuši, kā vēlāk noskaidrojies, vilku. Vai cilvēki nebūtu palīdzējuši dzīvniekam, ja zinātu, ka tas nav suns? Domāju, ka palīdzētu. Cilvēku dabā taču ir glābt, īpaši kritiskās situācijās, kad nav laika domāt, kad vada cilvēcīgā daba sniegt atbalstu tam, kurš ir izmisumā. Bet tās jau tikai mirkļa emocijas, kad tiešām nedomājam, nerēķinām. Ja tā labi padomā, kādēļ gan glābt vilku, arī svešu suni? Nezinu nevienu racionālu izskaidrojumu. Nav jau arī nekur uzrakstīts, nav veikti aprēķini, cik izmaksā tāda dzīvnieka glābšana. Varbūt tādēļ glābj?
Cilvēku glābšanai gan aprēķini un tiem sekojoši noteikumi izstrādāti smalki jo smalki, un katra glābšana tiek izsvērta pēc visiem priekšrakstiem, pēc īpašiem testiem. Tādēļ, ja cilvēks ir piezvanījis Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam, glābšana var tomēr nepienākties. Tas nekas, ja līdz tālrunim esi aizrāpojis, dienesta aprēķini liecina, ka palīdzēt var, piemēram, ģimenes ārsts, kurš gan tobrīd arī ir slims. Vēl nesaprotamāk, arī no racionālā viedokļa raugoties, dienests rīkojas, palīdzības izsaucēju gan apraugot, bet tomēr līdz medicīnas iestādei nenogādājot, jo arī taču var palīdzēt ģimenes ārsts. Diemžēl gadās, ka pacientam, meklējot to īsto palīdzību, nākas samaksāt ar dzīvību… Un te es nefilozofēju, tie ir stāsti no nesen piedzīvotā, dzirdētā.
Un jāsāk domāt, kas mūsu sabiedrībā ir vērtīgāks- dzīvnieks vai cilvēks? Ja tomēr cilvēks, vai tas, kurš visu mūžu godprātīgi strādājis un maksājis nodokļus, vai tas, kas dzīvojis kā tas sienāzis muzikants no pasakas. Ir taču zināms, ka jebkuru bezpalīdzīgā situācijā nonākušu alkoholiķi policija savāc, aizved uz atskurbtuvi pat simts kilometru attālumā, ja tuvāk tādas iestādes nav, ja vajag, arī uz medicīnas iestādi, kur “cietušajam” sniedz palīdzību. Kas par to maksā? Nu ne jau tas “sienāzis”, kurš dzīvojis un dzīvo, sevi neapgrūtinot ar naudas pelnīšanu.
Diez cik saulaini neiznāca, bet ko lai dara, ja liekas, ka, domājot par humānismu, esam apjukuši un apmaldījušies pašu veiktajos aprēķinos un sarakstītajos priekšrakstos.
Komentāri