Viesnīcā “Rīdzene” savulaik noklausītās oligarhu sarunas ir materiāls, ar kuru Jaunā konservatīvā partija (JKP) stiprina savu atpazīstamību. Partija ir naski pārņēmusi godīguma un pretkorupcijas politikas nišu, tomēr ambīcijas nereti izrādās lielākas nekā darbības reālais saturs.
Partijā darbojas bijušie Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieki Juta Strīķe un Juris Jurašs. Uz savas iepriekšējās profesionālās darbības materiāliem viņi tagad veido jaunu karjeru JKP rindās. Oligarhu lietas juridiskais process īsti labi nesanāca, un lieta par politbiznesmeņu darījumiem beidzās ne ar ko. Taču tieši šāds iznākums un tā izraisītā sabiedrības daļas kritiskā attieksme gan pret lietu kārtošanu valstī, gan arī pret valsts spēju strikti reaģēt ir labs politiskais kapitāls, ko JPK steidz izmantot. Izsakot attieksmi pret tā dēvēto oligarhu darbiem un valsts amatpersonu rīcību šajā sakarā, JKP cer ieņemt galvenā pretkorupcijas spēka nišu Latvijas politikā.
Tas viss ir saprotami un pat pozitīvi. Šī niša jau pārlieku ilgu laiku šejienes politiskajā spektrā ir bijusi visai maz apdzīvota. Vienlaikus tas, kā JKP izmanto konkrēto tēmu savu pozīciju stiprināšanā, atstāj zināmu vietu pārdomām par piedāvātā satura atbilstību izvēlētajai darbības formai.
Viens no līdzekļiem, ko JKP izmanto, lai uzturētu savu nosaukumu dienaskārtībā, ir “tautas sapulču” rīkošana. Cilvēku pulcēšana publiskos pasākumos, lai runātu par politiku, ir atbalstāms veids, kā veicināt pilsonisko aktivitāti. Līdztekus visam citam šie pasākumi rāda, ka politiķi ir tikuši pāri traumai, ko radīja 2009. gada janvāra grautiņi Vecrīgā. Toreiz, sākoties krīzes smagumam, atsevišķi politiskie spēki kritizēja valdības politiku un bija dzirdami saukļi par Saeimas atlaišanu. Tas, ka sākotnēji miermīlīgais pasākums pārauga vardarbībā, droši vien daudziem lika pārdomāt, vai un kā viņi spēj vadīt ar pastāvošo situāciju neapmierināto cilvēku emocijas.
Tagadējo sabiedriskās spriedzes līmeni, protams, nevar salīdzināt ar 2009. gadu. Šā gada jūlijā JKP rīkotajā pasākumā pie Rīgas pils piedalījās daži simti cilvēku, kuri “Rīdzenes” sarunu kontekstā prasīja ģenerālprokurora un daži ministru atkāpšanos, kā arī kritizēja valdībā pārstāvētās partijas. Atnāca arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis, tomēr viņa izvairīgie vārdi oligarhu sarunu kontekstā noveda pie tā, ka viņš tika izsvilpts.
Šonedēļ būs turpinājums. Zīmīgā datumā – 23. augustā – izsludināta jauna “tautas sapulce”. Taču veids, kā JKP rūpējas par pasākuma publicitāti, rāda, ka vismaz pašlaik partija nesmādē arī vienkāršu trokšņa celšanas taktiku, lai tikai atgādinātu par sevi. Piemēram, kad neizdevās sākotnējā iecere pasākumu atkal rīkot pie Rīgas pils, partijas pārstāvji apgalvoja, ka, izmantojot formālus aizbildinājumus, sapulci tur nepieļaut esot centies prezidents. Viņus nebija pārliecinājusi norāde, ka šajā dienā pili apmeklēs Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers un ka šāda veida pasākumu tur traucētu arī remonti. JKP acīmredzot domā, ka tie daži simti cilvēku, kas droši vien atkal pasākumu apmeklēs, ir tik draudīgs spēks, ka tas ir jānovada uz kādu citu vietu, kur prezidents to neredzēs.
Prezidents R. Vējonis acīmredzami ir viens no JKP publisko aktivitāšu mērķiem. Piemēram, viņi ir vērsušies pie prezidenta, lai tas pieprasa oligarhu sarunās figurējošo ministru demisiju un iegūst no ģenerālprokurora paskaidrojumus saistībā ar oligarhu lietām. R. Vējonim nācās atbildēt, ka pilsoniskā aktivitāte ir laba, taču tiesiskuma aizstāvēšanai būtu jānotiek atbilstoši Satversmei un citiem likumiem. Un tie savukārt paredz, ka prezidentam nav tiesību atlaist ministrus – to dara Saeima vai Ministru kabinets. Tāpat arī varas dalīšanas princips paredz, ka politiķiem nav tiesību tiešā veidā iejaukties tiesu varas darbā – ģenerālprokurora darba izvērtēšanai likumos ir paredzēta speciāla kārtība, to nevar pakļaut konkrētā brīža politiskajiem strāvojumiem. Diezin vai tiesiskumu atbalstošie JKP nezina Latvijas likumus. Šo pieeju drīzāk var tulkot kā mēģinājumu izdarīt spiedienu uz Valsts prezidentu, lai arī tas mirkļa karstumā pateiktu kaut ko tādu, kas izdevīgs JKP.
Interesants ir arī pats pasākuma nosaukums – “tautas sapulce”. Tas šķiet pretendējam uz plašu sabiedrības masu viedokļa pārstāvēšanu. Tomēr šajā gadījumā tā vairāk ir vēlmju domāšana. Ja noteiktas idejas ir izskanējušas dažu simtu cilvēku grupā, kam dots nosaukums “tautas sapulce”, tas šīs idejas automātiski nepadara par tādām, kas nudien ilustrē sabiedrības viedokli. Zaļo un zemnieku savienība, kuras politiķi itin krāšņi ir minēti noklausītajās un publicētajās oligarhu sarunās, joprojām ir viens no populārākajiem politiskajiem spēkiem valstī. Tiklab kāds varētu iedomāties sarīkot citu “tautas sapulci” Aivara Lemberga vai Jāņa Dūklava atbalstam un tos dažus simtus cilvēku, kas droši vien atnāktu, varētu uzdot par “tautas” atbalsta indikatoru.
Jāsecina, ka JKP retorikā ap oligarhu sarunām ir arī itin daudz patukšas vai pārspīlētas retorikas. Spēlēšana uz publikas emocijām ir vieglākais ceļš situācijā, kur skepsi par savu darbību ir tik viegli norakstīt uz oligarhu un citu oponentu pretdarbību. Itin kā tie, kas sevi pasludina par gaišajiem spēkiem, paši nekad nekļūdītos.
Komentāri