Neesmu nekāds izņēmums, gribas un gribas to pasauli kritizēt, pasūkstīties, pažēloties, pavaimanāt. Ja tam visam vēl ir klausītāji, vēl labāk – piekritēji -, ko gan vairāk vēlēties! Šajā ziņā labāka temata kā “Kad mēs augām, tad tā negāja!” nav.
Tomēr bieži vien jāatzīst – vaina jau ir arī manī pašā, jo nespēju tam laikam skriet līdzi tik ātri, kā vajadzētu.
Kaut vai: klausos kādu jaunu cilvēku diskusiju, uzstāšanos, kas pamatā notiek latviešu valodā, bet ik pa laikam kaut kas tiek iestarpināts angļu valodā. Vecākam cilvēkam daudz paliek nesaprotams, ne līdz galam uztverams. Jā, tā tā pasaule griežas! Kādreiz netikām vaļā no vācu, tad krievu valodas piesārņojuma, tagad angliskais liekas tik moderni!
Par telefoniem skaidrs: labi, kamēr labi. Bet, ja jāizmanto kaut kas jauns un nebijis, bez bērnu un mazbērnu palīdzības neiztikt. Tad nevaru atrast, kā pieslēgt skaļruni, tad, kā izmantot kādu lietotni, tad nevaru un nevaru atrast telefona krātuvē vajadzīgo funkciju, dažreiz arī kādu pašas labi noglabātu attēlu. Nav tik lielas uzticības tam aparātam, lai to izmantotu naudas pārskaitījumos. Ja nu pirkstiņš noslīdēs tur, kur nevajag! Nu, nē, labāk pa jau iestaigātu taciņu – ar skaidru naudu vai bankas karti, tik daudz ir apgūts. Bet ir jau cilvēki gados, kas baidās pat pieskarties bankomātam. Kā viņi tiek galā?
Kaut kā jau ir apgūtas pašapkalpošanās kases lielveikalos. Pirmās reizes bija gandrīz ar slapju muguru – kā nu mācēšu, kā samaksāšu. Līdz veikalu darbinieku roku veiklībai vēl, uh, cik tālu! Kamēr atrod to preces kodu: vienai precei tas uz sāna, citai virspusē, citai apakšā. Kamēr izgroza… Gribu samaksāt, kase kaut ko no manis nesaprot. Ak tā, tajā uzstādīta izvēle – samaksāt skaidrā nau- dā -, bet es taču maksāšu ar karti.
Bet tie pakomāti! Ja tie būtu viens vai divi. Kas tev deva! Piedāvājums tik papildinās, tad nu orientējies nu, kurā šoreiz sūtījums jāsaņem. Vienas kompānijas pakomāti ir gan pie viena, gan cita veikala. Ja uzmanīgi neizlasi adresi, pats vainīgs. Turklāt kāds no tiem vai gluži paslēpts aiz kāda lielveikala stūra vai pašas lieltirgotavas telpās, dažreiz iznāk pariņķot pa pilsētu, lai atrastu īsto. Traki uzmanīgam jābūt, ja kaut ko grib sūtīt prom. Neizmērīsi savu sūtāmo paciņu, var gadīties, ka izvēlētās durtiņas būs par mazu, nāksies visu sākt no jauna. Nemaz nerunāsim par to, ka katram tam preču skapim citāds ekrāns, atšķirīgas izvēlnes, to izkārtojums… Ja redze pabojāta, brillēm vienmēr jābūt pie rokas, bez tām labāk pat netuvoties modernajam aparātam.
Tiesa, pārtikas produktu piedāvājums tagad neaptverams. Ja nepatīk, pie plīts jāstāv minimāli, iešauj tik krāsnī vai kādā citā modernā ēdiena gatavošanas aparātā, un gatavs! Bet nav labuma bez ļaunuma… Piedāvājums ļauj izvēlēties. Vienam negaršo tas, otram cits. Īpaši, ja ciemos atbrauc bērni, mazbērni. Viņi neēdīs visu, ko celsi priekšā. Tiesa, ka nageti nav nekādi vistu nagi, tā kā būtu saprasts, bet daudzveidīgo mērču, desu un desiņu, sieru un sieriņu, pat pienu “pasaule” man miglā tīta. Ir gan viens glābiņš – no frī kartupeļiem ar kečupu neviens neatteiksies!
Nu, teiksiet vēl, ka agrāk dzīve nebija vienkāršāka? Tomēr atgriezties vecajos labajos laikos negribas. Jāmēģina vien ir skriet tam laikam līdzi.
Komentāri