Vai attaisnota "bastošana"

Neattaisnoti mācību stundu kavējumi jeb apzināta bastošana pamazām  sarukusi, tādi gadījumi novada izglītības iestādēs kopumā tiešām skaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. Tomēr, nostiprinoties E-klases jeb elektroniskas mācību darba pārvaldības lietošanai un reizē vienkāršākai skolēnu vecāku saziņa ar skolu, krietni vieglāk kļuvis norādīt, ka bērns mācības kavējis attaisnoti. Kā pašreizējo kavējumu ainu vērtē un ko dara mūsu novada izglītības iestādes?

Kavējumi joprojām ir – tikai citādi nosaukti

Atgādināsim – mūsu valstī obligāta joprojām ir pamatizglītība. Tāpēc skolēna ģimene par atvases mācībām atbildīga tikai šajā izglītības posmā. No vidusskolas līmeņa automātiski “ieslēdzas” jaunieša paša atbildība – tātad pie noteikta daudzuma neattaisnoti kavētu mācību stundu skola jau var lemt par jaunā cilvēka izslēgšanu.

To, ka vismaz pēdējā desmitgadē mācību stundu ignorēšana jeb sarunvalodā bastošana vairs nav ļoti aktuāla, “Druva” noprot jau no sarunas ar Cēsu novada Izglītības pārvaldes vadītāju Dinu Dombrovsku. Pēc viņas stāstītā, patlaban skolām Valsts izglītības informācijas sistēmā (VIIS) ir jāpieraksta katrs bērns, kurš neattaisnoti kavējis vairāk nekā 20 mācību stundas, kas, ņemot vērā 6. – 9. klašu stundu sarakstus, ir nedaudz vairāk par divām pilnām mācību dienām. Līdzko fiksēts tāds kavējums, darbam ar bērnu un viņa ģimeni pievienojas ārpusskolas dienestu speciālisti. Kopumā D. Dombrovska vērtē,    ka neattaisnota stundu kavēšana vairs nav īpaši aktuāla, vismaz pēdējos gados sarunās ar mācību iestāžu vadību tāda tēma nav uzvirmojusi. Atsevišķi gadījumi noteikti esot, pieļauj D. Dom­brovska, taču tie ir tikai pilsētas lielajās skolās un katram vienmēr rodas izskaidrojums. “Ār­pus pilsētas – tur tikpat kā nav iespēju nepiedalīties mācībās. Tur viss ir zem lupas,” situāciju iezīmē Izglītības pārvaldes vadītāja.

Ņemot vērā nu jau labi pazīstamo mācību pārraudzības elektronisko sistēmu un tās ērtu lietošanu viedtālruņos, vecāks, visticamāk, divu trīs dienu stundu kavējumu pamana un, domājams, veic pārrunas ar bērnu, taču kavējumu vieglu roku attaisno. Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas (DACVĢ) direktors Oskars Kaulēns saka, ka  “pašreiz problēma nav neattaisnoti kavējumi, vismaz ne uzkrītoši, jo tādu ir ļoti, ļoti maz”. Direktors ir pārliecināts, ka krietni lielāka problēma ir vecāku izvēle attaisnot kavēto, jo ir ļoti daudz kavējumu attaisnojumu ar nosaukumu “cits iemesls”. Protams, tajos ir arī saprotami gadījumi – vajadzība apmeklēt ārstu, piedalīties mācību olimpiādēs, sacensībās vai citi tiešām īpašāki notikumi, kuru dēļ skolēns nav piedalījies mācību stundās, taču ir jautājums – vai tikai tie. O. Kaulēns uzsver, ka ir tieša korelācija šiem daudzajiem it kā attaisnotajiem kavējumiem un audzēkņa spējai “ielēkt atpakaļ” mācību vielā. Tas, ka stundu kavēšana bez iemesla vairs nav vērojama, skaidrojams arī ar ātro skolotāju reakciju, vērtē O.Kau­lēns: “Ja redzam, ka skolēns nav stundās, dienas laikā zvanām vecākiem.” Bet tiem, kas regulāri saņem attaisnojumus arī tad, kad vienkārši negribas iet uz skolu, mācību gads, visticamāk, beidzas ar neobjektīviem rezultātiem, jo jaunietis pat nav mēģinājis vielu līdz galam apgūt.
Arī Cēsu Valsts ģimnāzijā (CVĢ) regulāru neattaisnoto kavējumu nevienam skolēnam tikpat kā neesot, apstiprina ģimnāzijas direktores vietniece audzināšanas jomā Vineta Stīpnie­ce, pieļaujot, ka varbūt vēl pirms pandēmijas bijusi nedaudz cita situācija un šad tad tomēr tādi gadījumi bijuši. “Tagad mācīties ģimnāzijā nāk tiešām ļoti motivēti skolēni,” novērojumā dalās direktores vietniece, vienu gan atzīstot –    pēdējos gados kā traucēklis vidējās izglītības apgūšanai parādījusies tendence jauniešiem par visu vari jau uz 18. dzimšanas dienu iegūt autovadītāja apliecību. Tas nozīmē, ka jaunieši jau 17 gadu vecumā cītīgi apmeklē auto vadīšanas teorijas mācības un arī dodas uz praktiskajiem treniņiem, kas nereti ir tieši stundu laikā. Taču tie ir tiešām daži skolēni,    lielākoties tie jaunieši, kuri arī tiekot galā ar mācību vielu.

Taujāta, kā skola rīkojas, ja jūtams, ka kāds skolēns apzināti sāk kavēt nodarbības, V. Stīp­niece teic, ka rīcības plāns esot skaidrs – vispirms ar jaunieti runā klases audzinātāja, bet tālāk jau pieslēgties var vēl kāds cits speciālists – psihologs, karjeras konsultants – no piecu darbinieku komandas. Pēdējos gados, bet ne šogad, viņa atceras tikai vienu vai divus gadījumus, kad šajās sarunās vajadzējis piesaistīt arī bāriņtiesu. Tas gan attiecināms uz pamatskolas jeb proģimnāzijas izglītības ieguvi.

Nedaudz vairāk kavējumu ir Cēsu Pilsētas vidusskolā (CPV). Mācību iestādes  direktore Aija Sīmane apstiprina – apzināti stundu kavējumi parādās, agrākais, ap 6. vai 7. klasi. Ar skolēniem, kas bez attaisnojuma kavē mācības, strādā atbalsta darbinieki – pedagogu palīgi. A. Sīmane norāda,    ka ar pilngadīgajiem skolēniem, kuri turklāt mācās vidusskolas klasēs, gan šādi vairs nenodarbojoties un tad jau visai ātri var pienākt brīdis, kad jaunietis tiek atskaitīts un viņam jādodas prom no skolas.

Tiesa, pēdējā laikā Pilsētas vidusskolā manīts, ka bērnu kavētās mācības vecāki biežāk attaisno ar norādi “citi iemesli” vai pat “slimības dēļ”. Taču situācijās, ja skolēnam ir grūti mācīties citu bērnu klātbūtnē, tiek ieteikta tālmācība, kad izglītojamais daudz maz pats var organizēt savu mācību darbu. Vienlaikus gan A. Sīmane atzīst – gadījies arī uzņemt bērnus, kuri atgriezušies klātienes mācībās pēc tālmācības formas citā skolā un adaptācija skolēnam    nebūt neesot viegla.

Ķeras vērsim pie ragiem vēl pirms sarkanās lupatas

Ar savu pedagoģisko un arīdzan izglītības iestādes darba organizatorisko pieredzi bērnu izpratnes un atbildības veidošanā nesen publiski dalījušās Cēsu Jaunās skolas (CJS) pārstāves. Oktobra vidū iestādes direktore Kristīne Pujāte un CJS valdes locekle Sandra Lielmeža uzstājās Rīgas Tehniskās universitātes    un Liepājas Akadēmijas rīkotajā konferencē “Bērna strupceļi”.

Šis CJS ir jau 13. mācību gads, un mācību iestāde izaugusi no astoņiem bērnudārzniekiem pirmajā gadā līdz pat 139 izglītojamajiem šajā semestrī, no tiem teju divas trešdaļas ir pamatskolēni. Pēc skolotāju stāstītā, šajā izglītības iestādē lielākoties nonāk bērni, kuru ģimenes tādu variantu ir    izvēlējušās no agrīnā bērnudārznieka vecuma. Mazāk, bet ik gadu esot audzēkņi, kuru ģimenes no dzīves ārvalstīs atgriezušās Latvijā. Vēl mazāk, taču ir bērni, kuriem citur bijusi ļoti negatīva pieredze. Reizumis pat ir skolēni, kuri pabijuši jau vairākās izglītības iestādēs.

Protams, arī Jaunajā skolā mēdz būt kavējumi un bērniem gadās stipri sastrīdēties vai pat sakauties, taču visām situācijām ir izstrādāti savi rīcības modeļi: kas ar ko runā, kas un ko attiecīgajā mirklī dara. Kas ir tās atšķirības, ko spējusi ieviest neliela privātā izglītības iestāde, un kas, iespējams, pietrūkst vienā vai otrā pašvaldības skolā?

Nenoliedzami, privātā mācību iestādē un lielās pašvaldību skolās atšķiras iespēja būtiski pārplānot darba laiku un pielāgot to vajadzībām, kas pašiem šķiet aktuālākas. Piemēram, S. Liel­meža stāsta, ka skolēniem līdz pat 6. klasei starp stundām ieplānots ārā būšanas jeb izkustēšanās laiks un šajā laikā nereti bērni pa vienam, pa diviem mēdzot pienākt pie skolotāja un parunāties, arī izstāstīt kādu satraukumu vai sāpi. Tāpat arī ēšanas laiks jeb otrās brokastis bērniem kopīgas ar skolotājiem, arī tur nereti raisoties dažādas interesantas sarunas. “Tā ir iespēja pamanīt bērnus tādus, kādus viņus nevaram ieraudzīt klasē,” atzīst S. Lielmeža. Ma­zajās klasēs attiecību veidošanai un stiprināšanai palīdzot arī rīta aplis, kas ir īpaši aktuāls pēc nedēļas nogalēm, kad bērnam pēc piedzīvotā brīvdienās ir vajadzība kaut ko vairāk pastāstīt. Vecākajās, sākot no 7., klasēs kopīgā āra laika gan vairs neesot, toties gan skolas vadībai ar pedagogiem, gan ar katru skolēnu, gan arī vecākiem divas reizes gadā notiekot individuālas sarunas. Pats galvenais šajās tikšanās reizēs esot uzklausīt un novērtēt katra novērojumus, raizes un cerības, bet mācību gada beigās iespējams arī kopīgi novērtēt, vai izdevies ko uzlabot un mainīt. “Nereti tie bērni, kas pievienojas 7. vai 8. klasē, īpaši uzsver, ka pie mums ir vieglāk veidot attiecības ar pieaugušajiem,” teic S. Lielmeža, kura, atsaucoties uz Latvijas Radio raidījumu “Atvērtie faili” septembra nogalē, atgādināja – tieši attiecību kultūra starp visiem skolas sistēmā iesaistītajiem ir galvenā lieta. “Mēs nedrīkstam būt vien­aldzīgi,” saka skolotāja.

Taču, ko darīt, ja stundu kavējumi tomēr parādās? Lai gan, pēc CJS direktores teiktā, tas skolā nav bieži, tomēr sistēma tādiem gadījumiem ir izstrādāta. Vismaz iesākumā tas arī ir līdzīgi kā citās skolās – pēc pirmās vai pirmajām stundām, kurās bērns nav parādījies, skolotājs vēlreiz pārbauda kavējumu pieteikumus. Ja tā nav, tiek zvanīts vecākiem. “Tad mēs arī saprotam, vai kaut kas noticis, vai bērns tiešām ir drošībā un ar viņu viss ir kārtībā,” komentē K. Pujāte. “Ja tomēr kavējumi sāk parādīties biežāk, tad tiek meklēti iemesli. Vai bērns nejūtas labi savā klasē, vai ir kādi citi izaicinājumi.” Direktore pauž, ka mēdz atklāties arī kādas mentālās veselības vai emocionālās problēmas, kāpēc skolēnam ir grūti apmeklēt skolu. “Tādos gadījumos CJS skolotāji meklē iespējami individuālu pieeju, veido individuālu mācību plānu, piesaista speciālistus. Tur, protams, ārkārtīgi svarīga ir sadarbība starp visiem: audzēkņa vecākiem, pašu bērnu, skolu un speciālistiem,” vēlreiz uzsver skolas direktore.

Kā panākt, lai jaunietis saprot savu vajadzību mācīties? S. Lielmeža stāsta, ka CJS ir ieviesusi tā saucamo personības pilnveides programmu, kas tiek īstenota papildu klases stundā. (“Druva” atgādina – ierasti skolās klasei paredzēta tikai viena klases stunda nedēļā, kad audzinātājam ir iespēja ar saviem skolēniem pārrunāt jebko ārpus mācību stundu tēmas.) S. Liel­meža skaidro, ka šajās papildu stundās CJS pedagogi ar audzēkņiem mērķtiecīgi analizē sevi. Skolēns tādējādi zina, kas viņam palīdz mācīties, kas raksturīgs viņa mentalitātei, viņš zina arī savus talantus un spēj pastāstīt par tiem. Skolā arī mērķtiecīgi veido audzēkņu ieradumus mācīties, gatavoties pārbaudes darbiem. “Protams, 7. klasē skolēniem ar to vēl veicas ļoti slikti, 8. – mazliet labāk, un    9. klasē viņi jau jūtas daudz labāk. Kad skola absolvēta un audzēkņi aiziet no mums, viņi savā dzīvē jau prot plānot ļoti daudzas lietas,” saka S.Liel­meža. Arī karjeras izglītība – tikšanās ar sabiedrībā pazīstamiem un arī vienkārši ļoti dažādu profesiju pārstāvjiem – ir iekļauta papildu audzināšanas programmā.

Noslēgumā skolas direktore norāda – mācību iestādē nekad vissvarīgākie neesot bijuši eksāmenu rezultāti, reitingi vai dalība olimpiādēs, lai gan centralizēto eksāmenu rezultāti pēdējos trīs gados bijuši augstāki nekā vidēji Cēsu novadā un pat Latvijā. “Tas svarīgākais un lielākais gandarījums, redzot mūsu absolventus, ir    jaunietis, kurš sevi ir apzinājies un iepazinis,” uzsver K. Pujāte.