Visi kopā. Rihards Āboliņš 24 stundu skrējiena pasaules čempionātā kopā ar savām lielākajām atbalstītājām - sievu Santu un meitām Anniju un Nikolu. FOTO: no albuma
Oktobra vidū Francijas pilsētā Albi notika pasaules čempionāts 24 stundu skrējienā. Uz starta stājās vairāk nekā 400 dalībnieku, kuru vidū arī 14 ultragaro distanču skrējēji no Latvijas.
Latvijas izlasē sevi labi parādīja cēsnieks Rihards Āboliņš, kurš noteiktajā laikā pieveica 248, 215kilometrus. Latvijas izlases sastāvā šis bija otrs labākais rezultāts, kopējā ieskaitē Rihardam 30.vieta, bet V40 grupā izcīnīta augstā 5.vieta.
Garo distanču vilinājums
Kas cilvēkus vilina doties tik smagā pārbaudījumā, kā tam sagatavoties, un kas notiek ar skrējēju šajās 24 stundās? Rihards Āboliņš stāsta, ka ar skriešanu aizraujas tikai septiņus gadus, no brīža, kad pašam apritējuši 35 gadi. “Nolēmu, ka pašsajūtas uzlabošanai jāsāk nodarboties ar skriešanu. Sāku, protams, ar īsajām distancēm (5km), tad izgāju cauri visam: 10km, 21km, maratons, un pirms trim gadiem pirmo reizi noskrēju 107 kilometrus skrējiensoļojumā Rīga – Valmiera. Finišēju 22.vietā, kas jau kotējās itin augstu. Pirms diviem gadiem šajā distancē biju jau desmitais, kas mani aizveda uz sacensībām “Backyard Ultra” Jēkabpilī, kas ir tāds kā neklātienes pasaules čempionāts komandām. Tur saklausījos pieredzējušo skrējēju runas par 24 stundu pasaules čempionātu un manī nobrieda vēlme to pamēģināt. Mani pārliecināja, ka tas nekas, ka man jau 40 gadu, pareizi trenējoties, spēšu kvalificēties skrējienam. Uzsāku sadarbību ar treneri Leldi Neimandi, un bija 11 mēnešu nopietns treniņu posms, lai tiktu uz pasaules čempionātu.”
Jautāju, kāpēc tik ļoti vilina garās distances, vai nepietiek noskriet tepat, teiksim, “Stirnu bukā” kādu distanci.
“Skrienu arī īsās distances,” saka R. Āboliņš, “Bet izskaidrojums slēpjas eiforijas sajūtā pēc finiša. Pēc labi noskrietas īsās distances eiforija ir tikai tajā dienā pēc skrējiena. Bet, kad pavasarī Somijā piedalījos 24 stundu kvalifikāciju skrējienā, pieveicot 225 km, tas bija pavisam kas cits. Vēl tagad treniņos kādreiz to atceros un uzjundī spēcīgas emocijas. Pēc šādiem ultra skrējieniem emocijas nepazūd, tās paliek.”
Vismaz 400 km nedēļa
Stāstot par gatavošanās posmu, Rihards saka, ka iepriekš treniņos skrējis līdz 200 km nedēļā, jo trenera nebija, visu darījis, kā pašam licies pareizi. Tad uzrunājis treneri Leldi, kura uzreiz pateikusi, ka arī ar 250 – 300 km nedēļā būs par maz, lai atbilstoši sagatavotos. Pats minimums ir 400 km nedēļā, un ne jau tāds lēns skrējiens ar prieku. Jābūt dažādiem treniņiem, vēl papildus vajadzīgs fizioterapeits, pie kura regulāri jāvingro.
“Sākumā domāju, kam tas vajadzīgs, bet pasaules čempionāts uzskatāmi parādīja, cik viss svarīgi. Varēja redzēt, ka tie skrējēji, kuri nav vingrojuši, uz beigām jau ir pamatīgi salīkuši uz vienu pusi, jo meklē nesāpīgāko pozīciju. Ja neesi vingrojis, arī sekas pēc sacensībām ir daudz nopietnākas. Es skriešanas režīmā atgriezos pēc divām nedēļām, tiem, kuri nav vingrojuši, šis periods var ļoti ieilgt vai pat vispār atturēt no tālākām aktivitātēm,” skaidro Rihards.
Pirmais nopietnais pārbaudījums bija februāra beigās – 24 h skrējiens Somijā slēgtā hallē pa 400 metru apli. Tur bija jāizpilda kvalifikācija pasaules čempionātam. Rihards atzīst, ka neesot bijis gatavs šādai slodzei, ar tagadējo prātu to saprot, bet caur spītību un raksturu izpildījis kvalifikāciju, noskrienot 225 km. Atkopšanās bijusi ļoti smaga un gara, kas licis saprast, ka jātrenējas vēl vairāk, nopietnāk, tas jādara katru dienu.
Nav mazsvarīgu sīkumu
Pasaules čempionātā Francijā distance vedusi pa diviem stadioniem – galveno arēnu un blakus esošo treniņu stadionu, kopā apmēram 1500 m, kas esot neierasti liels aplis šīm sacensībām. Tajā jāpavada 24 stundas, tāpēc rodas jautājums, vai neapnīk visu laiku apļot.
“Nav laika par to domāt,” saka Rihards. “Vasarā gatavošanās posmā piesaistīju arī uztura speciālistu, kurš skrējienam izstrādāja ēdienkarti gandrīz pa minūtēm. Skrienot nevar domās aizpeldēt tālu prom, visu laiku jābūt tajā iekšā, jāieklausās sevī, jāuzņem pietiekami daudz šķidruma, minerālvielu, elektrolītu, ogļhidrātu, pretējā gadījumā sekas var būt bēdīgas. Ne viens vien no skrējējiem tās diennakts laikā pabija pie sistēmām.
Somijā pats biju izdomājis, ko un kā ēdīšu, bet izrādījās, ka lietoju par maz sāls tablešu, par maz ēdu ogļhidrātus, un beigās bija zināma dehidrācija. Arī Latvijas 24 stundu skrējienā ēšanu biju saplānojis pilnīgi nepareizi, un pēc 11 stundām nācās izstāties. Taču tam bija liels pozitīvs pienesums, jo sapratu, ka ir vajadzīgs uztura speciālists, kas izstrādā precīzu grafiku. Tagad pēc pasaules čempionāta varu teikt, ka tas zaudējums patiesībā bija vislielākais ieguvums.”
Uz “Stirnu buku” skrējējs var aizbraukt viens, noskriet distanci un doties mājup, čempionātā vajadzīga atbalsta komanda, kas visas 24 stundas ir ierindā, sagatavojot dzērienus, ēdienus, citu nepieciešamo, kuri seko līdzi grafikam, atgādinot, kas kurā brīdī jālieto. Liels atbalsts ir sieva Santa, meitas Annija un Nikola.
Bet svarīgs ne tikai ēšanas grafiks. Rihards uzsver, ka 24 stundu skrējienā nav maznozīmīgu sīkumu. Kāju pēdas jāsāk kopt, smērēt jau divas nedēļas iepriekš, kaut tāpat rodas pamatīgas tulznas. Apģērbam nedrīkst būt vīles, jo garajās stundās tās var pārgriezt ādu kā ar nazi. Taču vissvarīgākie esot apavi. Somijā jau pēc 11. stundas kājas degušas kā ugunī, kas licis saprast, ka nav izvēlēti labākie apavi. Visu vasaru meklējis optimālo risinājumu, bet problēma tajā, ka nevienā treniņā nevar saprast, kā kājas jutīsies pēc desmit stundām stadionā, pēc 150 kilometriem.
Liktenīgās stundas un kilometri
Ir grūti iedomāties, kā ir skriet 24 stundas bez apstājas. Rihards stāsta: “Piestāj tik vien, cik uz dažām sekundēm pie savas telts, lai kaut ko apēstu, vai ieskrien tualetē, bet tā – visu laiku gaitā. Kilometru veicu vidēji piecās minūtēs 35 sekundēs. Pirmās 17 stundas skrēju kilometru tuvu piecām minūtēm, tad jau kļuvu lēnāks. Divus pēdējos apļus nogāju ātrā solī, jo sapratu, ka tas ir mazāk sāpīgi, nekā skriet.”
Maratonisti runā par 37. kilometru, kas ir liktenīgs, kā ir 24 stundu skrējienā? Kura stunda ir smagākā?
“Ja maratonā ir viena bedre, 24 stundu skrējienā tās nāk ik pēc dažām stundām,” atklāj R. Āboliņš. “Tad nu mēģini tam tikt pāri ar kādām kofeīna želejām vai papildu ogļhidrātu devu. Tas katram ir atšķirīgi, kādam tajā brīdī vajag buljonu, citam – kafiju. Es pieļāvu smagu kļūdu, 17. stundā izdzerot “Red bull” enerģijas dzērienu. Daudzi tos lieto, man no tā kļuva tikai sliktāk, atlikušās stundas nācās mocīties ar vēdergraizēm. Tas lika samazināt tempu, tāpēc netiku pie cerētā rezultāta, jo biju plānojis veikt ap 260 kilometriem.”
Bet rodas taču vēlme apstāties, un iet malā? “Jā, tad nākas tā nopietnāk parunāt ar sevi. Atgādināt, ko esi ieguldījis, lai te būtu, tāpēc nebūtu godīgi iet malā,” saka Rihards. “Ļoti svarīgi sevi laikus noskaņot, likt apzināties, ka būs jāpamokās. Realitātē tā arī ir, 24 stundu garumā no sevis izvelk pilnīgi visu, līdz esi palicis kā nulle. Un, kad ir finišs, burtiski izplūsti asarās. Kaut arī negribi raudāt, tas vienkārši notiek. Šī galējā robeža dod tik spēcīgas emocijas! Ja arī rezultāts bijis labs, tu vēl ilgu laiku dzīvo uz to emociju viļņa.”
Nereti no garo distanču skrējējiem pēc finiša dzirdēts, ka viss, vairāk šo nē, bet paiet mazs laika sprīdis, un jau sāc lūkot pēc nākamā skrējiena.
Rihards stāsta, ka Latvijas izlasē bijušas trīs skrējējas, kas pēc finiša tā arī teikušas, ka šo – nekad un nemūžam! Taču jau nākamajā dienā atzinušas, ka tomēr tur bija kaut kas īpašs, un grib to gūt atkal!
Jauni izaicinājumi
-Cik ilgi pēc noskrietām 24 stundām negribas pat domāt par skriešanu?
“Trīs dienas bija tādas, kad vispār par to nedomā, jo organisms ir pilnībā iztukšots, bet jau ceturtajā sāc just, ka kaut kā pietrūkst. Visu gadu esi diendienā skrējis, tā nu pēc nedēļas sajutu īstu izsalkumu pēc skriešanas. Izskrēju pirmo treniņu, bet naktī sajutu smeldzi kājās, sapratu, ka laikam bija vēl par agru. Pēc divām nedēļām biju gatavs atsākt ikdienas treniņus, vispirms ar mazāku slodzi, bet tad jau atkal kāpinot apjomus.”
Veiksmīgais starts nav licis iezagties domām, ka ultra garās distances jāliek malā, ir jau plāns nākamajam gadam. Tas sadalīts divos posmos: pavasara un rudens. Tiesa, pavasarī vēl izšķiršanās, kuram skrējienam dot prioritāti: Rīga – Valmiera, kur pērn finišēja piektajā vietā, vai Latvijas čempionātam 24 stundu skrējienā.
“Abos ir reāla iespēja tikt uz goda pjedestāla, un te būs jāizlemj, kurš skrējiens būs prioritāte. Savukārt rudenī gribētu noskriet “Spartatlonu”, tie ir 246 km no Atēnām līdz Spartai. Darīšu visu, lai tur nokļūtu, jo tās ir kā garo distanču skrējēju neoficiālas olimpiskās spēles. Tas ir prestižākais skrējiens, jo ir neprognozējams ar to, ka dienas var būt ļoti karstas, naktis – aukstas. Mērķi uzlikti, atliek tikai gatavoties,” saka R. Āboliņš.
Komentāri