Simtgadniece saņem ziedus un laba vēlējumus

Uz Emīlijas Kalniņas 100. dzimšanas dienas svinībām Cēsu pilsētas pansionātā 5. augustā bija pulcējušies jubilāres ģimenes locekļi, pansionāta darbinieki un viesi.

Gaviļniece saņēma muzikālu sveicienu un daudz sirsnīgu vārdu. Pansionāta direktora pienākumu izpildītājs Arkādijs Suš­kins pastāstīja, ka jubilārei no 124 iestādes klientiem ir visgarākais mūžs. Savā dzimšanas dienā viņa jau no rīta bijusi smaidīga un gaidījusi viesus.

Emīliju Kalniņu lielajā jubilejā sveica Cēsu novada pašvaldība. Jubilārei visus labākos novēlējumus teica Cēsu politiski represēto biedrības pārstāvji, kā arī viņa saņēma sveicienus no padomju laika represijās cietušajiem Lietuvā. E.Kalniņa un viņas ģimene, kā daudzi Latvijā un kaimiņu valstīs, pārdzīvojusi smagos izsūtījuma gadus Krievijas tālumos. Emīlija dzimusi Latgalē piecu bērnu ģimenē. Uz Cēsu pusi ģimeni atveda viņas tēva, dzelzceļa meistara, profesija.

Siltus vārdus E.Kalni­ņai teica viņas mazmeita Agnese.“Simts gadi tavā dzīves ceļā, un katrs kā zieds, kas vēl ziedēs. Tu biji tā, kas mani loloja, kas klusumā mīlēt man mācīja. Paldies par rozā leļļu ratiem un lelli, kas par draudzeni kļuva man. Par kurpēm ar papēdi augstu un auskariem krāšņiem. Paldies par tautasdziesmām, par dejām, ko kopā mēs lūkojām dejot. Par to, ka rādīji burtus un ciparus. Mācīji lasīt, mācīji skaitīt, mācīji cerēt. Par zemenēm, avenēm, ķiršiem vasarā. Par konfektes gotiņas garšu, kad ciemos brauci. Par baltajām blūzēm, pirmajiem skolas rītiem, matu lentām. Par rožu un peoniju smaržu dārzā. Par laimi, ko devusi esi man. Par prieku, ko mācīji just un dot. Par mīlestību, kas caur tevi vienmēr man klāt.Paldies, ka biji ar mani, kad smaidīji man. Kad priecājies manā bērnībā. Paldies, ka maniem bērniem esi mīļākā un siltākā, kas lutināt prot. Šodien sveicu tevi simtajā gadā ar sirdi, kas pateicībā laistās. Tu esi gaisma. Tu esi spēks. Tu esi mūžīgas mīlestības daļa,” uzrunā teica Agnese. Mazmeita arī dalījās atmiņās par vecmāmiņu, kā kopā darbojās, veidojot leļļu mājas, spēlējoties, dziedot, dejojot un mācoties.

Emīlijai Kalniņai vienmēr bija skaists rožu un peoniju dārzs pie mājas. Tajā viņa ieguldīja daudz laika, un dārza darbi viņai bija tuvi. Pat vēl pirms dažiem gadiem Emīlija palīdzēja siltumnīcas darbos. Agnese ar smaidu sejā atceras, kā bērnībā, kad vecmamma grieza noziedējušos ziedus, meitene tos vāca un gatavoja burciņās “krājumus ziemai”. Un vecmāmiņa tos neizmeta atkritumos, kamēr Agnese dzīvojās pie viņas.
Agnese arī pastāstīja, ka Emīlija Kalniņa vienmēr bijusi ļoti laipna pret visiem, spējusi atrast kopīgu valodu. Lieliska kaimiņiene – cilvēki no blakus mājām nākuši pēc palīdzības. Emīlija pratusi radīt kopības sajūtu, un kaimiņi kopīgi svinējuši svētkus.