Darba mūžs turpinās. Arī hobijs vairs nav tikai aizraušanās, patikšana, tas ir devums sabiedrībai.
Jūlija pielikumā “Iedvesmai nav vecuma” galvenais varonis ir Dainis Kalns, kas visā Latvijā un arī ārpus tās pazīstams kā Siguldas Operas svētku rīkotājs. Mazāk zināms, ka D.Kalns ir Cēsu novada iedzīvotājs, viņa un dzīvesbiedres Lolitas Caukas-Kalnas mājvieta ir Amatas pagastā. Bet šoreiz Dainis Kalns stāsta, kas viņā uztur možu garu, kā organizē ikdienu, lai būtu prieks par dzīvi un pienākumiem, ko uzņēmies.
“Iedvesmai nav vecuma” ir reģionālo laikrakstu “Druva”, “Rīgas Apriņķa Avīze”, “Saldus Zeme”, “Stars”, “Tukuma Neatkarīgās Ziņas” un nacionālie preses izdevumi “Laimīgā Programma” un “Patiesā Dzīve” pielikums, kurā stāstām par iedvesmojošiem cilvēkiem, kas, iegājuši senioru vecumā, saglabā radošu garu, vēlmi darboties un uz to rosina arī citus. Viņi lauž stereotipus, kādus nereti redzam sabiedrībā, un ar savu aizrautību, uzņēmību un dzīves sparu apliecina daudz dzirdēto, bet ne vienmēr izprasto teicienu – katrā vecumā savs skaistums.
Latvijā Daini Kalnu atceras kā labu ķirurgu, zina kā Siguldas Opermūzikas svētku dibinātāju un rīkotāju. Viņš vienmēr bijis apbrīnojams ar savu enerģiju, prasmi izmantot laiku un pagūt izdarīt šķietami neiespējami daudz, arī dodot citiem to, kas tuvs paša sirdij. Šodien Dainis Kalns ir Siguldā, kur sākas viņa iedibinātie nu jau 32. Opermūzikas svētki. Ikdienā Dainis ir cienījams seniors, pārkāpis astoto gadu desmitu un dzīvo Amatas pagastā.
“Esmu laimīgs, man ir normāla dzīve, rokas, kājas klausa, ir ģimene un ir, ko darīt. Tā ir liela laime. Varu pievērsties hobijiem. Dārziņš, grāmatas, sports un opera – tiem varu veltīt laiku,” saka Dainis un atgādina Valentīnas Freimanes “Antigones likumā” uzsvērto, ka cilvēkam var būt daudz mantas, bet viņš ir nelaimīgs, par naudu lielākās vērtības nevar nopirkt. Dainim tuva arī pazīstamā bērnu ārsta Jēkaba Nīmaņa atziņa: “Ja esi zaudējis naudu un mantu, tu neko neesi zaudējis” un arī Remarka: “Tikai tie tiek dzīvē uz priekšu, kuri ir pieticīgi.”
“Neesmu bagāts, gluži trūcīgs arī ne, taču esmu iemācījies dzīvot pieticīgi. To iemācījos bērnībā, un cilvēkam jau daudz nevajag. Man nekā netrūkst, iztieku bez restorāniem, kafejnīcām un visādām lepnībām. Pieticīgie dzīvē ir tālāk tikuši. Bet cik daudziem pietrūkst pieticības,” saka seniors un uzsver, ka bērnība, kad tika iepazīts trūkums un izsalkums, iemācīja strādāt. “Trūkums rada strādīgumu, ja pie darba esi pieradis, slinks un slims nebūsi,” teic amatietis un atgādina, ka alkatība ir šodienas nelaime.
Ir dota izvēle
Dainis atzīst, ka māju laukos iegādājies, lai turpmākajos gados varētu kopt mazu dārziņu un visu dienu būtu aizņemts. “Prieku ķeru, kad sāk ziedēt pirmās zemenes, pirmais kartupelis galdā, rozes plaukst, upenes gatavojas. Ja arī ir kāds kreņķis, ieeju dārzā, uzreiz redzu, kas jādara, jāravē, jālaista, esmu iesaistīts, priecājos par sava darba rezultātu. Kad raža gatava, spēj tik novākt,” stāsta Dainis un labprāt atklāj savu dienas režīmu.
Rīts sākas ar kafiju, tad pusstunda tiek veltīta lasīšanai, pāris stundu dārzā, kur vienu darbu nomaina cits – kāda dobe jāparok, cita jāaplaista, jāizravē. “Tad atpūšos. Atguļos uz minūtēm 20, ilgāk nedrīkst, jo tad ķermenis ieiet nakts režīmā. Bet īsu brīdi galva atpūšas, ķermenis nav aizmidzis, un esi kā svaigs gurķītis. Ik pēc divām trim stundām vajag atlaisties, tā arī atpūtina mugurkaulu,” pastāsta Dainis un atzīst, ka par to, ka vajag kustēties, ka tas veselībai svarīgi, tiek runāts un skaidrots daudz. Bet jau no bērnības jādzīvo kustībā, tad attīstās sirds, asinsvadi, plaušas, kauli, smadzenes. Ja neklausa Dieva lemtajam, sāk pietrūkt skābekļa, sirdij nav spēka. Svaigā gaisā nervu sistēma uzlādējas un kļūst veselāka. “Manai paaudzei bija ķermeņa kults, Kuldīgā nebija jaunieša, kurš nesportotu. Pats biju brašs, stalts, bramanīgs, nevis foršs, kas neko neizsaka,” viņš atgādina un atzīst, ka ir jāsavieno patīkamais un praktiskais, tad vieglāk gūt rezultātu. Ravēšana – locīšanās, kāju muskulatūras treniņš, kas ir arī palīgs sirdij. “Es, kā saka, dibens gaisā, deguns zemē, kājām un lokanībai noderīgi. Mugurkaula stiprumam var izdarīt divreiz pa 15 palēcieniem dienā. Organisms tā iekārtots, ka jākustas. Jākustas, lai sirds asinsvadu sistēmas strādā, pareizi jāelpo, lai smadzenēm būtu skābeklis.
Kustībā tērējas kalorijas. Pastrādāju, paēdu, vakarā iedzeru tējiņu. Jāēd produkti, kas auguši mūsu zemē. Gadsimtos mūsu organismi pielāgojušies. Ievestie dārzeņi ir sveši, tā jauna slodze organismam. Veģetārieši un vegāni dzīvo īsāku mūžu, tas ir pierādīts.
Vakarā pēc septiņiem neēdu, lai zarnu traktam, kuņģim, aizkuņģa dziedzerim nav jāstrādā un var atpūsties. Gulēt eju vienpadsmitos vakarā. Cenšos pēc desmitiem kaut ko palasīt. Ja naktī pamostos, ieslēdzu radio, tas palīdz iemigt, jo klusumā prātā nāk dažādas domas. Arī palasu. Uz miegu arī pēc ga- diem iespaidu atstājušas nakts dežūras slimnīcā. Katru ceturto nakti bija jāstrādā, pie tāda režīma bija pierasts. Ceļos joprojām sešos no rīta.”
Kad vien 80
Katram gadu desmitam atvēlēts kas savs. Ne velti paaudzes cita ar citu salīdzinās. Un ne tikai pagātnē, arī šodienā. Ko D.Kalns iesaka, ko ikdienā darīt, ko nedarīt, lai saglabātu dzīvesprieku, veselību un nedomātu par gadu nastu plecos.
“Ja slikts garastāvoklis, kaut ko dari ar pirkstiņiem, strādā rokdarbus, mizo kartupeļus, ravē, mācies spēlēt kokli. Aktīvas pirkstu kustības pozitīvi uzlādē. Smadzenēm veselīga ir lasīšana, tā novērš Alcheimera slimību,” skaidro pensionētais mediķis. Par seriāliem televīzijā, kurus iecienījuši daudzi seniori, D.Kalns ir strikts: “Tie ir tas pats, kas bērniem darbošanās internetā – paskatās, ieēd, kustību nav. Pamazām ķermenis pierod un atrofējas.”
Pensionētais dakteris atgādina, ka senioriem noteikti ir jāstiprina muskuļi. Var pamēģināt arī nedaudz palēkāt ar lecamaukliņu. Tas nav nekas sarežģīts, turklāt viegli triecieni mugurkaulam ir pat labi.
Viņš arī uzsver, ka tad, kad bērni izauguši un ir prom, pāris divatā var rūpēties par sevi un viens par otru. “Sieviete veido vīrieti, cits teiks otrādi. Viņa ir galvenā. Ja sieviete no rīta pieceļas, domā, kā izskatīsies, kāda būs frizūra, ko vilks mugurā, kā būs valdzinoša, tad vīrietim tuvāka nekļūs pudele, smēķis un televizors. Sieviete nedrīkst ļaut vīrietim būt slaistam. Pāri nedrīkst aizmirst – kamēr vari, tikmēr dari. Intīmai dzīvei veselības uzturēšanā ir liela nozīme,” klāsta D.Kalns un piebilst, ka vīriešiem cienījamos gados, arī pēc 60, nevajag skriet pakaļ jauniem brunčiem, tad izskatās pēc muļķiem. Viņš arī vīriešiem atgādina – ja grib dzīvot bez prostatas problēmām, žultsakmeņiem, nedrīkst smēķēt un jāmīl sava sieva. Smēķēšana noņem ceturtdaļu veselīgā mūža. Vai vienlīdz sprauns būsi 60 un 80 gados, paša izvēle.
“Vai nav patīkami skatīties uz pāriem cienījamos gados, kad iet rokās sadevušies, vai dāma koķeti zem rokas kungam, tur ir valdzinājums, un tā ķīmija strādā. Viņi arī citos rada simpātijas. Katram vecumam ir savs skaistums. Gētem taisnība: “Mūžīgi sievišķais augšup mūs ceļ”,” saka D.Kalns.
Grāmatas un atmiņas
D.Kalns uzsver, ka cilvēka gara spējas ir atkarīgas no darba spējām. Tiem, kuri lasa, ir citāda domāšana, viņi daudz vairāk zina. “No bērnības man paticis sēdēt pie grāmatām. Ieriķos ir brīnišķīga bibliotēka, ja arī kādas grāmatas, ko gribu izlasīt, uzreiz nav, tā tiek sagādāta. Lasot veidojas uzskati un arī mainās. Biju Kārļa Ulmaņa fans, izlasīju laikabiedru atmiņas. Ir tik daudz mītu, un nezinām, kā vēsturē patiesībā notika,” pārdomās dalās Dainis.
Pirms trim gadiem pie lasītājiem nonāca D.Kalna stāstu grāmata “Nepārvaramā”. “Man ir viss, lai rakstītu . Esmu dzimis laukos, gājis ganos, bija laiks visu ko izdomāt, attīstīt fantāziju, ejot uz skolu patika daudz iztēloties. Kā apsēžos, vārdi nāk paši no sevis, vizualizēju notikumus, tikai jāspēj pierakstīt. Gadījies, ka rakstot apraudos. Rakstu ar pildspalvu, pēc tam pārrakstu datorā. Ilgāk par divām stundām no vietas gan nekad nerakstu. Taču varu to darīt divas, pat trīs reizes dienā,” atklāj Dainis un pastāsta, ka plānā ir paša atmiņas par bērnību, mīlestību, piedzīvoto armijā, satiktajām personībām. Viņš uzsver, ka sarunas ar deviņdesmitgadniekiem ir vērtība, jo viņi ne tikai daudz zina, viņu dzīves pieredze var atklāt to, ko nesaprotam, kam nepievēršam vērību, bet kas ir patiesi svarīgs. Bet rakstīšanai lauku mājas “Vecžagari” ir labākā vieta.
“Dzīvoju starp nepadarītiem darbiem. Opermūzikas svētki atņem laiku,” saka ieriķietis.
Operu nevar nemīlēt
D.Kalna dzīvē bijis daudz interesantu notikumu, pieredzē gūtas atziņas gan par sportošanu un trenera gaitām, gan jaunības piedzīvojumiem un bērnības rūdījumu, protams, par gadiem medicīnā, bet nedrīkst aizmirst par operu.
Operas izrādē viņš nokļuva, kad mācījās 8.klasē. Dainis Rīgā piedalījās matemātikas olimpiādē, un brālis bija nopircis biļeti uz “Rigoleto”.
“Patiesībā interese par operu radās agrāk. Mani audzināja “Latvijas Radio”, jo mamma strādāja fermā. Es klausījos aktrises Mudītes Šneideres vadīto raidījumu “Mūzikas pasaulē” un citus. Daudz esmu mācījies no rakstnieces Zentas Mauriņas. Atmodas laikā Siguldā izveidojām Garīguma liceju, par pamatu ņemot Mauriņas tautskolas ideju. Aicinājām uz sarunām rakstniekus Albertu Belu, Andu Līci, Regīnu Ezeru, profesoru Jāni Stradiņu, arī mūziķus. Četros gados licejā pabija viss Latvijas inteliģences zieds. Ko darīt tālāk? Latvijas labākie operdziedātāji dziedāja ārzemēs, jo mūsu operā bija remonts. 1993. gadā kopā ar sievu Lolitu sākām uzrunāt māksliniekus,” Siguldas opermūzikas svētku vēstures lappuses paver D.Kalns. Pirmajos Siguldas Opermūzikas svētkos skanēja “Rigoleto”, un tā noteikti nav nejaušība. Ar katru gadu svētki kļuva aizvien vērienīgāki, tajos piedalījās pasaulē zināmi mākslinieki. Un svētki allaž dod iespēju dzirdēt pasaules zvaigznes, arī atklāt jaunos latviešu talantus.
“Sigulda bez operas būtu kā ziema bez sniega. Tas pilsētas prestižam svarīgi, bet atbildība par svētkiem ir mana, jo tos rīko biedrība “Siguldas Opermūzikas svētki” sadarbībā ar Siguldas novada pašvaldību. Esmu producents, un manā ziņā naudas lietas. Pēc pirmajiem svētkiem domāju, ka to rīkošanu uzņemsies pašvaldība, bet nekā. Tā palīdzējusi tikai pēdējos gados, vēl Valsts kultūrkapitāla fonds. Drūmi laiki bijuši, sanācis būt arī lielos mīnusos. Taču nelaime vienmēr nes arī laimi. Opera ir mans hobijs, un Latvijā ir tik daudz talantīgu mūziķu, kuriem ir jādod iespēja sevi parādīt plašākai publikai,” saka D.Kalns. “Un vienmēr, kad kāds jautā, kāpēc tieši opera iekritusi sirdī, atbilde ir izbrīns, jo opera nevar nepatikt.”
Dainis neslēpj, ka Opermūzikas svētki prasa enerģiju, spēku un arvien grūtāk ir sadzīvot ar stresu, bez kura pirms svētkiem neiztikt. Protams, daudz atkarīgs no paša iecerētā un izdarītā, bet, ja lietus gāž kā ar spaiņiem, jādomā, cik būs skatītāju, cik vispār biļešu izpirks.
“Katram cilvēkam vajag ko tādu, ar ko aizrauties, kam vari ziedoties. Esmu nopelnījis labu pensiju, ap pusotru tūkstoti, nomaksājot ikmēneša maksājumus, ikdienas izdevumus, ap 60 procentiem varu atvēlēt finanšu drošības spilvenam. Nauda bija paredzēta mazbērnu skološanai. Ar sievu runājām, lai paši tiek galā, labāk sarīkosim svētkus. Ja arī pazaudēšu tūkstošus, gan jau atkal sakrāšu,” atklāj D.Kalns.
Atkal saruna ievirzās par pieticību. Seniors pastāsta, ka reiz lasījis, ka kāds vīrs nedēļā iztiek ar desmit eiro. Dainim arī daudz vairāk nevajag. “Pirms daudziem gadiem pusdienoju kafejnīca Melturos. Pasūtīju kartupeļus ar siļķi un biezpienu, samaksāju vairāk nekā trīs latus. Tad nodomāju – kartupeļus pats varu izvārīt, vēl siļķe un biezpiens, un varu par latu paēst. Tad arī sāku pats gatavot. Dārzā taču viss izaug, olas un pienu var lētāk nopirkt no kaimiņiem, cik tad daudz vajag gaļas! Tēriņi, protams, ir par mašīnu,” ikdienas izdevumus vērtē Opermūzikas svētku rīkotājs.
Ne reizi vien viņš teicis, ka svētkus vairs nerīkos, bet, kad ideju pilna galva un Latvijā tik daudz talantu, neuzdrošinās neturpināt. “Tam, ko piedāvāju, operai - Latvijā nav pircēju. Pareizi būtu neražot preci, kuru nepērk. Rēķinu, ka ir ap 1700 operas mīļotāju. Latvijā notiek tik dažādi operas festivāli. Rainim ir teiciens: “Es jums gribēju dot vairāk, jums nebij’ spēka to pieņemt.” Un tas jau ir Izglītības un zinātnes ministrijas lauciņā, ka jaunā paaudze nesaprot operu, cik daudz jauniešu nav redzējuši nevienu izrādi,” pārdomās dalās D.Kalns un piebilst, ka reālā situācija juridiski tāda, ja svētku rīkošanu uzņemtos kāds cits, to izmaksas būtu daudz lielākas. Šī gada tāme ir pāri par 300 tūkstošiem eiro, pašvaldība un Kultūrkapitāla fonds piešķīris 65 tūkstošus eiro. “Mana bagātība ir mans vecums. Dzīvoju labiem mērķiem, un ģimene mani atbalsta,” saka D.Kalns.
Viņa devums sabiedrībai novērtēts ar Spīdolas balvu, Triju Zvaigžņu ordeni, saņemts arī Kultūras ministrijas Atzinības raksts. 2023.gadā Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs Cildinājuma rakstā ieraksta: “Jūsu pašaizliedzīgais mūža veikums medicīnā un kultūrā ir izcils un ierakstīts Latvijas valsts vēsturē. Jūsu intelektuālais devums Siguldas Opermūzikas svētku tradīcijas stiprināšanā ir spilgti izgaismojis klasiskās mūzikas kodu mūsu kultūrā. Patiesā sirsnībā cildinu Jūsu darbu mūža garumā!”
Komentāri