Meža gaļas delikateses no Kaives

Ne tikai Kaivē, arī citviet Latvijā mednieki zina par konservu fabriku “Kaive” un izmanto tās pakalpojumu.   Mednieki atved medījumus, pretī saņem gatavu produkciju.

“Pēdējos gados medību gaļu pārstrādā neviens vien Latvijā, bet neesam konkurenti, jo katra produkts ir atšķirīgs. Vienam garšo sāļāks, citam piparotāks, pārstrādāju izvēle Latvijā ir,” saka mājražotājs Edgars Leimanis. Medījumu gaļas konservi top pēc paša receptēm.

Bet viss sākās kā vaļasprieks un arī nepieciešamība. Edgars vairāk nekā 20 gadus ir mednieks. “Agrāk nebija iespēju medījumu saglabāt, bija lielas ražotnes, kur nācās gaidīt rindā, lai nodotu gaļu pārstrādei. Ne katr­reiz mednieki saņēma to, ko vēlējās. Visbiežāk paši vārīja, lika burkās. Pamēģināju pagatavot konservus. Eksperimentējot, lasot literatūru, konsultējoties tapa receptes. Tad jau radās ideja, ka varētu to darīt nopietnāk. Tā kļuvu par mājražotāju nelielā ražotnītē, ” stāsta konservu fabrikas saimnieks un ar lepnumu atzīst, ka mednieki te medījumus ved no plašas apkaimes:  Līgatnes, Alūksnes, Madonas, Gulbenes, Jēkabpils, Smiltenes,  Raunas un vēl citām vietām.

Būtiskākais, kā iegūt klientu uzticību, ir nezaudēt produkcijas kvalitāti un garšu. Nemitīgi ieguldot ražošanas tehnoloģijās, iekārtās, precīzi strādājot, to var nodrošināt. Iekārtota arī medījamo dzīvnieku mazjaudas kautuve. Pamazām attīstoties, piesaistīts arī “Leader” programmas finansējums. E.Leimaņa īstenoto projektu Cēsu rajona lauku partnerība izvirzīja Latvijas konkursam kā partnerības teritorijas “Dižprojektu”.

Konservu fabrikā “Kaive” top aļņa, brieža, stirnas, mežacūkas gaļas konservi. No rudens līdz janvāra beigām darbs ir katru dienu, bet vasara ir klusais laiks, tad var veikt remontus, kopt apkārtni. Intensīvajā sezonā fabrikā darbs ir divām darbiniecēm.

“Atceros, kā šī ēka bija nolaista līdz pēdējam. Gaitenī bija stute, lai neiebrūk griesti, viena    istaba it kā apdzīvojama, apkārtne nātrēs. Apbrī­nojami, ka tādā nostūrī saimnieks izveidoja savu biznesu,” saka fabrikas darbiniece Ilona Meldere un uzsver, ka no savas mājas redz darbavietu un tā pagastā ir liela veiksme.

E.Leimanis ir vecpiebaldzēns. Kad meklēja ēku,  kas derētu ražošanai, kur būtu elektrība un ūdens, izsolē pašvaldība piedāvāja līvānieti Kaivē.

“Mājražošanai un ar pašreizējo apjomu te vietas pietiek. Netālu no Vecpiebalgas bija viena ēka, bet to pašvaldība nepārdeva, piedāvāja nomāt. Nepieciešami lieli ieguldījumi, izdevīgāk nopirkt un atjaunot. Tagad ēka ir iznomāta, bet stāv tukša, jumts caurs,” pastāsta uzņēmējs un piebilst, ka, izvērtējot situāciju, ja gribētu paplašināt ražošanu, vislielākā problēma būtu darbinieki. Ne mazumu kreņķu sagādā ceļš uz Kaivi, bet pa to jābrauc ikdienā, jo konserviem nepieciešamais jāved no Rīgas. E.Leimanis gan piebilst, ka šopavasar ceļš tiek uzturēts labāk.

Edgars ir pieredzējis mednieks, arī mednieku kluba “Kaive” vadītājs. Viņš vērtē, ka gadu gaitā dažādu meža dzīvnieku daudzums mainās. 

“Šo­pava­sar mežacūku bija maz. Rudenī vēl apkārtnē bija. Ir atrastas daudzas nobeigušās. Kad sākās cūku mēris, tad mednieki tonnām veda nomedītās mežacūkas,” stāsta mednieks un uzņēmējs.

Savukārt staltbriežu gan apkārtnē daudz, redzēti bari, kuros pat līdz 70 dzīvniekiem. “Šogad arī stirnu ir vairāk nekā pirms gada. Aļņu it kā mazāk, bet ir. Pērn limitu nomedījām,” pastāsta E.Leimanis.

Piebalgas pusē pēdējos gados klīst stāsti par vilkiem un lāčiem. Mednieks atzīst, ka tā ir patiesība. “Pie Zobola ezera pērn dienā pļavā nofilmēti septiņi vilki. Ir mežu masīvs starp Katrīnu, Pērkoņiem, purvains, apkārt pļavas, tur viņi netraucēti dzīvo. Pērn piegaudojām baru ar padsmit vilkiem, vienu nomedījām. Lāci pats neesmu redzējis, bet Skujenes pusē bišu dravā paciemojies. Pērn pie Tauna redzētas pēdas. Māļos viens visu ziemu esot nodzīvojis,” atklāj medību kolektīva vadītājs un piebilst, ka meža dzīvnieki apkārtnē labi jūtas, jo cilvēku maz, netraucē.