Stāda kokus. Rakstnieks Ēriks Hānbergs Rakstnieku parkā iestādīja spireju, bet aktieris Mārtiņš Vilsons – pīlādzi. FOTO: Iveta Rozentāle
Spārē, Rakstnieku parkā, atzīmējot parka 95. jubileju, aizvadīts sirsnīgs pasākums “Pasaulē nav neviena lieka cilvēka”. Te pirms teju simts gadiem Aleksandrs Čaks kopā ar domubiedriem iestādīja pirmos ozolus un liepas.
Lai gan ne visi koki izauga, Čaka ozols joprojām ir stalts un pamatīgs. Laika gaitā rakstnieki parkā stādījuši jaunus kokus, un arī gadskārtas svētkos ainavu papildināja vairāki jauni koki un krūmi: priede, egle, pīlādzis, katalpa, spireja, jasmīns, aronija un balts ceriņš.
Pasākuma organizatore, Spāres kopienas un Rakstnieku parka uzturēšanas entuziaste, biedrības “Cerību spārni” darbiniece Mārīte Rukmane, atklājot sarīkojumu, sacīja, ka otra tāda parka nav visā pasaulē, un atgādināja, ka “ideja par Rakstnieku parka veidošanu pieder Aleksandram Čakam, kurš tobrīd bija pedagogs Drabešos. Viņš kopā ar literātu grupu bieži ieradās Spārē, lai atpūstos. Kādā reizē – 1930. gada 4. maijā – viņi izlēma, ka vajag kaut ko atstāt atmiņai. Tā no mežmalā izraktiem ozoliem un liepām sākās Rakstnieku parks”.
A.Čaka muzeja direktore Antra Medne atgādināja, ka Čaks par dzejnieku veidojās tieši Drabešos un arī pirmie dzejas krājumi tapuši šajā pusē. Viņa arī pateicās M.Rukmanei, kura tur rūpi par šo īpašo un unikālo vietu, kā arī vēlēja, lai tikko stādītie koki un krūmi ieaugas un tos pēc daudziem gadu desmitiem ir iespēja skatīt nākamajām paaudzēm. Rakstnieks Ēriks Hānbergs atzina, ka tagad zinās, kā izskatās spireja, to brauks lūkot uz dažādiem dārziem un noteikti arī šeit laiku pa laikam brauks apskatīt, kā aug viņa iestādītais krūms. Aktieris Mārtiņš Vilsons iestādīja pīlādzi, un, pirms runāja Čaka dzeju un dziedāja dziesmas ar dzejnieka vārdiem, sacīja: “Jums varētu būt jautājums, kāpēc aktieris te stāda koku. Bet varu atklāt, ka iemēģinu roku spalvas burvībā un ceru, ka tad, kad koks dos pirmās ogas, būs gatava arī mana pirmā grāmata.”
Biedrības “Cerību spārni” vadītāja Eva Viļķina uzsvēra, ka ir liels pagodinājums būt daļai no šīs vēsturiskās vides un ar savu darbu dot pienesumu gan kopienas stiprināšanā, gan vides pieejamībā: “Mēs esam šajā kopienā, katram te ir vieta, tāpēc arī rūpējamies par piederības sajūtas veidošanu. Paldies visiem, kas šajā vējainajā dienā ir šeit!”
Pasākumā ar priekšnesumiem uzstājās arī “Cerību spārni” dalībnieki, dzejoli – veltījumu Spārei – nolasīja jaunā dzejniece Anita Sabule. Pārdomās dalījās arī rakstnieks Ē.Hānbergs, rakstniece Māra Svīre, literatūras pētniece Gaida Jablovska.
Komentāri