Probācija. Dienesti sadarbojas

Latvijas sodu izpildes kodeksā no pagājušā gada septembra kā metode kriminālsodu izpildē ir paredzētas starpinstitūciju sadarbības sanāksmes. Šīs metodes mērķis ir efektivizēt darbu ar notiesātām personām, veicinot sadarbību un nodrošinot kontroli, lai nepieļautu nozieguma recidīvu un resocializētu notiesāto sabiedrībā. Metode tiek izmantota, strādājot arī ar cietušajiem, aizsargājot un nodrošinot viņu intereses.

Starpinstitūciju sadarbības sanāksmēs tiek skatīta situācija pirms noziedzīgā nodarījuma, noziegums un tā ietekme, jauna nozieguma izdarīšanas iespēja, noskaidrotas problēmas, kuras nepieciešams risināt darbā ar noziegumu izdarījušo personu, kā arī pasākumi cietušo aizsardzībai un atbalstam. Saskaņota iestāžu rīcība un    informācijas apmaiņa ir priekšnoteikums efektīvai gadījuma vadībai. Sanāksmēs piedalās dažādu iestāžu speciālisti – primāri no probācijas dienesta, Valsts policijas, ieslodzījuma vietas, sociālā dienesta un bāriņtiesas, pēc vajadzības pieaicinot arī, piemēram, ģimenes ārstu, narkologu, psihiatru, pielāgojot individuāli vainīgajam un cietušajam.

Starpinstitūciju sadarbība kā obligāta metode noteikta darbā ar personām, kas notiesāta par smagu vai sevišķi smagu noziegumu, saistītu ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu. Šī metode ir jāpiemēro, strādājot ar notiesātajiem par noziedzīgu nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību, arī gadījumos, ja notiesātajam ir konstatētas radikalizācijas pazīmes, ja notiesātais ir nepilngadīgs probācijas klients. Dažkārt sanāksmēs piedalās arī notiesātais.

Pagājušajā gadā valstī organizētas teju 1500 šādas sanāksmes, tātad tā ir bieži pielietota metode. Cēsu novadā gadā bija līdz 30 sanāksmēm.

Ātrāk rast labākos risinājumus

Jānis Zārdiņš, Valsts probācijas dienesta Vidzemes reģiona teritoriālās struktūrvienības Cēsu nodaļas vadošais probācijas speciālists, nodaļas vadītājs, teic: “Starpinstitūciju sadarbības modeļa iekļaušana likumā mūsu darbam ir pavērusi pavisam jaunu perspektīvu. Ja iepriekš sarunas pie viena galda bija mūsu iniciatīva, bijām noslēguši starpresoru vienošanos ar Valsts policiju, Ieslodzījuma vietu pārvaldi, Bērnu aizsardzības centru, tagad tas ir nostiprināts likumā. Aizvien biežāk sanāksmēs piedalās arī paši notiesātie, īpaši situācijās, ja likumpārkāpumu izdarījis bērns, jaunietis. Notiesātajam sanāksmē ir iespēja uzklausīt institūciju pārstāvju, speciālistu redzējumu par piedāvātajiem risinājumiem konstatētajām problēmām, paust savu redzējumu un tādējādi rast sev piemērotāku risinājumu.”

Ieskicējot, kā probācijas dienestā ienākusi jaunā metode, J.Zārdiņš pastāsta, ka 2006. gadā dienests no Valsts policijas pārņēma darbu ar nosacīti notiesātām un nosacīti pirms termiņa no ieslodzījuma atbrīvotām personām. Lai pieņemtu lēmumu par atbilstošāko risinājumu katram, nepieciešama informācija no citām iestādēm: sociālā dienesta, bāriņtiesas un citām. Dienestā drīz vien saprata, ka tas prasa ilgu laiku un risinājuma pieņemšana ievelkas. Iepazīties ar ārvalstu pieredzi šādos gadījumos, starpinstitūciju sadarbības modeli kā metodi novērtēja ļoti pozitīvi.

Latvijā pilotprojektā šo metodi sāka aprobēt 2010. gadā. 2015. gadā tika noslēgta Valsts policijas, Ieslodzījuma vietu pārvaldes un Valsts probācijas dienesta vienošanās par metodes pielietošanu. 2021. gadā vienošanos parakstīja arī Bērnu aizsardzības centrs par pievienošanos, ja iesaistīts nepilngadīgais. Tagad tā ikdienā kļuvusi par normu.

Jānis Zārdiņš uzteic kolēģu atbildību un atsaucību: “Visi sanāksmēs ir ļoti aktīvi un atsaucīgi, dalās ar padomiem, kā situ­āciju labāk risināt, uzņemas pienākumus, ko var izpildīt, lai kopā kā valsts pārvalde pēc iespējas mazinātu iespēju, ka tiks izdarīts jauns noziegums, kā arī cietušajam sniegts vajadzīgais atbalsts.”

Vissarežģītākais ir darbs ar personām, kas nodarījušas noziedzīgus nodarījumus pret tikumību un dzimumneaizskaramību jeb, vienkāršāk sakot, dzimumnoziedzniekiem. Problēmas un risināmās jomas ir ļoti plašas, arī kontrolēšanā jāiesaistās dažādiem speciālistiem. “Tradicionāli valsts pārvaldē, sadarbojoties ar citām iestādēm, rakstām partnerim, lūdzot informāciju, pēc mēneša saņemam atbildi, saprotam, ka nepieciešama vēl papildu informācija, rakstām vēlreiz. Tas ir nebeidzamais stāsts. Starpinstitūciju sadarbība ļauj šo darbu darīt daudz efektīvāk,” skaidro J. Zārdiņš un piebilst, ka tagad jautājumus, kas iepriekš aizņēma mēnešus, turklāt dažkārt pat nenonākot līdz labākajam risinājumam, izrunā vienas tikšanās laikā. “Tiekoties rodas risinājumi arī tad, jasākotnēji šķiet, ka tādu nav iespējams rast, jo notiesātais nesadarbojas vai pretojas. Bet, saprotot, kas cilvēku interesē, kā viņu motivēt, situāciju iespējams vērst par labu.”

Vaicāts, kādos gadījumos sanāksmēs piedalās arī notiesātais, J.Zārdiņš skaidro: “Ja cilvēks noliedz savu vainu un nevēlas sadarboties, viņu sanāksmē pieaicināt īsti nav jēgas. Savukārt darbā ar nepilngadīgajiem diezgan bieži esam sākuši praktizēt, ka tiek pieaicināts vecāks un bērns, un nepilngadīgais var paust viedokli par pasākumiem, kas tiek piedāvāti ģimenei vai tikai bērnam, pateikt, vai viņš tam piekrīt, vai tas strādās vai nestrādās. Reizēm ģimenes pat piedāvā labākus risinājumus, nekā speciālisti sākotnēji paredzējuši .”

Novērst atkārtotus noziegumus

Metode tiek izmantota, lai risinātu arī ļoti smagus gadījumus, kuros bijusi runa par ļoti iespējamiem jauniem noziegumiem: “Tādās situācijās nedomājam tik ļoti par sadarbību ar pārkāpēju, bet plānojam pasākumus, kā varam kontrolēt šo cilvēku, kur viņš pārvietojas, ko dara, kā varam pēc iespējas padarīt caurredzamāku to, kas notiek šī cilvēka dzīvē. Cenšamies aktualizēt informāciju, lai tā būtu pieejama preventīvos nolūkos, lai iespējamie noziegumi neatkārtotos. Atkārtoti noziegumi tiek novērsti, strādājot ar cietušo interesēm, aizsargājot viņus. Piemēram, ja sievietei noteikta pagaidu aizsardzība pret varmāku, ir speciālisti, ar ko nepieciešamības gadījumā sievietei sazināties, mēs zināsim, ko darīt ar viņas sniegto informāciju par varmākas mēģinājumu tuvoties.”

J.Zārdiņš skaidro, ka agrāk varmākam, kura dēļ kādai personai noteikta pagaidu aizsardzība pret vardarbību, par pārkāpumu piemēroja sabiedriskos darbus, tādi gadījumi nebija probācijas dienesta kompetencē. “Pirms diviem gadiem tas mainījās, tagad piemēro probācijas uzraudzību. Mēs varam strādāt ļoti aktīvi. Un tas varmākam ir ļoti disciplinējoši.”

Par katru notiesāto probācijas dienestā tiek veikts risku un vajadzību novērtējums. Tas ļauj saprast, cik liels ir risks atkārtotam noziegumam, vērtējot, piemēram, gan nozieguma sastāvu, gan notiesātā vecumu, iepriekšējo sodāmību, situāciju, kādā notiesātais atrodas pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma. Tādējādi veidojas risku iedalījums. No tā izriet iestāžu tālākā iesaiste un risinājumi.

Vērtējot, vai starpinstitūciju sanāksmes veicina atkārtotu noziegumu skaita samazināšanos, J.Zārdiņš norāda, ka tas ir jautājums, kas prasa dziļāku analīzi: “Nevaru teikt, ka tikai starpinstitūciju sadarbības formāts nodrošina atkārtota nozieguma novēršanu, ir arī virkne citu faktoru. Bet ir veiksmes stāsti, kurus pieminot, ir skaidrs,    ja nebūtu sadarbības, diemžēl atkal būtu jauns noziegums, jauni upuri.”

Par šo modeli interesējas arī citās valstīs, piemēram, Igaunijā un Lietuvā. “Igauņi bija vizītē, lai mācītos, kā esam modeli attīstījuši, arī Lietuvas kolēģi ir ieinteresēti. Pieredzē esam dalījušies ar ukraiņu kolēģiem,” pastāsta J.Zārdiņš, un piebilst, “šo modeli, pateicoties mūsu pozitīvai pieredzei, ir vēlme pārnest arī uz citām jomām, viena no tām – veselības aprūpe. Veselības ministrija ir iniciējusi šo pieeju darbā ar cilvēkiem, kuri izdarījuši likumpārkāpumus un notiesāti, bet kuri garīga rakstura saslimšanas dēļ ir nonākuši stacionārā. Tādos gadījumos ir svarīgi, lai, pacientam iznākot no slimnīcas un turpinot ārstēties ambulatori, ārsti būtu informēti, būtu algoritmi, kā rīkoties. Veselības aprūpē šis modelis tiek pārņemts un sāk iedzīvoties. Un vēl viena joma, kur šo modeli atzīst kā labu esam, ir bērnu tiesību aizsardzība.”

Tas notika tā

J.Zārdiņš dalās ar piemēriem, kuros starpinstitūciju modelis devis vēlamo.

Kad gatavojās slēgt sociālās izglītības korekcijas iestādi “Naukšēni”, starpinstitūciju sanāksmēs sprieda par viena iestādes audzēkņa tālāko virzību. Jaunietim bija tuvu pilngadība, viņam bija noteikta probācijas uzraudzība. Probācijas dienesta pirmā vīzija par jaunieša nākamajiem soļiem bija veidot patstāvīgu dzīvi pie mātes. Taču izrādījās, puisim bija attiecības ar meiteni, viņš tās uzturēja, arī esot “Naukšēnos”. Turklāt draudzene gaidīja puiša bērniņu. Meitenes vecāki bija pilnīgi pret šīm attiecībām, savukārt puisim meitene bija ļoti svarīga, viņš speciālistiem sanāksmē teica, ka redz nākotni tikai ar viņu un grib uzņemties atbildību par bērniņu. Meitene bija nepilngadīga, tātad nebija tiesīga lemt par sevi, tas bija jādara vecākiem. Bāriņtiesa veicināja ģimeņu tikšanos, lai tās labāk iepazītos, un bija saprotams, ka puisis atbildību tiešām varētu uzņemties. Tagad jaunieši ir kopā, puisis, kas bija nonācis dažādās likumpārkāpumu situ­ācijās, uzņēmās atbildību, sāka strādāt, un dzīve sakārtojās.

Latvijā plaši izskanēja notikums, kad jaunietis ar verdošu ūdeni aplēja bezpajumtnieku. Tika ierosināts kriminālprocess, puisis nonāca psihoneiroloģiskā klīnikā. Pēc tam viņam bija jāārstējas ambulatori un viņš bija probācijas uzraudzībā. Starpinstitūciju sanāksmē piedalījās puisis un viņa tēvs, ģimenes ārste izskaidroja, kas jaunietim jādara, lai stabilizētu psihisko veselību. Pēc ārstēšanās klīnikā jauneklis nebija gribējis apmeklēt psihiatru. Sanāksmē Valsts policijas pārstāve norādīja, ka tad, ja viņš vēlēsies kļūt par šoferi, kas piegādā sūtījumus, kā pats nule izteicies, vajadzēs autovadītāja tiesības un būs jāiziet ārsta komisija. Ja nebūs sadarbojies ar psihiatru, komisija nedos atļauju iegūt tiesības. Un puisis saprata, ka sadarbība ir nepieciešama un nāks viņam pašam par labu.

Sadarbības sapulcē izstrādāja plānu, kā novērst šķietami neizbēgamu noziegumu. Personai, kura bija izdarījusi noziegumu ģimenē, beidzās ieslodzījuma termiņš. Cilvēks bija aizvainots, ka ģimene bija ziņojusi policijai. Sodu izcietušais uzskatīja, ka ir jāatriebjas cilvēkiem, kas ziņojuši. Bija skaidrs, ka situācija būs kritiska, ja notiesātais pēc atbrīvošanas atgriezīsies dzīvesvietā. Sanāksmē izveidoja plānu, kā nodrošināt, lai cilvēks jau sākotnēji būtu ne tikai speciālistu, bet arī sabiedrības kontrolē. Uz ieslodzījuma vietu pēc viņa atbrauca privātās drēbēs ģērbies pašvaldības policists, nogādāja uz pašvaldības ierādīto dzīvesvietu, jo viņš nedrīkstēja atgriezties ģimenē. Pašvaldības darbiniece viņu sagaidīja, bija sarūpējusi pirmās nepieciešamības preces, lai cilvēks neklīstu nekur apkārt un neiegādātos arī alkoholu, kas viņu vēl vairāk rosinātu atriebties.

Sociālās mājas dežurants bija informēts par situāciju. Viss bija sakārtots tā, lai notiesātajam nebūtu iespējas lietot alkoholu un lai būtu pajumte, ēdiens, lai būtu sava veida sociālās kontroles tīkls un viņš neko nevarētu izdarīt nepamanīti. Būtībā vardarbīga cilvēka rīcība tika kontrolēta tā, lai noziegums neatkārtotos. Un tas nostrādāja. Cilvēks atrada darbu kokapstrādes uzņēmumā un sakārtoja savu dzīvi.