No palaidnībām līdz piemēram apkārtējiem

Kaspars Markševics ir mūziķis, Latvijas Radio 2 programmu vadītājs un organizācijas “Latvijas Bērnu atbalsta fonds” vadītājs. Ar koncertprogrammu “Tava karaļvalsts” viņš viesojās Zosēnu Kultūras namā.

Viņa vadītais fonds Liepas pagasta Skangaļu muižā rīko koncertus un arī nometnes bērniem, visus ienākumus novirzot vietas attīstībai, lai tā iespējami labāk būtu piemērota bērniem un jauniešiem. Kaspars pats ir no kuplas ģimenes, tajā desmit bērnu, bet lielāko daļu bērnības pavadījis bērnunamā. Tāpēc ceļš aizvedis līdz palīdzēšanai rūpju bērniem. Tomēr arī viņa dzīvē bija brīdis, kad bija jāizlemj – turpināt darīt palaidnības, kuru dēļ var nonākt kolonijā, vai kļūt par piemēru citiem.

-Vai labprāt viesojaties tādās nelielās apdzīvotās vietās kā Zosēni?
-Mīlu jebkuru brīdi, kad esmu uz skatuves pie sava klausītāja. Ar ļoti siltām sajūtām dodos arī uz nelielām apdzīvotām vietām, jo pats savulaik dzīvoju mazpilsētiņā un zinu, ka tie ir milzu svētki, kad kāds atbrauc. Arī šādas vietas ir pelnījušas dzirdēt tos pašus māksliniekus, ko Rīgā un lielās pilsētās dzīvojošie.

-Kāds ir galvenais vadmotīvs koncertprogrammai “Tava karaļvalsts”?
-Pasaule, kurā dzīvojam, ir nemierīga, bet mēs katrs veidojam savu karaļvalsti, strādājot ar sevi, rūpējoties par ģimeni, pavadot laiku ar draugiem, izdarot labu kopienai. Iedot dzirksti, domājot, ko varu izdarīt savā zemē, savā valstī. Vienmēr priecājos par rosību laukos, tur bieži ir tādi pulciņi, kādus Rīgā ar uguni nesameklēsi. Ar šo koncertrpogrammu vēlos atgādināt, cik daudz varam paši. Mēs nevaram zināt, kad kas mainīsies, bet tāpēc vēl svarīgāk ir gan rūpēties par vidi sev apkārt, gan ceļot un redzēt pasauli.

-Jūsu bērnība bija ļoti raiba – piedzimāt desmit bērnu ģimenē, nonācāt bērnunamā, 15 gadu vecumā stājāties tiesas priekšā, kad arī aptvērāt, ka svarīgi dzīvot jēgpilni. Bet kā šajā raibajā dzīves kaleidoskopā radās interese par mūziku?
-Ģimenē bija, kā bija, bērnunamā jau mūsos bija tāds kā protests, darīju daudzas lietas, ko nevajadzēja, tāpēc atrados uz naža asmens. Bet bija brīnišķīga, dzīvesgudra bērnunama vadītāja Silvija Kaminska, kura mani sapurināja un atgādināja, ka vai nu nonākšu tur, kur nemaz negribu, vai man ir kaut kas jādara citādi. Un modās vēlme būt labam. Ilga Leimane bija mana pirmā dziedāšanas skolotāja, un man arī iepatikās dziedāt. Protams, tad neaizdomājos, ka varētu kļūt par dziedātāju, bet ļoti sevi nodarbināju, lai galvā nerosītos muļķīgas domas un nenestos prāts uz palaidnībām. Gāju uz dažādiem pulciņiem, sportoju, būtībā kļuvu par paraugpuiku. Tā, pateicoties bērnunamam, es no elles, kurā biju, izlauzos. Varu teikt, ka jauniem cilvēkiem ir svarīgi saviem sapņiem redzēt virsotni un ticēt, ka    var to sasniegt, bet pieaugušajiem šos sapņus nesagraut. Bērni no skaudrām ģimenēm mēdz būt ļoti enerģiski un ātri, es arī vienmēr spītīgi eju uz mērķi. Ja bērnībā mana enerģija aizgāja protestā, tagad to izlieku, darot labu un domājot par citiem.

-Jūs darbojaties trīs dažādos un reizē savstarpēji saistītos virzienos:    mūzikā, radio un atbalsta sniegšanā bērniem, kuriem tas īpaši vajadzīgs. Vai šīs jomas harmoniski papildina cita citu, vai tomēr kāda jums ir visbūtiskākā?
-Paldies Dievam, nejūtu, ka strādāju, baudu to, ko daru. Protams, laika visam ir    par maz, bet man patīk dinamika, man ir grūti atpūsties, neprotu pilnībā atslēgties no darbiem. Esmu gandarīts, ka mēs, jaunie, ielauzāmies Radio 2, populārākajā raidstacijā, arī fondu vadu pilnīgā harmonijā, pateicoties komandas darbam. Ceļam otru multifunkcionālo centru bērniem, lai varam vēl vairāk viņiem palīdzēt. Un, kad kā mūziķis varu būt ar saviem klausītājiem, es to tiešām izbaudu.

-Esat Latvijas Bērnu atbalsta fonda vadītājs, un fonda paspārnē ir arī Cēsu novada Liepas pagastā esošā Skangaļu muiža, kur notiek koncerti,    arī nometnes bērniem ar īpašām vajadzībām. Ienākumi tiek novirzīti bērniem un jauniešiem piemērotas vides attīstībai. Kā ceļš atveda līdz Skangaļu muižai?
-Par Skangaļu muižu uzzināju, jo vienas darbinieces mamma darbojas Pestīšanas armijā, muiža pieder šai organizācijai.    Sapra­tām, ka varam tur sarīkot nometni bērniem. Aizbraucām, man ļoti patika atmosfēra, tur ir ļoti laba aura. Turklāt bija sajūta, ka esmu atgriezies bērnības idillē, kad dzīvoju bērnunamā, jo tur arī bija māja ar garu gaiteni no viena ēkas gala līdz otram.

Jāteic, bērnus, ar kuriem strādājam, nekur nemaz tā negaida, bet vajag vietu, kur viņus gaida, apčubina. Sapratu, ka Skangaļu muiža varētu būt tā. Tāpēc, kad man zvanīja no Pestīšanas armijas un vaicāja, vai vēlamies te darboties, nebija šaubu. Pirms trim gadiem sākām vietu attīstīt, sakopt, pirmo izveidojām rotaļlaukumu, tagad rīkojam koncertus, nometnes, mums regulāri notiek nometnes arī ukraiņu bērniem, arī brīvlaikā. Un plānojam šo vietu iegādāties, lai varētu izveidot rehabilitācijas centru bērniem un ne tikai. Mēdz sacīt, ka labie darbi atmaksājas – iespēja darboties Skangaļu muižā apstiprina, ka, darot nesavtīgi, investējot, šādas lietas patiesi notiek. Arī visus līdzekļus, ko iegūstam no pasākumiem, ieguldām remontos un vietas attīstībā. Vispār    jāteic,    latvieši ir ļoti empātiski, gatavi ziedot, palīdzēt. Mēs neesam mīļa tauta viens pret otru, bet tajā pašā laikā esam ļoti līdzjūtīgi. Esam cilvēcīgi, visi uz viena viļņa, tādējādi varam izdarīt tik daudz.

-Jūs turat rūpi, lai bērni ar saskarsmes grūtībām un uzvedības traucējumiem pēc iespējas laikus saņemtu nepieciešamo atbalstu. Tomēr jāteic problēmu ģimenēs ir daudz. Kā šķiet, kāpēc Latvijā ir tik daudz šādu ģimeņu un vai situācija    tomēr kļūst labāka?
-Gribētu teikt, ka situācija kļūst labāka. Un vairāk ģimeņu par problēmām ir gatavas runāt, meklēt palīdzību, tās risināt. Ar bērniem, kuri ir agresīvi, ir būtiski strādāt preventīvi, tātad jau no mazotnes. Jau uzreiz sapratām, ka noteikti jāstrādā ar ģimeni kopumā un tieši vecāki ir lielākais izaicinājums, ar kuriem jādarbojas vispirms, jo bērns nav izdomājis kļūt agresīvs tāpat vien. Ģimenes mūsu pakalpojumu saņem desmit mēnešu garumā, stiprinām ģimeni kopumā, un vecāki iemācās, kā savam bērnam palīdzēt. Plānojam pakalpojumu pilotēt arī Skan­gaļos.

Liela mūsdienu problēma ir tā, ka vecāki ir milzīgā vāveres ritenī. Lai izdzīvotu, viņi strādā vairākos darbos, viņiem nav laika bērniem. Saskarsme tiek aizvietota ar muļķīgām spēlītēm telefonā, bērns aug pats par sevi, neviens ar viņu nerunā, viņš nemāk komunicēt, drīzāk problēmas risina agresīvi, kā spēlītēs. Tāpēc ir tik svarīgi mums kā vecākiem atrast laiku saviem bērniem. Un otra milzīga problēma ir atkarība, tā ir problēma visos laikos.

-Jums ir divas meitas. Kā bija kļūt par tēti, kad pašam bērnībā tāda nebija?
-Sievai esmu atzinis, ka bez mātes mīlestības augot, man ļoti ir jāiemācās mīlēt vai izrādīt savu mīlestību – samīļot, sabužināt. Es rūpējos par drošu vidi saviem bērniem, esmu atbalsts mērķu un sapņu sasniegšanā, mums patīk kopā ceļot, bet nav tā, ka mums saime radu lokā sanāk kopā un līksmojas. Mēs citādi kvalitatīvi pavadām laiku. Kad vakarā pirms gulēt­iešanas jaunākā meitiņa atnāk pie manis samīļoties, es tam ļaujos, lai gan manī šādas vēlmes nav. Es arī negatavoju ēst, jo bērnunamā vienmēr viss bija pagatavots. Bet bērni tik daudz vecākiem iemāca, un es tiešām, cik iespējams, cenšos būt blakus, mana mīlestība ir uzplaukusi, pateicoties meitām.

-Jūs esat cilvēks, kurš atgādina, ka vienmēr vajag sapņot. Kas, jūsuprāt, ir svarīgākais, lai sapnis nepaliktu tikai sapnis, bet kļūtu par īstenību?
-Jāsāk ar mazumiņu, un svarīgākais ir nepadoties.    Es vienmēr spītīgi eju uz mērķi. Radio mājā nebija viegli iekļūt, nebija viegli iemācīties runāt tiešajā ēterā, uzlabot dikciju un arī izskatīties labi. Tas viss bija jāmācās. Bērnībā nelasīju grāmatas, bet sāku tās lasīt, lai bagātinātu valodu un runātu pareizi. Arī dziedāt mācījos. Man spēku dod arī sports – no rīta esmu sporta zālē, veltu laiku sev, tas iedod dienai jaudu un enerģiju. Ir jāatrod, kas    dara laimīgu, un uz to jāiet. Mans moto – pēc iespējas daru šodien, nevis rīt. Man mēdz teikt, ka man paveicās, bet es apzinos, ka tas vienmēr bijis mērķtiecīgs darbs, turklāt esmu pedantisks, varbūt pat par daudz. Bet manī ir pārliecība, ka mēs katrs pats veidojam savu dienu. Ir dažādi notikumi un emocijas, tāpēc jau mēs esam cilvēki, lai turpinātu mācīties un pilnveidoties. Ja viss būtu ideāli, būtu neinteresanti.