Intervija. Novecot kopā ar pašvaldībām

Cēsnieks Aino Salmiņš ir Latvijas mēroga pašvaldību eksperts ar iespaidīgu pieredzi un zināšanām par vietvaru saimniecisko darbību.

Sācis Cēsīs leģendārā pilsētas mēra Jāņa Beikmaņa komandā, bet nu jau vairākus gadu desmitus strādā Latvijas Pašvaldību savienībā, kur ir padomnieks tautsaimniecības jautājumos.

Pārstāvēt pašvaldības diskusijās ar valdības pārstāvjiem, ministriju vadību, politiķiem un gadu no gada skaidrot būtībā vienu un to pašu – pašvaldībām tām deleģēto funkciju izpildei nepieciešams atbilstošs finansējum – varētu būt diezgan apnicīgi. Taču Aino, sastapts ceļā uz vai no Rīgas, aizvien ar sportisku azartu dalās krāšņiem epitetiem stāstos par kārtējiem mačiem ar valdības nejēgām, un izklausās, ka viņam šis ping pongs neapnīk.

-Kas ir tas, kas saista pašvaldībās?

-Nevarētu teikt, ka mans dzīves sapnis ir novecot kopā ar paš­valdībām ( smejas). Cilvēki saista. Visa veida aptaujas liecina, ka visvairāk iedzīvotāju tomēr uzticas pašvaldībām. Jā, jo lielākas tās kļūst, jo vairāk pārņem valsts pārvaldes kaites – birokrātiju, nomenklatūras domāšanu. Tomēr tā ir iedzīvotājiem vistuvākā vara, un kuru katru par domes priekšsēdētāju neievēl. Tas ir amats, kurā nedrīkst zaudēt realitātes sajūtu un sākt māžoties, jo, kolīdz iziesi uz ielas, būs jautājumi. Vadītāji ir atšķirīgas personības, tāpēc arī pašvaldību virzība ir atšķirīga. Kaut dažādas reformas tiecas visus vienādot, tieši dažādībā un atšķirīgajos piegājienos ir mūsu spēks un interesantums.

Ļoti sekoju tam, kā veicas cēsniekiem, bet ar lielu interesi sekoju arī tam, kā kaimiņos strādā valmierieši. Tur ir ļoti spēcīga analītiskā sadaļa un līdz ar to lēmumu pamatojums. Katrai pašvaldībai ir savas stiprās un ne tik stiprās puses, un mēri nereti demonstrē lielisku meistarību, tuvinoties vadošo partiju valdēm. Šāds politiskais mārketings ir viena no paš­valdību panākumu atslēgām. No sistēmiskā viedokļa pilnīgi greizi, bet…, ja dzīve būtu viscaur sistēmiska, tā būtu ļoti garlaicīga.

-Pašvaldības ir piedzīvojušas vairākas administratīvās reformas, visas pieteiktas ar skaistiem lozungiem par lielāku kapacitāti, veiktspēju un saldu kā karamele pakalpojumu kvalitāti. Taču, runājot ar cilvēkiem laukos, sajūsmu par rezultātu nav gadījies dzirdēt…

-Administratīvā reforma, ko īstenoja Māra Kučinska valdība, bija ekonomiski pamatota un arī demokrātiska, jo bija izvēles iespējas. Pēdējai jeb Pūces – Kariņa reformai bija deklaratīvie un patiesie mērķi. Dek­laratīvie – pašvaldības kļūs finansiāli patstāvīgākas un uzlabosies pakalpojumu kvalitāte. Vispār jau man tā “pakalpojumu kvalitāte” asociējas ar “Rimi” vai “Maxima” apmeklējumu, nevis pašvaldībām. Bet patiesais reformas mērķis bija ciniska varas pārdale, lai palielinātu partiju politisko ietekmi vietējā varā.
Lai mans vērtējums nebūtu deklaratīvs, citēšu Eiropas Savienības Reģionālā monitoringa komitejas ziņojumu par šo reformu. Tas parādījās pagājušā gada nogalē, bet mūsu politiķi un ierēdņi vienprātīgi izliekas, ka par to neko nezina. Un ziņojumā teikts, ka reformas norises process Latvijā bija nedemokrātisks, rezultātā pašvaldībām trūkst līdzekļu pamatfunkciju izpildei un nav resursu jaunu kompetenču īstenošanai. Savukārt lielais mērķdotāciju īpatsvars vairo atkarību no valsts pārvaldes.
Esam unikāli, jo Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur vietvarām obligāti jābūt paš­valdības policijai. Un tai ir jā­strādā diennakts režīmā un vēl jāpiedalās ceļu satiksmes uzraudzībā. Tur, kur ir ūdeņi, vēl arī jāpērk laivas vai kuģi! Kādus resursus tas prasa!

Tas, uz ko Pašvaldību savienība norāda budžeta sarunās ar valdības pārstāvjiem, – pašvaldību daļa valsts kopbudžetā sarukusi no 19,6% līdz 16,2%. Un tie ir 400 miljoni, ko ik gadu neieguldām reģionu attīstībā!

-Bet kur tad tos miljonus iegulda?

-Valsts pārvaldē var turpināties dzīres ( smejas). Ja nopietni, tad vienlaikus ar novadiem vajadzēja reformēt arī ierēdniecību un valsts kapitālsabiedrības. Bet tam neviens neķeras klāt, var nokrist reitingi. Lauku cilvēks jau ir pieradis ar visu tikt galā pats. Un tad, kad vairs netiek galā, jo nav vairs ne izglītības, ne veselības aprūpes, ne izbraucamu ceļu, klusām sakrāmē mantas un aizbrauc. Austrumu pierobeža jau kļuvusi tik mazapdzīvota, ka tas kļūst bīstami valsts drošībai. Latvijā joprojām ir Eiropā lielākā nevienlīdzība reģionu un centru attīstībā. Pārsteidzošais ir tas, ka, jo vairāk Eiropas naudas ieguldām nevienlīdzības mazināšanā, jo lielāka tā kļūst.

-Tas tāpēc, ka novados neprot apgūt Eiropas naudu?

-Ministrijās Eiropas fondu apguve ir 50% līmenī, pašvaldībām šajā ziņā veicas labāk. Trakums ir tas, ka prioritātes visām pašvaldībām ir līdzīgas – ceļi, ielas, uzņēmējdarbības infrastruktūra, skolas -, un tie, kas netiek pie prioritārajiem projektiem, ņem to, ko var dabūt. Un tad var gadīties kā Rēzeknē. Ja godīgi, es joprojām nesaprotu, kāpēc kundzes Latgalē nav pelnījušas iespēju palutināt sevi SPA? Turklāt iepriekš neviena no kontrolējošām iestādēm pret šo projektu neiebilda.

-Bet ir arī tā, ka nopietna kontrolējoša iestāde Eiropas prokuratūra iebilst, turklāt ar aizturēšanām un kratīšanām. Projektam aptur finansējumu, kā tas bija Valmierā, taču joprojām nav skaidrs, par ko tā jezga.

-Valmieras gadījums guva plašāku publicitāti, bet ir vēl vairākas pašvaldības ar līdzīgu pieredzi. Centāmies noskaidrot, kas ir pārkāpts, lai pašvaldību vadītājiem izskaidrotu, ko drīkst un ko ne. Prokuratūras atbilde, pārfrāzējot vieglajā valodā, bija apmēram tāda – pašvaldību vadītāji zaguši Eiropas naudu ne sev, bet paš­valdībām, jo pirms projekta uzsākšanas konsultējās ar uzņēmējiem, iespējamiem pretendentiem!

Interesantākais, ka Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija un arī Centrālā finanšu un līgumu aģentūra tieši prasa, lai pašvaldības pirms šādu projektu īstenošanas konsultētos ar uzņēmējiem!
Brīžiem rodas sajūta, ka kontrolējošās iestādes ir tās, kas vada valsti, un noteikumus un regulējumus pieņem, nevis lai varētu labāk strādāt, bet lai varētu labāk kontrolēt. Taču bieži piesauktajam četru acu pāru principam ir viens būtisks trūkums, no tiem četriem reāli strādā tikai viens.

-Notiek sarunas par sabiedriskā transporta attīstību. Kad no Cēsīm uz Rīgu vai Valmieru beidzot brauksim ar moderniem, komfortabliem bateriju vilcieniem?

-Izskatās, vēl vismaz piecus septiņus gadus vidzemniekiem nāksies vizināties vecajos padomju laiku dīzeļvilcienos. Toties autobusu parks mums ir viens no modernākajiem Eiropā, to gan nevarētu teikt par ceļiem….

-Jau ilgus gadus jums darbs Rīgā, taču pēc dzīvesvietas un pārliecības joprojām cēsnieks. Kāpēc?

-Tas ir jautājums, lai asaru izspiestu? Ar Cēsīm tāpat kā ar paš­valdībām, sapinies un vaļā vairs netiec, un arī negribās tikt. Te ir sava īpašā garša, un zini, tas bieži piesauktais cēsnieku iedomīgums mums pienākas, jo esam taču labāki, drusku (smejas)!