Saglabāt vēsturi arhitektūrā

Pastaigājoties Cēsīs pa Rožu laukumu, Torņa ielu, ikviena uzmanību piesaista celtnieku darba radītais troksnis. Šogad jāpabeidz atjaunošanas darbi Konrāda namā, Mācītāja un Ratu mājās, kā arī Draugu nama būvniecība.

Konrāda kvartālā būs gan īstermiņa, gan ilgtermiņa īres dzīvokļi, kā arī telpas darbam un pasākumiem.

Ik pa laikam vietu izpētē kādu pārsteigumu atklāj arheologi, bet tikmēr ēku atjaunošanas īstenotājiem rodas atkal jaunas idejas. Konrāda kvartāla saimnieki aicināja interesentus uz tikšanos, lai pastāstītu, kas padarīts, kā arī atklātu jaunās ieceres.

Saglabāt veco un izmantot šodien

Iepriekš, kad cēsnieki izteica idejas, kādu viņi gribētu redzēt Konrāda kvartālu, izskanēja dažādas idejas, un būtiskākie ieteikumi īstenojas dzīvē: publiski pieejama ārtelpa, demokrātiska kafejnīca, saglabāta galvenā
laukuma funkcija.

Tiekoties ar pilsētniekiem atkal, arheologs Oskars Ušpelis atgādināja, ka katrā vecpilsētā ir kompresēta vēsture, jo savulaik pilsēta bija ierobežotā teritorijā. “Arheoloģiju var veikt vienreiz, bet ēku var nojaukt un būvēt no jauna. Paliek  fotogrāfijas, topo­grāfiskie uzmērījumi, atradumi,” saka O.Ušpelis.

Līdz 19.gadsimtam Konrāda kvartāla teritorijā kultūrslānis sakrājies ap 1,5 metriem, dažviet augstāks.  To veidoja gan saimnieciskā darbība, gan ugunsgrēki.    “Cēsīs 18.gadsimtā vien bijuši pieci seši lielāki ugunsgrēki, kas minēti rakstu avotos, par maziem nerunājot,” stāsta O.Ušpelis un piebilst, ka tagad jaunām ēkām, rokot būvbedres, izrakto aizved, agrāk būvēja virsū.

Par arheologu atradumiem “Druva” jau rakstīja, bet tad vēl nebija atrasts liels akmens, kuru ieraugot, šķiet, ka to skārusi cilvēka roka, bet tā nav.    Akmens tiks eksponēts, un to varēs apskatīt kādā no kvartāla ēkām.

Arheologi strādā arī ziemā, sasalušo zemi kausē, lai varētu rakt. Tiek vākta un apkopota informācija, lai to, tāpat kā atradumus, atstātu nākamajām paaudzēm.

Arhitekts Pēteris Bajārs iepazīstināja ar jauno Draugu namu un Konrāda kvartālu.

“Pārstāvu skolu, kas uz lietām skatās, kādas tās ir. Ja ēkā ir kādi uzslāņojumi, tos respektējam papildinot vai uzlabojot,” uzsvēra arhitekts un cēsniekiem atgādināja, ka pagājušā gadsimta 30. gados saimniekiem bija ambīcijas divstāvu mājas pārbūvēt par trīsstāvu. “Toreiz īpašniekam naudas pietika trešdaļai ēkas.  Iepriek­šējie īpašnieki Konrāda namu bija iecerējuši trīsstāvu, mēs atgriezāmies pie divstāvu kompozīcijas, jo tā izceļ klasicisma arhitektūru. It kā zaudējam stāvu, bet patiesībā tikai piecus kvadrātmetrus jumta slīpumā, jo to kompensē trešais stāvs pagalma pusē,” skaidroja P.Bajārs un    piebilda, ka Konrāda kvartāls ir sarežģītākais projekts, pie kura līdz šim strādājis   un nav bail atzīt, ka daž­kārt pietrūkst zināšanu.

Kad kvartāla pirmā vizualizācija parādījās sociālajos tīklos, izskanēja satraukums, ka tiek iznīcināta    Cēsu vecpilsēta. “Pama­zām cilvēki pieraduši. Laba arhitektūra ir tā, kas ir piecus gadus priekšā laikam. Konrāda namam no pirmās skices ir pagājuši pieci gadi,” stāstīja P.Bajārs un atgādināja, ka Cēsis ir    mazpilsēta ar ļoti dažādu apbūvi. “Jumta līnija lēkā, vienstāva guļbūves kores līnija būs vienāda ar Konrāda nama dzegas līniju. No mācītājmājas esam paņēmuši jumta lāčpakaļu,    tā ir    integrēta jaunajā apbūvē. Elementi kā mazas puzles veido gala mozaīku,” klāstīja arhitekts un uzsvēra, ka mazā laukumā atrodas četras būves ar pilnīgi atšķirīgu arhitektu pieeju. Koka ēkas tiek saglabātas, Ratu mājas baļķi protezēti. Tad ir Konrāda nams, no kura bija palikušas tikai sienas. 90.gados bija mēģinājums mājā iebūvēt pagrabu, tika izrakta bedre, ēka    sāka  tajā slīdēt.   

Draugu nama apdarē varēs redzēt materiālu, kas līdz šim Lat­vijā    ēkās vēl nav      izmantots -  veidnēs lēni liets betons, kura nākamā kārta izskalo iepriekšējo un veidojas redzama kārta. Tiks restaurēts viduslaiku pils mūris, un to eksponēs telpā.

Vērtības jāizprot

Arhitekts Pēteris Blūms gadiem saistīts ar vecu ēku atjaunošanu.

“Bieži vien cilvēki domā, ka vecās ēkas jāsaglabā tāpēc, ka tā liek Nacionālā mantojuma pārvalde. Ja tā domā, vainīga izglītība,” uzsver arhitekts un piebilst, ka ir   profesionāļi, kuri prot lasīt vecās mājas, tās saprot, zina, kā tām palīdzēt, un rodas paliekošas vērtības. Tad ir cilvēki, kuri tās ciena, bet izturas piesardzīgi, un ir profesionāļi, kuriem no vecām mājām ir bail.

“Akmens metams atbildīgo personu dārziņā, cik    un ko viņi saprot ar autentiskumu un kam tas ir svarīgs. Ja pirms pārbūves ieejam mājā, ir redzamas dažas vecas durvis, daudzkārt pārkrāsotas grīdas,  griestu dēļi nokrāsoti. Tad jāprot prognozēt, ko var saglabāt, un tad arī būs saprotams autentiskums. Māja ir dzīvs organisms, pateikt, kura vieta ir autentiskāka par citām, var tikai ar analīzēm. Veca māja nav matemātiska shēma, tā ir veidojusies laika gaitā. Katrai jāpieiet dažādi, jo to vērtības ir dažādas, dažādi saglabājušās, eksponētas, koncentrējušās. Jārēķinās arī ar to, ka arhitekti bieži vien domā estētiskās, nevis pragmatiskās kategorijās, bet    skaistām detaļām nav lemts ilgs mūžs,” saka P.Blūms.        Viņš arī atgādina, ka noticēt, ka tas ir īsts, var tad, kad gribas pielikt roku, kad smaržo pēc vecas mājas. Guļbūvē    vislielākā autentiskuma kapacitāte ir griestiem. Tie kalpo, tos cilvēks ikdienā neskar.

P.Blūma idejas un padoms tiek ņemts vērā, atjaunojot mācītājmāju Torņa ielā 3. 1998.gadā šī māja vēl bija aizsargājams piemineklis, vairs nav. “Aizsardzība ir vajadzīga, bet bieži vien ir grūti izpildīt ierēdņu, kuriem maza pieredze, izvirzītās prasības. Ja izpratne, interese par vecām ēkām kā man, tad nav sarežģīti atrast labāko risinājumu. Mācītājmāja tiks saglabāta, godīgi un atbildīgi, ne restaurēta vai atjaunota,” saka arhitekts.

Vēl P.Blūms uzsver: “Ceru, ka nākotnē cilvēki būs gudrāki un sapratīs, ka ielas segumu nevar nepārtraukti audzēt. Tāpat pie mājas pamatiem bērt zemi un audzēt puķes, tas bendē ēku. Torņa ielas 3 mājai vislielākās problēmas sagādāja tas, ka nebija noteku.”     

Kas tad ir tās vērtības, kuras šī māja atklāj, kuras jāsaglabā. Pirms gadiem veikta izpēte, un zināms, ka 1795.gadā to zīmējis J.Broce. Pieņēma, ka tā sastāv no trim daļām, bet, kad meistari ēku sāka izģērbt, bija skaidrs, ka ir vecā un jaunā daļa un divas daļas piebūvētas 19.gadsimtā.

“Domājams, ka guļbūve ir vecākā saglabājusies skola no 1661.gada. 350 gadus te bijusi skola. 1848.gadā guļbūve papildināta ar piebūvi. Ēkai katra fasāde ir citāda, kas ir īpatnēji,” pastāsta P.Blūms un atklāj, ka pirmā stāva iekštelpām plānojums saglabāts kā piecu istabu dzīvoklis. “Mērķis, lai nebūtu ne tik daudz zinātnes, bet sajūtas, kad staigā pa šo māju, jūti, ka ir kas īpašs, kaut daudzas lietas jaunas,” bilst arhitekts.
Otrajā stāvā sijas un dēļi notīrīti un griestu dēļi atgriezīsies. Griesti bija zemi, tos par  metru pacēla līdz sijām. “Telpa būs īpatnēja, bet tā    ir iespēja  izmantot vecās jumta konstrukcijas un dēļus. Tā būs māja, kur senatne gan saglabāta, gan pārveidota 21.gadsimtam,” teic P.Blūms un piebilst, ja ēka būtu arhitektūras piemineklis, griestus pacelt neļautu.

“Gribam arī parādīt, ka nevajag baidīties no vecajām mājām. Ne viens vien vēsturiskās ēkās iekārto muzejus, ja ir vēlēšanās, tā var darīt, bet var arī izmantot šodienas dzīvei,” teic P.Blūms.

Pamazām vien ēka atklāja gadsimtiem slēpto guļbūvi – 25, 27 cm plati dēļi, manteļskurstnis – pārsteigumu šodienas cilvēkiem. Uz ārsienas pret pils torni, kad noņēma apmetumu un tapetes, 1,20m augstumā, 2,5m garumā bija redzami kokgrebumi. Mājiņas, iniciāļi, arī karātavas. P.Blūms uzsver, ka tāds atradums ir retums.” Tā kā te bija skola, iespējams, šajā telpā skolēni gulēja. Cik augstu, guļot uz cisu maisiem, ar nazīti varēja aizsniegt, arī tapa  kokgrebumi. Kāpēc iegrebtas mājiņas? Iespējams, nostalģija pēc mājām,” pārdomās dalās pieredzējušais arhitekts.

Mācītājmājā būs apskatāmi un ikdienā tiks izmantoti Vidzemes krēsli. Tie tiek meklēti visā Latvijā, restaurēti, lai turpinātu kalpot. Vidzemes krēslus Latvijā ražoja līdz 1940. gadam un visvairāk, ap simt, meistaru bija Vaidavas pusē, Lenčos.  P.Blūms arī atgādina, ka ir mentāla, psiholoģiska nepieciešamība apzināties savas vietas dziļumu un ilgumu, nacionālās, lokālās identitātes pamatus.

Pēteris Blūms izpētījis Torņa ielas 3 vēsturi, un šie stāsti noteikti ieinteresēs ne vienu vien. Bet viņam ir arī rītdienas ideja, lai pelēko vecpilsētu atdzīvinātu.

“Stāvēju laukumā pretī Jāņa baznīcai, pacēlu galvu un ieraudzīju neglītu mūri. Pie tā pierasts, un neglītumu ikdienā neredzam. Cilvēki jūt nostaļģiju pēc savām mājām, un nav nozīmes, kādas tās izskatās,” stāstīja pazīstamais arhitekts un piebilda, ka tādā pārdomu brīdī arī radās ideja,    ka pretugunsmūri varētu apgleznot. Tas būtu vienkāršs veids, kā mainīt vidi. Uz mūra var salikt  daudz informācijas. “Tā būtu ne  tikai apgleznota plakne, bet Cēsu vēstures lepnuma un realitātes elementi, kas saturiski un sižetiski integrēti. Var būt atsauce uz Latvijas karoga izcelsmi, jo Cēsīs vizuāli    tas nav redzams. Te būtu Andrejs Pumpurs un viņa eposa tēli, varētu būt izcilas Cēsu personības, kas atstājušas dziļu nospiedumu novadā. Protams, par to visu var diskutēt,” atklāja P.Blūms un pastāstīja, ka mūra gleznojumā nebūtu akadēmiski portreti.

Tikšanās dalībnieki P.Blūma ideju atbalstīja.    Arī pašvaldības attieksme ir saprotoša, priekšā sarunas ēkas īpašniekiem.

Vecpilsēta pamazām vien atklāj gadsimtus, kurus tā piedzīvojusi. Senais un šodiena, ideju bagāti    cilvēki  satiekas un apvienojas, rada nākotnes mājas un telpas.