Patlaban Zirgu stacija - balta ēka šosejas malā.
Bērzkrogā pamazām tiek atjaunota Veselavas Zirgu pasta stacija. Baltā ēka piesaista garāmbraucēju uzmanību, tāpat zirgi pie ieejas.
“Darāmā vēl ļoti daudz. Priekšā iekštelpu iekārtošana. Lielus bojājumus gadu gaitā nodarījis caurais jumts. Pati ēka ir sausa. Domājams, vēl šogad ierīkosim apkuri, tad varēs sākties iekšdarbi,” saka saimniece Sigita Norvele.
Viņa īpašumu iegādājās 2021. gada nogalē. “Braucot garām, mamma vienmēr pievērsa uzmanību šai ēkai,” pastāsta Sigitas meita Luīze, bet Sigita uzsver, ka katra ēka gaida un pieņem savu īsto saimnieku.
“Vecajās ēkās ir dzīvība. Tās ir praktiskas. Cik cilvēku ieguldījuši darbu, lai tās taptu! Ja šodien ir dažādi instrumenti, šo ēku cēla vietējie zemnieki. Kā viņi varēja pacelt lielos akmeņus! Šādas ēkas ir daudz greznākas nekā šodien celtās. Tās ir vērtība, kurai nedrīkstam ļaut izzust,” pārliecināta Luīze.
Līdztekus Zirgu pasta stacijas atjaunošanai Sigita arī pēta vēsturi, pa gabaliņam vien vāc kopā gan arhīvos un muzejos atrodamo, gan veselaviešu stāstus. Viņa skaidri zina, ka, ieejot stacijas ēkā, būs tās vēstures stāsts. Tajā atklājas aizvien kas jauns.
1857.gadā jau bija izbūvēts 180 verstu garš posms no Pleskavas līdz Veselavai, un Vidzemes guberņas pārvaldes iestādes sāka risināt jautājumu par valsts nozīmes pasta līnijas izveidošanu no Veselavas līdz Cēsīm un tālāk līdz Straupei, kur tā pieslēgtos St. Pēterburgas – Rīgas pasta ceļam.
1861.g.19. jūlijā Cēsu apriņķī sāka kursēt vietējās bruņniecības izveidotais apriņķa pasts. Tā ierīkošanas iniciatori un tiešais organizētājs bija Veselavas muižas īpašnieks barons Teofils fon Kampenhauzens un bruģu tiesnesis Grīnblats. Jaunais pasta ceļš gāja no Cēsīm caur Veselavas, Nēķena, Vecpiebalgas, Vestienas un Bērzaunes muižu uz Pļaviņām.
“Ir rakstīta Kampenhauzena vēstule, kurā minēts, kur Veselavā Zirgu pastā atradīsies kungu gals, kur nakšņos kučieri, kur pastnieki,” stāsta S.Norvele un atgādina, ka Veselavas zirgu stacija bija viena no Vidzemes sakaru tīkla punktiem, kas nodrošināja satiksmi no Sanktpēterburgas uz Rīgu un tālāk uz Rietumeiropu. Te ceļinieki varēja nomainīt nogurušos zirgus, paši atpūsties. Stacijā iegriezās gan vietējie zemnieki, gan dažādos uzdevumos braucošie Krievijas un arī ārvalstu ierēdņi, garīdzniecības un bruņniecības pārstāvji.
Viņa rāda Augusta Ruskas, dzimuša 1898.gadā, atmiņas. Viņa vecāki Trīne un Dāvis bijuši rentnieki Veselavas Zirgu pastā no 1899. līdz 1901. gadam un atkal 1904.gadā. Viņš arī uzzīmējis ēkas plānu, kādu atceras. A.Ruska atminas, ka virs rentnieka gala bijusi liela istaba pasta puišiem. Kas bijis virs kungu gala, viņš nezinājis stāstīt, bet kaut kur kungu galā atradušās istabas ar gultas vietām, kur pārgulēt pārbraucējiem.
“Zirgu pasta saimnieks toreiz bija tāds Zande. Viņam bija noņemtas abas kājas. Laukā izbīdīja uz krēsla. Visu to kungu būšanu vadīja divas vecas jaunkundzes Alma un Zelma. Zirgu pastā vienmēr bija jābūt zirgiem. Pārvadāja darīšanu cilvēkus. Laikam kāda takse ar bija.
No Veselavas veda uz Drustiem, Gatartu, Ranku, Launkalni, uz otru pusi tikai līdz Kaķu krogam. Gadījās arī pārvadāt bagātus cilvēkus. Dzirdēju reizēm pasta puišus savā starpā lielāmies: “Man kunde par rubli.” Noteikti katram zirgu puišam bija savs ilkss pulkstens, un, kad brauca, tad tas skanēja glag – glang,” stāstījis Augusts Ruska.
Sigita rāda Veselavas Zirgu pasta pastnieka fotogrāfiju. Tā ir viena no pirmās vēstures ekspozīcijas, kas bija iekārtota, lai radītu priekšstatu gan par ēku, gan zirgu pasta vēsturi un dažādu gadu notikumiem. “Pastnieki bija vieni no pelnošākajiem, arī skolotājiem atalgojums bija mazāks,” bilst saimniece.
Sigita stāsta, ka diemžēl nav atrasti inventarizācijas akti, kāds bija ēkas plānojums, lai saprastu, kas pārbūvēts. “Atklājām dubultus griestus, vismaz pusmetra spraugu. Tur atrada tukšas patronas, bet neko citu. Domājam, tā bijusi slēptuve,” pastāsta saimniece un piebilst, ka zem ēkas ir liels velvēts pagrabs, sauss.
Ziņu, kā gadu gaitā ēka izmantota, trūkst. Ilgus gadus Zirgu pasta stacijas ēkā bija kopsaimniecības kantoris. Blakus lielā klēts ir kalpojusi graudu glabāšanai. Otrs lielais šķūnis, kas bija zirgu novietne, iebrauktuve, noderēja, lai ierīkotu darbnīcu, garāžu. Aiz stacijas kādreiz bija stallis. “Pēc nostāstiem zinu, ka te bijusi arī zvanu stacija, strādājis vetārsts, frizieris, arī dzīvojuši cilvēki,” stāsta Sigita un atklāj, ka iekštelpas sāks apgūt ar kādreizējo ķēķa galu. No kopsaimniecības laikiem mantojumā palicis vienīgi seifs sienā, tik mazs, ka nevar saprast, ko tādā glabāt. Vēl ir arī varens plakāts ar uzrakstu: “Ļaužu darbs ir maizes tētis, zeme – maizes māmulīte.” Saimniece atklāj, ka atstās arī kādu skārda krāsni kā sava laika liecību.
Kas būs Veselavas Zirgu pasta stacijā, viņa pagaidām neatklāj. “Pagalmā zem asfalta noteikti ir bruģis, tas redzams fotogrāfijās. Ēkai ir kaļķa krāsojums, nākamgad droši vien būs jāatjauno. Esam lūguši atļauju izkopt ceriņus ceļa joslā, tie pārauguši, gribas iestādīt kaut ko skaistāku, ziedošu. Jākārto kanalizācija, apkure. Novembrī ēka būs izgaismota, būs arī uzraksts “Veselavas Zirgu pasta stacija”,” pastāsta Sigita.
Saimnieki ne tikai atjauno veco ēku, kas vismaz simts gadu kalpojusi sabiedrībai, bet to arī atvērs publikai. “Veselavas Zirgu pasts atkal būs vaļā,” saka saimniece un piebilst, ka nams ir 464 kvadrātmetrus liels. Pēc kopsaimniecības likvidācijas kantora ēka ieguva jaunus īpašniekus, ilgi stāvēja neizmantota. Tagad tā pamazām paceļas no nolemtības, attīrīta no gadiem krātiem atkritumiem un kultūrslāņa.
Komentāri