Kā paskaidro Kārlis Pots, klasisko auto īpašnieki izbraukumos dodas nevis ar glaunāko braucamo, bet to, kas dotajā brīdī ir iedarbināms un tiesīgs piedalīties ceļu satiksmē. Tāpēc šoreiz viņš atbraucis ar pirmo restaurēto “Zaparožec”. FOTO: Andris Vanadziņš
Latviešu kino klasikas filma “Dāvana vientuļai sievietei” , kurā Kņopiene vazā aiz deguna un jautri ampelējas ar viņai dāvātās “Volgas” zagļiem, izteiksmīgi rāda, ka auto nav tikai pārvietošanās līdzeklis. Tas mēdz būt arī iekāres, sapņu un stila izpausmes līdzeklis. Lai arī kopš komēdijas uzņemšanas pagājis vairāk nekā 50 gadu, cilvēku un auto attiecībās nekas daudz nav mainījies. Par to varēja pārliecināties arī vasarīgā septembra nogales sestdienā, kad sezonas noslēguma izbraucienā ar saviem nobrieduša vecuma spēkratiem devās Cēsu Klasisko spēkratu kluba dalībnieki.
Šī domubiedru apvienība tapusi vien pirms diviem gadiem. Viss sācies ar to, ka nejauši sastapās divi padomju laiku luksus auto “Volga” īpašnieki un viņiem uzreiz bija, par ko parunāt, stāsta viens no kluba dibinātājiem un tā vadītājs Kārlis Pots.
“Pandēmijas laikā, lūkojot pēc nodarbes rokām un prātam, izdomāju pievērsties kāda padzīvojuša auto atjaunošanai. Pirmais, kas nāca prātā, bija “Volga”. Droši vien bērnības iespaidi un dzirdētās pieaugušo sarunas par mašīnām uzbūra prātā paliekošu ainiņu – ja tev ir “Volga”, tad dzīvē esi ko sasniedzis! Vispirms gan no Valmieras atvilku un, pateicoties prasmīgiem meistariem, atdzīvināju pagājušā gadsimta Ukrainas autobūves brīnumu “Zaparožec”. Pēc tam tiku arī pie savas “Volgas”. Reiz atbraucu ar to uz darbu un pēc brīža pamanīju, ka netālu piestājusi akurāt tāda pati “Volga”. Uzmeklēju tās īpašnieku Jāni Rāceni, un, kā izrādījās, abi pazinām Juri Agafonovu, kuram arī ir šāds braucamais. Tā divos gados no nelielas WhatsApp grupas esam izauguši par domubiedru, var teikt, arī diagnozes biedru (smejas) apvienību ar 117 dalībniekiem.
Uz braucoša muzeja statusu nepretendējam, un noteikumi ir demokrātiski: ja tava auto vai motocikla vecums ir 25+, laipni lūdzam senāku braucamo cienītāju pulciņā. Pamatā dalībnieki ir no Cēsīm un novada, ir arī daži Siguldas un Valmieras senāku auto entuziasti. Mums jau ir savas tradīcijas, ik gadu visi vai gandrīz visi dodamies vismaz trīs izbraucienos. Tā ir sezonas atklāšana pavasarī, Cēsu pilsētas svētki un, kā tagad, sezonas noslēguma tūre.”
Uzņēmējs Mārtiņš Raudziņš ir klasiska auto īpašnieks ar stāžu. Ar savu eleganto Cadillac viņš sastapās pirms 20 gadiem. Sākums visam bijis brauciens ar draugiem uz ralliju Somijā.
“Braucām mājās no rallija diezgan jautrā noskaņojumā un pamanījām igauņu grupiņu, kuri tā cēli ripināja ar veciem amerikāņu limuzīniem. Skats bija tik kārdinošs, ka nospriedām – mums arī tāds jādabū. Pagāja gads, pēkšņi zvana draugs – klausies, Amerikā izsolē piedāvā Kadiljaku, nav gluži limuzīns, priekša uzsista, bet izskatās labi. Ņemam? Par 1250 dolāriem arī nopirkām. Ziemā braucām uz ostu saņemt sapņu auto. Skats nebija iedvesmojošs. Logi vaļā, salons pilns ar sniegu, priekšgals sasists, un vēl arī atlauzts motora pārsegs, jo vedot konteinerā, akumulatoram obligāti jānoņem klemmes, bet kuģa puikas tik senam auto nebija pratuši pieklājīgi atvērt pārsegu.
Izšķūrējām no salona sniegu, uzlikām akumulatoru un… mierīgi iedarbinājām auto.
Izbraucieni ar Cadillac nav bieži, bet, kad ir, prieks visai ģimenei garantēts. Vienīgais, ko šajos gados nācās remontēt, ir pašu vainas dēļ sabeigtais dzinējs. Citādi viss strādā, sēdies un brauc!”
Komentāri