Novadnieks: Cēsu pilsētas kapsēta, ne Vācu kapi

Cēsīs tā saucamie Vācu kapi, kas vēsturiski ir Cēsu pilsētas kapsēta, vasarā ir ēnaina, vecu koku ieskauta. Kapu mirtes un papardes gadu desmitos nav ļāvušas teritorijai aizaugt ar krūmiem, tā saglabājot liecības par cēsniekiem, kuri pilsētā reiz dzīvojuši, to veidojuši.

“Kapsēta glabā vēstures un cēsnieku likteņstāstus. Tā ir kultūrvēstures avots,” uzsver vēsturnieks Gundars Kalniņš un atgādina, ka tajā ir arī kultūrvēsturiski vērtīgas 18. gs. beigu līdz 19. gs. pirmās puses kapu plāksnes, 19. gs. čuguna un akmens krusti, obeliski, kolonnas un citi pieminekļi. Ikviens, kurš kaut gājis garām vecajai kapsētai,    pametis acis uz pareizticīgo kapliču, pa gabalu redzamajiem pieminekļiem, sapratis, ka šī vieta saistās ar senu vēsturi. Kopā ar G.Kalniņu dosimies nelielā ekskursijā pa Cēsu pilsētas kapsētu un vēsturē. Viņš kopā ar domubiedriem jau vairākus gadus izzina vecajā kapsētā apglabātos, viņu dzīvesstāstus, arī rīko kultūrvēsturiskās vietas sakopšanu.

“Inventarizācijā katrs piemineklis tiek nofotografēts, nomērīts, noteikti tā izgatavošanai izmantotie materiāli, novērtēti bojājumi. Daudz laika aizņem uz pieminekļiem esošo tekstu norakstīšana un    atšifrēšana. Kad uzzināti vārdi, tiek pētīts, kas bija šis cilvēks, kādas pēdas atstājis Cēsīs,” stāsta G. Kalniņš un atzīst, ka tas ir laikietilpīgi. Ir apzināti 600 pieminekļi, par katru krājas informācija.

Cauri gadsimtiem

1772.gadā Krievijas Impērijas Senāts izdeva rīkojumu, kas aizliedza mirušos apbedīt pilsētu baznīcās un pie tām ierīkotajās kapsētās. 1773. gadā Cēsīs ārpus pilsētas teritorijas tika izveidotas divas jaunas kapsētas: Lenču ceļa malā – lauku draudzes kapsēta jeb tā saucamie Lejas kapi, Rīgas ceļa malā – pilsētas draudzes kapsēta. Pilsētas kapsētā apglabāja Sv. Jāņa baznīcas pilsētas draudzei piederīgos, Lejas kapos- ļaudis no lauku draudzes. 1868 . gadā ebrejiem atļauj ieceļot un apmesties uz dzīvi Cēsīs.    19. gs. beigās pilsētā dzīvo jau 368 ebreji. Cēsu pilsētas kapsētas ebreju nodalījumā senākie akmens pieminekļi datēti ar 19. gs. 70. gadiem.

1869.gadā iesvētīta Cēsu Kristus Apskaidrošanas pareizticīgo draudzes kapsēta. No ķieģeļiem mūrēto un ar kupolveida jumtu pārsegto kapliču Cēsu būv­uzņēmējs Vilhelms Hope (Hoppe) cēlis 19. gs. 80. gados.

“Tā Cēsu pilsētas kapsētā laika gaitā izveidojās trīs nodalījumi –luterāņu, pareizticīgo un ebreju,” atgādina G.Kalniņš un uzsver, ka cēsniekiem tā gadsimtus bija Cēsu jeb Vendenes pilsētas kapsēta. Nosaukums “Vācu kapi” tika iedzīvināts padomju okupācijas gados. Cēsu ebreju kopiena bija iznīcināta, vācbaltieši aizbraukuši, viņu dzimtas kapi palika nekopti. “Padomju vara novilka robežu – Vācu kapi – un tie ir svešo. Taču kapsētā apglabāti ne vien vācbaltieši, arī latvieši, poļi, krievi un ebreji. Turklāt Otrā pasaules kara laikā bojāgājušo vācu karavīru mirstīgās atliekas tika ekshumētas un pārvestas uz Beberbeķiem,” stāsta G.Kalniņš un uzsver, ka, iedzīvinot nosaukumu Vācu kapi, pēckara gados sabiedrībā tika veidota attieksme pret šo kapsētu, attaisnota demolēšana.

1959.gadā Cēsu izpildkomiteja kapsētu slēdz. 1963. gadā Cēsu rajona izpildkomitejā apspriež iespēju Cēsu pilsētas kapsētā esošos pieminekļus atkārtoti izmantot jaunu piemiņas zīmju izgatavošanai, kā arī ielu un ceļu izbūves vai remonta vajadzībām, akmens pieminekļus sadrupinot sīkākās frakcijās. Cēsu rajona galvenajai arhitektei Vijai Caunei izdodas izpildkomitejas vadību pārliecināt, ka pieminekļu likvidēšana var radīt “sarežģījumus”, kad par kapavietām sāks interesēties ārzemēs dzīvojošie apbedīto tuvinieki. Iecere netiek realizēta. 1977.gadā Cēsu pilsētas izpildkomiteja pieņem lēmumu likvidēt 500 m² lielu Cēsu pilsētas kapsētas teritoriju. Gar Rīgas ielu novietoto “likvidējamo kapu daļu” izpildkomiteja nolemj pārveidot par skvēru, kas no pārējās kapsētas teritorijas norobežojams ar dzīvžogu. Komunālo uzņēmumu kombinātam uzdots novākt “nezināmiem īpašniekiem piederošos pieminekļus, plāksnes un režģus, kuriem nav nekādas kultūras un materiālas vērtības”. Nezināmu iemeslu dēļ plānotie darbi kapsētā netika īstenoti.

“Kāds pamats arī šodien Cēsu pilsētas kapsētu saukt par Vācu kapiem? Tā ir sena kapsēta, kurā ir nozīmīgs kultūrvēsturiskais mantojums. Tas tiek apzināts,” stāsta vēsturnieks un atgādina, ka kapsētā apbedīti komponista Alfrēda Kalniņa vecāki, te atdusas galdniekmeistars Ferdinands Bīdenrots, kurš darinājis Sv. Jāņa baznīcas altāra retablu un Jaunās pils bibliotēkas skapjus, grāmat­izdevējs Oskars Jēpe, pirmais profesionālais Cēsu fotogrāfs Kārlis Andersons, vairāki kādreizējie pilsētas goda pilsoņi, pilsētas pārvaldes darbinieki, skolotāji, ārsti. Te pareizticīgo nodalījumā 1925. gadā apglabāts Latvijas armijas ģenerālis Jānis Apinis. Viņa    izpostīto    pieminekli 1988. gadā atjaunoja Vides aizsardzības kluba Cēsu nodaļa.

Atklājas stāsti

Senākais zināmais kapa piemineklis Cēsu pilsētas kapsētā    ir 1785. gadā mirušā tirgotāja un Cēsu rātskunga Johana Frīdriha Hūna kapa plāksne. Uz tās vācu valodā iekalts uzraksts: “Šeit dus Dieva mierā rātskungs Johans Frīdrihs Hūns, dzimis Kurzemē, Salienas mācītājmuižā 1723. gada 3. septembrī, miris 1785. gada 26. martā.” “Blakus apglabāti tēvs    un dēls – Johans Frīdrihs Hūns (1723.-1785.) un Ernests Johans Hūns (1779. -1818.) Abu kapu plāksnes šķiet identis­kas.Veicot pārbaudi ar 10% sāls­skābes pilienu, uz ko kaļķakmens strauji reaģē, atklājas, ka senākā plāksne izgatavota no importēta kaļķakmens, savukārt jaunākā – no vietējā dolomīta,” atklāj G.Kalniņš. J. F.Hūna kapa      plāk­sne ir gan senākais zināmais piemineklis kapsētā, gan arī vienīgā kapa plāksne, kas izgatavota no kaļķakmens.

Par to, ka kapsēta glabā un arī atklāj noslēpumus, G.Kalniņš un domubiedri pārliecinājās šopavasar. “Daudzi jautājuši par Bēr­zaines ģimnāzijas dibinātāja Alberta Holandera (1796.-1868.) kapavietu. Viņš 1825. gada maijā Vecbrenguļos nodibināja privātu mācību iestādi, kas nākamā gada rudenī tika pārcelta uz Bērzaini pie Cēsīm. Ar laiku viņš izveidoja prestižu skolu, kuras slava tālu pārsniedza Vidzemes guberņas un Krievijas impērijas robežas. Holanders skolu vadīja līdz 1861. gadam. Tas, ka viņš apglabāts Cēsu pilsētas kapsētā, bija skaidrs, bet starp izpostītajām kapu vietām un pieminekļiem nebija izdevies atrast,” stāsta G.Kal­niņš. Cēsniekiem palīdzēja Holandera mazmazmazmazmeita Gesine , pērn Cēsu muzejam    uzdāvinot fotogrāfiju, kurā redzams piemineklis    19. gadsimta pēdējā ceturksnī. Pētnieku uzmanību piesaistīja sētiņa. Pirms gadu desmitiem izdemolētajā kapa vietā tika atrasts pieminekļa krusts ar uzrakstu.

Interesants un skumjš stāsts, kas saistīts ar Holanderu ģimeni. ““Ārkārtīgi bēdīgs notikums atgadījies mūsu pilsētā,” – tā sākas 1847. gada 4. augustā laikrakstā “Inland” publicēta ziņa no Cēsīm. Rakstā atklāti apstākļi, kuros gājušas bojā trīs jaunas dāmas – Bērzaines ģimnāzijas vadītāja A.Holandera meita Jūlija Šarlote, mācītāja P.Šaca sieva Marija (dzim.Holandere) un Tērbatas pilsētas ārsta J.Holsta meita Johanna. Laikrakstā aprakstīts notikums, par kuru runāja cēsnieki, ļoti daudzi piedalījās bērēs,” stāsta G.Kalniņš.

Šarlote Holandere kopā ar četrām meitām, māsasmeitu Johan­nu Holstu un saimniecības pārzini devās uz peldi Gaujā. “Biežo lietusgāžu dēļ ūdens līmenis šogad ir augstāks un straume spēcīgāka nekā pagājušajā gadā, un, visticamāk, iepriekšējās dienas lietusgāze bija izveidojusi dzelmi norobežotajā, līdz šim drošajā peldvietā. Vēl neizģērbušos mātes un tantes acu priekšā abas meitas un māsasmeitu pēkšņi sagrāba spēcīgā straume un aizrāva dzelmē. Dzirdot viņu kliedzienus, nelaimīgā māte steidzās glābt abas savas meitas un māsasmeitu, taču arī nokļuva dzīvības briesmās un, tikai pateicoties savas otrās māsasmeitas, jaunkundzes Marijas Holstas un saimniecības pārzines drosmei un savaldībai, kuras, kad ieraudzīja viņu grimstam, steidzās glābt un nogādāja viņu uz drošas cietzemes, viņa izglābās no draudošajām dzīvības briesmām. Trīs nelaimīgās tomēr nogrima upes dziļumā. (..)

Vakar pēcpusdienā notika bēru gājiens no sēru nama un nelaimīgo apbedīšana, piedaloties visiem mūsu pilsētas un apkārtnes iedzīvotājiem.    Tas bija aizkustinošs un aizgrābjošs skats, kad trīs mirušās uz vieniem līķu ratiem, pa priekšu ejot četriem mācītājiem, liela sērojošo skaita pavadībā tika vestas uz savu atdusas vietu tuvīnajā kapsētā.”

Pamazām atklājas aizvien jauni dzīvesstāsti. Par māsām Holan­derēm vēsturnieka interesi piesaistīja tas, ka trim sievietēm kapa plātnē ir viens miršanas datums. Sekoja meklējumi dažādos avotos.

“1907.gadā uz Cēsīm pārceļas akmeņkalis un uzņēmējs Augusts Sproģis un Rīgas ielā 52 izveido akmens apstrādes darbnīcu. Viņa darbnīcā izgatavoti vairāki desmiti kapsētā līdz mūsdienām saglabājušies melnā granīta kapu pieminekļi. Kapsētā ir arī Vītiņa darbnīcā Cēsīs gatavotie, ir arī Rīgā un Tallinā. Tie līdz šodienai atnesuši ziņas par bijušajiem cēsniekiem, “ atgādina G.Kalniņš.

Atrod atbildes

Cēsu pilsētas kapsētā pareizticīgo nodalījums ir pa vidu. “Inventarizācijā atklājās, ka tuvāk Rīgas ielai apglabāti Maizīši, Pieši. Šķita, ka būs liecības par pareizticīgajiem latviešiem, taču, veicot biogrāfiju izpēti, viņi bijuši luterāņu lauku draudzē. Cēsu pilsētas kapsētā viņi apglabāti 19.gadsimta 50., 60.gados, bet pareizticīgo kapsēta iesvētīta tikai 1869.gadā, kad luterāņu apbedījumi tur jau bijuši,” stāsta G.Kalniņš un piebilst, ka par apbedīto pareizticīgo skaitu nevar spriest. Pareizticīgie aizgājējiem lielākoties lika koka krustus,    saglabājies viena stabs.

Plāno sakārtot

Šogad paredzēts pabeigt kapsētas topogrāfisko uzmērīšana, tad jāveic kopiņu inventarizācija. “Ceru, ka nākamgad jau varēs sākt strādāt pie labiekārtošanas projekta. Tajā paredzēts ierīkot taciņas gājējiem. Centrālais ceļš arī tagad ir staigājams, kādreizējie celiņi aizauguši, bet struktūra labi saprotama. Būs apgaismojums, nožogojums, kādi soliņi, atkritumu urnas. Ļoti svarīgi kapsētā uzstādīt informatīvus stendus, kuros, noskenējot kodu, var iegūt pamatinformāciju. Tiem jābūt tādiem, lai nekrīt acīs, bet ir pamanāmi,” stāsta G.Kalniņš un atgādina, ka Cēsis nākamgad ir Latvijas Kultūras galvaspilsēta un kultūrvēsturiskā Cēsu pilsētas kapsēta var atklāt un pastāstīt daudz. Pieminekļu atjaunošanas principi ir izstrādāti, tie pieejami pašvaldībā. Ikviens var uzzināt, kā    rīkoties, ja, piemēram, pārlauzts čuguna vai akmens krusts,    kā tos nostiprināt, un daudz ko citu.

Interese liela

Par to, ka cēsniekiem interesē Cēsu pilsētas kapsēta, apliecina kupli apmeklētās ekskursijas.    “Tas bija pārsteigums,” teic vēsturnieks un pastāsta, ka ne reizi, kad teicis, ka pēta    kapsētu, jautāts, kuru gan tas interesē. Tagad var droši teikt- daudzus. Uz pirmo ekskursiju atnāca 60 cēsnieki. Nākamajās, kuras vada Ilze Struņķe, bijis ap 30.    Cēsniekus interesē savas pilsētas vēsture. “Ejam pa kapsētu, gar pieminekļiem , par ko zināms, stāstām. Ir pieminekļi, par kuriem nezinām. Īpaši maz ziņu ir par sievietēm, par viņām vēstures avotos ir maz ziņu, vien kā par kādu zināmāku vīru sievām var uzzināt kādā avīžrakstā,” atklāj G.Kalniņš un uzsver, ka ir svarīgi ne tikai pētīt, bet arī stāstīt    uzzināto, lai raisītu cēsnieku interesi par šo kultūrvēsturisko mantojumu. “Ja cilvēks zina, viņš nav vienaldzīgs. Jo vairāk būs to, kuri gribēs redzēt Cēsu pilsētas kapsētu sakoptu, jo tuvāk būs brīdis, kad tā tāda būs,” pārliecināts vēsturnieks G.Kalniņš un uzsver, ka kapsēta var kalpot arī dzīvajiem, kā kultūrvēsturiska vieta.

Pēdējie apbedījumi Cēsu pilsētas kapsētā veikti 1959.gadā, pareizticīgo nodalījumā vēl kādu gadu ilgāk.