Ceļš allaž atved mājās

Ketija Beāte Garbačeva ar dēlu Danielu izgājusi ikdienas garajā pastaigā. Laiks ne karsts, ne vēss, pēc lietus gaiss spirdzina.

“Baudām vasaru, ejam peldēties, Daniels var dzīvoties pa dārzu,” stāsta puikas mamma. Danielam ir gads un mēnesis, viņš nopietni ieklausās sarunā ar “Druvu”. Rudenī sāks iet dārziņā, bet mamma atsāks strādāt. Ketijai Beātei ir bakalaura grāds baltu filoloģijā, strādājusi par skolotāju Spārē, Cēsīs, Siguldā, mācījusi latviešu, angļu valodu. “Man patīk skolotājas darbs,” saka ģikšēniete un nosmej, ka dzīvē vairākkārt devusies prom no Ģikšiem, bet ceļš vienmēr atvedis atpakaļ.

Ketija Beāte te dzimusi, mācījās Amatas skolā, tad ģimnāzijā Cēsīs, studēja, tad vēl izmācījās par ēdināšanas speciālisti. “Dzīve ir pamētājusi,” bilst Ketija Beāte. Strādājot skolā, vasaras atvaļinājuma laikā viņa brauca darbā uz Norvēģiju. Tā desmit gadus. Tolaik to darīja daudzi pedagogi. “Tā bija iespēja piepelnīties, latvieši kopā. Vairākus gadus bijām divas lielākas kompānijas – viena no Ģikšiem, dažu vasaru pat desmit, otra no Ozoliem pie Madonas. Bija arī no citām Latvijas vietām. Darbs fiziski smags, bet aizbrauc no ikdienas problēmām, apkārt citi cilvēki, citas sarunas, esi it kā paralēlā realitāte. Mācību gads skolā, tad fizisks darbs un atslodze prātam. Rīkojām ballītes, bijām draudzīgi, tās bija skaistas vasaras, “atmiņās kavējas Ketija Beāte un atceras, kā lasīja avenes, kāpa augstos ķiršu kokos pēc ogām, darīja citus lauku darbus. Kādu laiku viņa pastrādāja arī uzkopšanas servisā. Nor­vēģijā Ketija Beāte satika slovāku Kristianu. Abi atbrauca uz Latviju. Kristians daudzus pārsteidza, jo trijos mēnešos iemācījās latviešu valodu, un sāka strādāt.

“Viņš bija ļoti uztraucies, ka valodu neiemācīsies, jo tā grūta. Kristianam Latvija ļoti patīk, interesē viss latviskais. Ļoti patīk Jāņi. Viņam patīk, kā skan latviešu valoda, ik pa brīdim pasaka kādu reti lietotu vārdu,” pastāsta Ketija Beāte un piebilst, ka vīrs priecājas par Latvijas taisnajiem ceļiem, nav kā Slovākijā- līkumu līkumiem.

Kādu laiku ģimene padzīvoja Slovākijā, Ketija Beāte atzīst, ka Kristians gribējis ātrāk atgriezties Latvijā nekā viņa. “Man ļoti patika. Februārī piedzīvojām pavasari. Bistričani ir nedaudz lielāks ciems nekā Ģikši. Katra māja aiz sētas. Ciemā bija divas kafejnīcas, vairāki bāri. Cilvēki sirsnīgi, ejot ar Danielu pastaigās, mēģināja ar mani runāt, kaut neprotu slovākiski. Ziemassvētkos bija brīnišķīgs tirdziņš, ar šiem svētkiem īpašo gaisotni,” pastāsta Ketija Beāte un piebilst, ka sirdī un emocijās Slovākija ir tuva.

Pēc atgriešanās Ģikši šķituši ļoti klusi. Arī pastaigās reti kādu var satikt. “Pēdējos gados cilvēki nomainījušies, ļoti daudzus nepazīstu. Daniels sāks iet dārziņā, būs jauni kontakti,” bilst jaunā sieviete. Viņa atzīst, ka Ģikši ir ļoti laba vieta dzīvošanai, bet daudzi vietējie ir prom pilsētās un pasaulē. “Tagad, kad ir asfalts, var ērti braukt uz darbu Cēsīs, Ieriķos, Siguldā, Rīgā. Arī pirms gadiem izbraukāt uz Siguldu nebija nekādu problēmu,” pārdomās dalās Ketija Beāte un uzsver, ka nevar iedomāties, kā ar mazu bērnu varētu dzīvot pilsētas dzīvoklī. Daniels labprāt pavada laiku ārā kopā ar vecvecmāmiņu, vecmāmiņu, tad mamma var darīt ko citu, arī to, kas viņai ļoti patīk, cept kūkas un pagatavot ko citu garšīgu.