Novadnieks

300 gadu mītus var atspēkot

Kultūrvēstures konferencē “Piebalgas žurme” piebaldzēni šodienas jautājumiem atbildes meklēja vēsturē. Arī par savu etniskumu, kuru leģendas aizved uz 18.gs. sākumu.

No 1700. līdz 1721.gadam norisinājās Lielais Ziemeļu karš. 1702.gadā krievu karaspēks grāfa Šeremetjeva vadībā ieņēma Piebalgu. Vēlāk ziņojumā caram Pēterim I viņš rakstījis, ka “Vidzemē no Rīgas līdz Rēvelei vairs nav, ko postīt, ka tur pat gaiļus vairs nedzird dziedam.”    1710. gada vasarā arī Vidzemē izplatījās mēris. 1711. gadā kā atlīdzību cars Šeremetjevam    piešķīra dzimtas īpašumā Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas, Briņģu, Grotūžu, Nāgaļu, Leimaņu, Cirstu muižu. Līdz agrārreformai 1920.gadā tās piederēja Šeremetjeva dzimtai, kā arī 1816. gadā nopirktā Veļķu muiža.

Ilgs bijis laiks, kas Piebalgu saistījis ar Šeremetjeva vārdu. Tas pazīstams arī šodien. To, ka piebaldzēni ir garāki augumā nekā citi Latvijā, dzirdējis katrs. Visticamāk, arī skaidrojumu, ka tas saistīts ar Šeremetjeva gvardes vīriem. Piebaldzēns, kultūrvēsturnieks, novadpētnieks Jānis Polis par to saka: “Teiksma aizvien ir dzīva. Par to parūpējušies cienījami vīri un radījuši viltus teoriju, kas savā laikā labi kalpoja ideoloģijai.” Viņš izsekojis, kā savdabīgais stāsts par garajiem piebaldzēniem un krieviem    izplatījies, un to atspēko.

Kur radās gvardes vīri

Kārlis Eduards Napjerskis  (1793. – 1864.), literatūrzinātnieks, vēsturnieks, mācītājs Vec­piebalgā  1813.gadā, Jaunpie­balgā (1814. – 1829.), Vidzemes guberņu skolu inspektors, atzinis, ka abu Piebalgu un Rankas, Pals­manes, Lazdonas, Cesvaines, Bērzaunes un Dzērbenes latviešiem ir tautību robeža. “Piebalgas latviešus viņš uzskata par īstiem latviešiem, jo tie vairāk parādot raksturīgākā un nacionālā. Pretim piebaldzēniem viņš nostāda rancēniešus, kas vairāk maza, drukna auguma, bieži ar melniem matiem un jau sejas izteiksmes dēļ viņus var atšķirt no Piebalgas latviešiem.

Viņu sejā saskatāms kaut kas rupjš, barbarisks, nedaiļš. Rancē­niešu apģērbs atgādinot samojedus, ap vidu apjožot krāsainas jostas un Jāņos dziedot tie savas tautasdziesmas. Abas pēdējās parādības Piebalgā neesot novērojamas. Izrādās, tur tikai nacionālais un raksturīgais un dzied garīgas dziesmas,” atklāj J.Polis. Jau raksta sākumā Napjerskis saka, ka labi pazīst savu apkārtni un varot par to spriest, uzsver kultūrvēsturnieks. “To nopelnu viņam nevar arī noliegt. Bet no visa darba nevar īsti izlobīt, kas ir piebaldzēnu nacionālais, jo viscaur uzsvērtas aplam uztvertās Rankas latviešu rakstura īpatnības un tad uz viņu fona pretstatā mēģināti izcelt piebaldzēni. Autors nav pat norādījis, ka Piebalgā nometināti krievi. Ja rancēniešu apģērbs atgādina samojedus, tad skaidrs, ka visiem latviešiem, izņemot piebaldzēnus, ar šo tautu kāds sakars.”

Frīdrihs Gothilfs Keislers (1856.- 1924.), vēsturnieks un skolotājs, bibliotekārs Rīgā, vēsturisku pētījumu autors, raksta, ka ir ķeizariskās bibliotēkas pārzinis Pēterburgā, kas labi pazīstams ar grāfu Šeremetjevu dzimtu. “Man jau sen stāstīts, ka priekš vai pēc Nīštates miera līguma liels skaits krievu dzimtļaužu no Jaroslavļas guberņas (cik daudz, to es nevarēju izzināt) esot nometināti  tukšajā Piebalgā. Tātad tā saucamie piebaldzēni, latviešu iedzīvotāji, kas sadalījušies pa divi draudzēm – Vec un Jaun – Piebalgu, cēlušies no vietējo iedzīvotāju sajaukšanās ar lielkrievu elementu. Tā noskaidrojas dažas acīs durošās savādības, ar kurām šie iedzīvotāji atšķiras no saviem cilts brāļiem: viņu vispāri lielais, slaidais augums, pa lielākai daļai blondais tips. Viņu savādo uzvalku, cik tālu tas nav sagrozīts no pilsētas modēm, un par visām lietām viņu lielā cenšanās uz rūpniecību ( visvairāk uz linu aušanu) un tirdzniecību (sevišķi ar ādām),” vēsturnieka rakstīto atklāj J.Polis.

Gastors Viktors Bakmanis (1883. – 1964.), zviedru anatoms un antropologs, Latvijas Uuniver­sitātes Medicīnas fakultātes profesors (1920. – 1925.), starptautiskā apritē palaida informāciju, ka “Katrīnas II laikā grāfs Šere­metjevs nometināja Piebalgas apkārtnē lielu skaitu (300 – 500) sevišķa liela auguma krievu kareivju un tos apprecināja ar vietējām sievietēm, lai tādā kārtā paceltu iedzīvotāju ķermeņa garumu. Un arī tagad vēl šā apgabala ļaudis atšķiras caur savu ļoti lielo augumu. Tātad Latvijas dažādo apgabalu iedzīvotāju ķermeņa garuma dažādība izskaidrojama ar dažādu rasu sajaukšanos. Šis sajaukums sastāda tagadējo latvju tautu pēc savas valodas un kultūras homogēno latvju nāciju”, tāds bijis antropologa teiktais, citē J.Polis.

Un no gadsimta uz gadsimtu vēsturē tiek stāstīts par mēra izpostīto Piebalgu un Šeremetjeva gvardiem. Arī vēl “Padomju Druva” 1989.gadā    publicēja vēsturnieces V.Šalgunovas rakstīto, ka piebaldzēni atradās krievu muižnieku varā, savdabīgie dabas un saimnieciskie apstākļi, kā arī pēc Ziemeļu kara ievesto kolonistu piejaukums izveidoja īpatnības,    kas parādās gan piebaldzēnu ārējā izskatā (garais augums, apģērbs), gan raksturā (tieksme uz tirdzniecību, mājrūpniecību, saimniecisko un sabiedrisko patstāvību). To nākamajā rakstā apstrīd novadpētnieks, priekulietis Rūdolfs Snie­dze, atgādinot, ka nav patiesība, ka piebaldzēni atradās krievu muižnieku varā. Piebalgā nav bijis neviena krievu muižnieka, izņemot Šeremetjevu, kurš dzīvoja Pēterburgā vai Maskavā un Pie­balgā parādījās pa vairākiem gadiem. Viņš Piebalgā nav ievedis nevienu kolonistu un muižas nav iznomājis, bet saimniekojis ar ģenerālpilnvarniekiem un pārvaldniekiem. Pilnvarnieki bija vācu muižnieki, bet pārvaldnieki vācieši, pārvācojušies krievi un pārkrievojušies francūži. Arī visi zemākie muižas darbinieki bija vācieši vai pārvācojušies latvieši.

R.Sniedze beigās norāda, ka piebaldzēnu    tieksmi uz tirdzniecību un mājrūpniecību noteica nekas cits kā reāli dzīves apstākļi, sīkas saimniecības, liesa zeme, lielas saimes. Lai nebūtu jādzīvo trūkumā, katrs pelnījās, kā vien varēja. Tikai ar uzņēmību un kārtīgu darbu piebaldzēni atšķīrās no dažu kaimiņu novadu ļaudīm.

Vēsturnieks Artis Buks apcerē jau šajā gadsimtā raksta: “ Mācību grāmatās rakstīts, ka Šeremetjevs ziņoja uz Pēterburgu, ka visa Vidzeme ir izkauta, gaiļi vairs nedzied un nevienas dzīvas dvēseles tur vairs neesot… Izmirušajā Piebalgā nometināti atvaļinātie Preobraženskas un Semjonovskas pulka grenadieri, gvardes kareivji, kuri saņēmuši invaliditāti. No apkārtējām muižām iepirktas meitas un viņiem izprecinātas. Vēl šobrīd piebaldzēni ir vidēji trīs līdz četrus centimetrus garāki nekā apkārtējo novadu iedzīvotāji, jo visi tie savāktie puisieši bija divmetrīgi tēviņi.”

Dr oec. Edgars Dunsdorfs 90.gados, analizējot 18.gadsimta imigrantu plūsmu Latvijā, raksta: “Apzinīga kolonizācija ar krieviem esot notikusi arī Vidzemē – Piebalgā. Pēteris I Piebalgu dāvināja grāfam Šeremetjevam, un pēdējais esot tukšo zemi kolonizējis ar saviem tautiešiem no Jaro­slavas guberņas. Ir plaši dati par to, ka Piebalga smagi cietusi Lielā Ziemeļu kara laikā, kad to postīja tas pats Šeremetjevs. Ir zināms, ka jaunā laikā piebaldzēniem ir dažas etnogrāfiskas īpatnības. Tur­pretim stāsts par Piebalgas kolonizēšanu ar krieviem vēl prasa precizēšanu, lai atšķirtu leģendas no faktiem.” Viņš secina: “Atliek tikai izskaidrojums, ka tieši Piebalgā tauta ir saglabājusies nesajaukta un piebaldzēnu garais augums ir liecība par latviešu antropoloģisko tipu senatnē.    Acīm redzot Piebalgā bija kādi konservatīvi spēki, kas saglabāja mājvārdus, un tādēļ ticams, ka šie spēki saglabāja arī māju iedzīvotāju antropoloģisko tipu. Nav tādēļ piebaldzēnu senčos jāmeklē nedz krievi, nedz zviedri, un drošāki ir meklēt šais senčos latviešus.”

Mīti, leģendas, skaidrojumi, viedokļi. J.Polis vērtē un skaidro izzināto. Vispirms jau par izmirušo Piebalgu, kur pat gailis nedziedāja. “Ja nu kur pēc lielā mēra bija izmiris, tad tas bija Pierīgā, kur notika karaspēka kustība un mēris strauji izplatījās. Kāpēc Šere­metjevs vestu cilvēkus uz Pie­balgu, ja te mēris un uzliesmojumi  bija vēl 1712.gadā? Vēl vairāk mēris izpostīja viņa īpašumus Igaunijā. Interesanti, ka dažādos avotos tiek minētas dažādas vietas, no kurienes cilvēki ievesti.  Jaroslavļa ir Pievolgā, bet Jaro­slava Polijā, bet tādas Jaroslav­skas vispār nav. Ja par garo augumu, Jaroslavļas apkārtnē zemnieki bija maza auguma. Interesanti, kādi viņi izskatītos ar    piebaldzēnu cepurēm. Mīta izplatītāji pat sajauc Pēteri I ar Katrīnu II,” skaidro kultūrvēsturnieks un atgādina, ka jau zviedru laikā piebaldzēnu saimniecības bija mazas, bet 20 procenti bija brīvzemnieki.   

“Etnogrāfs Hūpels, pārstaigājot Vidzemi, Piebalgā pamana igauņus, ne krievus. Kādā draudžu statistikas krājumā Vecpie­balga ir vienīgā, kur vispār nav pieminēti cittautieši. Tas pats Angelikas Gailītes pētījumā par Vecpiebalgas draudzes skolu,” stāsta novadpētnieks un piebilst: “Ja jau Piebalgā bija krievi, tad viņus arī kaut kur apbedīja. Kur, informācijas nav. 1970.gadā Jāņa Apala arheoloģiskajos izrakumos Purgaiļu kapos no 46 apbedījumiem apmēram trešdaļā kapu atrastas monētas kā    latviešu tradīcijā. Antropoloģe Raisa Deņisova secinājusi, ka iegūtais kranioloģiskais materiāls (18.gs. – 19.gadsimta sākums) precīzi atbilst 10.gs. letgaļiem. Vecajos (Baruc­kas) kapos bija tikai neliels pareizticīgo sektors ar kazarmās mirušajiem.”

Latviski uzvārdi, mājvārdi

Etniskā sastāva dinamiku raksturo arī vietvārdu izmaiņas laikmetu gaitā.    Tā no mēra daudz cietušos apvidos Lēdurgā, Tu­raidā, Vidrižos no 20.gadsimta mājvārdiem vairs tikai 15,5 procenti bija tādi, kas pastāvēja jau 16.gs. vidū. 1638.gadā Piebalgā (ieskaitot Rankas, Saliņas, Mē­dzulas un Tolkas muižas) fiksēti 294 mājvārdi. No tiem līdz 20.gs. otrai pusei saglabājušies 195 jeb 66,33 procenti, Vidzemē vidēji 54 procenti. “Tas apliecina, ka vairāku gadsimtu gaitā nekāds krass pavērsiens, (migrācijas vilnis) piebaldzēnu etniskajā sastāvā nav noticis. Uzvārdi Austriņi, Cim­diņi, Kaudzītes, Oltes, Korbeti, Rātminderi, Rozes, Stērstes, Skalbes aizved gadsimtus atpakaļ,” skaidro J.Polis.

Nezinot kāda vārda izcelsmi, arī tiek radīti mīti. J.Polis atsmej, ka Grišku nosaukums nav cēlies no krievu krodzinieka Griškas, bet no Griķu (Kriķu) muižas. Tāpat Ruskis nav no vārda ruskij, bet ir sens vārds. “Kad balti pirmoreiz ieraudzīja sarkanmatainus cilvēkus, Malienā viņus nosauca par rūsiem, Gulbenē – rusiem, bet Piebalgā par ruskiem,” skaidro J.Polis un piebilst, ka vārds “ķencis” nudien nav no krievu vārda ptjenci (putnēni), tam dažādās vietās Latvijā ir vismaz 24 nozīmes.

Publicists, rakstnieks, Latvijas karoga autors Jānis Lapiņš un Dr.phil. Nikolajs Vīksniņš pagājušā gadsimta 30.gados par Pie­balgu raksta: “Piebalgas garā nav absolūti nekā krieviska, jo Pie­balgas gars pirmā kārtā ir skaidrs gars, bet slāvi ir neskaidri. Ja Piebalgā lielākā skaitā būtu nometināti krievi, tad, pateicoties viņu kolosālām vairošanās spējām, viņi tur būtu vēl šodien. Ja par ordeņa laikā nometinātu somu cilti pie Bauskas – krieviņiem (votiem) ir vēl dzīvas atmiņas šodien, kā gan tās varētu būt pazudušas par Piebalgas krieviem? Pie tam krievi taču nav nekāda sevišķi augstas kultūras rase, lai gan nacionāli īpatnējais viņos ir ļoti dziļš.”