Ukraiņi ir aizkustināti un pateicīgi

Cēsīs 54 bērni no Ukrainas, kas divas nedēļas bauda mieru un piemirst satraukumu, kādā dzīvo savā karadarbības pārņemtajā valstī, saņēma dāvanu no multiplās sklerozes biedrības “MSs Cēsis”. Organizācijas vadītāja Ingrīda Zakabluka atveda adītas zeķes, ko darinājusi biedrības dalībniece Julianna Rakule.

Tikšanās ar bērniem un sešām Ukrainas skolotājām izvērtās ļoti emocionāla, jo arī I.Zaka­bluka gandrīz 20 gadus dzīvojusi Ukrainā, viens viņas dēls arvien dzīvo šajā valstī un sargā tās brīvību. To uzzinot, visi klātesošie aplaudēja. Bērni un skolotājas labprāt aprunājās ar biedrības vadītāju, saņemot zeķītes, bērni sirsnīgi pateicās. Arī ukraiņi bija sagatavojuši dāvanu – Ukrainas suvenīrus, kā arī pašu gatavotās rokassprādzes Ukrainas karoga krāsās.

Biedrība “MSs Cēsis” vairākkārt uz Ukrainu sūtījusi pašu sarūpētas zeķes. No karavīriem saņemti pateicības vārdi, jo siltie adījumi ļāva ziemas laikā izturēt skarbos apstākļus frontes līnijā. Ingrīda Zakabluka pastāsta, ka gan iepriekš, gan arī šajā reizē dziju biedrībai ziedojusi “Lim­bažu Tīne”. Adītāja Julianna Rakule, kurai jau pāri 80 gadiem, arī ārda adījumus, ko kāds vairs nevalkā, un no dzijas top jauni zeķu pāri, ko sūtīt uz Ukrainu. J.Rakules adītais ir ne tika noderīgs, bet arī skaists. Katram zeķu pārim ir savs īpašs raksts un krāsu salikums. Tāpat daļa dzijas nogādāta biedrībai “Tavi draugi”, kur arī Latvijā dzīvojošās ukraiņu sievietes darinās adījumus karā cietušajiem. Viena no ukraiņu bērnu nometnes rīkotājām Irina Kalinovska arī apciemoja J.Ra­kuli, lai personīgi pateiktu paldies.

Lai Ukrainas bērni varētu padzīvot miera apstākļos, iesaistās ar kara bēgļi. Latvijas Evaņ­ģēliski luteriskās baznīcas Diakonijas centra kopienas centrā “Gaujaslīči” vasaras nometni Kijivas 75. ģimnāzijas audzēkņiem organizēja sadarbībā ar ukrainieti Irinu Kalinovsku, kas strādā Diakonijas centrā Rīgā. Attālināti viņa iepazinusies ar ģimnāzijas direktori, kura gādā, lai visi skolēni brīvlaikā pabūtu vai nu ārzemēs, vai kādā mierīgākā Ukrainas vietā, jo skola atrodas tuvu Kijivas centram, trauksmes sirēnas skolēni un skolotāji piedzīvo regulāri, nereti uz vairākām stundām ir jāuzturas paslēptuvē. Irina organizēja ziedojumu vākšanu, lai varētu palīdzēt ar meistarklasēs nepieciešamo un pārtiku, mecenāti atbalstīja ceļa izdevumus autobusam, diakonija sedza citu nepieciešamo.

Bērni mēroja 26 stundu braucienu, lai nonāktu Cēsīs. Pirmajās dienās vairāk atpūtās, vēl bija ļoti emocionāli no ikdienā pārdzīvotajām kara šausmām, bet pēc tam jau labprāt piedalījās meistarklasēs un sportiskās aktivitātēs. Ukrainas skolēni iepazīst Latviju, bija Rīgā Brīvdabas muzejā, Zooloģiskajā dārzā, pie jūras. Skolēnus uzņēma Ukrainas vēstnieks Latvijā. Būts ekskursijā Igaunijā. Skolotāja no Ukrainas Natalija Vodiana teic: “Esam ļoti pateicīgi par uzaicinājumu. Latvijā daba ir līdzīga kā pie mums, arī Ukrainā zied peonijas, tāpēc jūtamies šeit ļoti mājīgi. Bērniem ļoti patika zooloģiskajā dārzā, tāpat daudzi sen nebija bijuši pie jūras. Esam tik ļoti aizkustināti par latviešu sirds atvērtību, kādu neesam iepriekš pieredzējuši. Mēs no aizkustinājuma raudam. Ir tik patīkami visur redzēt ne tikai Latvijas, bet arī mūsu valsts karogus, tas bija pat uz viena dzīvojamās mājas balkona. Tas gan sasilda, gan iedrošina, ka neesam vieni. Mēs lūdzamies un ceram, lai karš ātrāk beigtos ne tikai fiziski, bet arī morāli, lūdzamies par uzvaru.”

Kopienas centra “Gaujaslīči” vadītāja Vineta Fišere pastāsta, ka Diakonijas centrs ļoti atbalsta ukraiņus, nodibinājuma centros strādā 15 kara bēgļi. Vairāki piedalījās arī nometnē, lai palīdzētu ukraiņu skolotājām. “Esam sūtījuši gan nepieciešamo uz Ukrainu, arī Gaujaslīčos darinājuši ierakumu sveces, griezuši materiālus aizsargtīklu veidošanai. Esam arī dalījuši pārtiku Ukrainas bēgļiem Latvijā, rīkojam dienas un diennakts nometnes ukraiņiem. Arī šajā nometnē sedzām uzturēšanās izdevumus, bet ukraiņu pavāri ziedo savu laiku, jo nometnē strādā bez maksas. Rīgā arī organizējam palīdzību valodas apgūšanā, mācībās, izpratnes vairošanā par latviešu kultūru.”