Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Vissvarīgāk brīvi ļauties savai iekšējai balsij

Anna Kola
08:12
01.06.2024
204
Guna Karklina

Guna Kārkliņa. FOTO: no albuma

Akmeņu pazinēja, astroloģe un žurnāliste – tā ir Guna Kārkliņa. Ar viņu sarunājāmies par dažādajām darbības jomām, par akmeņiem un to nozīmi cilvēka dzīvē.

-Jūs esat daudzpusīga personība.

-Man ir vairākas nodarbošanās. Esmu astroloģe, dēvēju sevi arī par minerālu eksperti, jo šajā jomā ir iegūta diezgan plaša izglītība. Esmu arī žurnāliste. Savu dzīvi varu iedalīt trīs svarīgos posmos. Gājis raibi. Pirmā darbavieta, kur sāku strādāt 17 gadu vecumā, bija Jaunatnes teātrī par kostīmu pārzini jeb, kā tautas valodā saka, ģērbēju. Tas bija laiks, kad veidojas cilvēka personība, un es no šī perioda ļoti daudz ieguvu. Bija vērtīgi būt līdzās tādām izcilām personībām kā Vera Singajevska, Dina Kuple, Anta Krūmiņa, Uldis Pūcītis, Rūdolfs Plēpis, kaut mazliet no malas redzēt, kā strādā režisori Ādolfs Šapiro, Pēteris Pētersons.
Jaunai meitenei, nonākot tādā vidē, veidojas izpratne par kultūras vidi, par vērtībām. Mēdz teikt, ka slikts ir kareivis, kurš nevēlas kļūt par ģenerāli. Gribēju kļūt par aktrisi, mēģināju iestāties toreizējās Latvijas Konservatorijas Teātra fakultātē – nesanāca. Aizbraucu uz Sanktpēterburgu – Teātra mūzikas un kinematogrāfijas institūtu. Pirmo atlases kārtu izturēju, bet uz otro neaizgāju. Sabijos, jo komisija teica, ka man esot pārāk liels akcents. Turklāt tur bija kādi pārdesmit pretendenti uz vienu studiju vietu. Jaunatnes teātrī par ģērbēju nostrādāju apmēram astoņus gadus. Te netika šķiroti aktieri un pārējais personāls – mums visiem bija kopīgas balles, draudzība, darbs. Aktieri strādā uz skatuves, tehniskais personāls aizkulisēs, visi ir viena komanda. Tas patiešām bija skaists periods. Nostrādāju līdz brīdim, kad toreizējais kultūras ministrs Raimonds Pauls nolēma teātri likvidēt. Tas visiem bija liels šoks, tas bija sāpīgi. Daudziem tas salauza dzīvi. Mēs gan joprojām turpinām satikties – ik gadu janvāra pēdējā svētdienā ir pasākums Teātra muzejā.

Nākamais dzīves posms saistās ar žurnālistiku. Tolaik bija apvienība “Daiļrade”, kam bija savs izdevums. Šis darbs bija ļoti interesants, jo bija jādodas pie amatniekiem dažādās Latvijas malās, iepazinu ļoti daudz interesantu personību. Vēlāk arī studēju žurnālistiku, bet nepabeidzu. No­kļuvu laikrakstā “Rīgas Balss”, vadīju ziņu dienestu. Kādu brīdi biju arī NRA ziņu redaktore, vēlāk strādāju arī aģentūrā LETA. Tad atnāca doma, ka jāmācās astroloģija. Ziņu dienesta kolēģi bija ļoti pārsteigti.

Mācījos vairākus gadus, nokārtoju Latvijas Astrologu asociācijas sertifikātu un izveidoju privātpraksi. Reiz piezvanīja toreizējais izdevniecības “Mediju nams” valdes priekšsēdētājs Armands Puče: “Guna, vai vari uztaisīt astroloģijas žurnālu?” Man bija jāpieņem lēmums, vai mainīt darbu. Un to arī izdarīju, metos iekšā nezināmajā. Žurnāls gan aizgāja no aprites “Covid-19” pandēmijas laikā.

-Un kad sākāt krāt zināšanas par akmeņiem?

-Tie manā dzīvē ir bijuši diezgan sen – jau teātra laikā. Pirmos nopirku, esot viesizrādēs Jekater­inburgā. Rodonīta dārglietu lādīti, gredzenu ar rodonītu un gredzenu un kulonu ar tīģeraci.
Sākotnēji nedaudz kolekcionēju, tad sāku mācīties, izprast akmeņu nozīmi. Mācījos gan individuāli, gan dažādos kursos. Esmu mācījusies programmā pie Vernadska Ģeoloģijas muzejā Maskavā. 2019. gadā apguvu Mineraloģijas kursu Rīgas Tehniskās universitātes Materi­ālzinātņu un ķīmijas fakultātē.

-Kādu loma cilvēka dzīvē var būt akmeņiem, minerāliem?

-Katram noteikti nevajag akmeņus, taču daudzi tos kolekcionē. Cilvēkam veidojas dabiskā saikne, pievilkšanās. No kā tas ir atkarīgs? Ja skatāmies no astroloģijas skatupunkta, tad dažas pozīcijas cilvēka individuālajās kartēs, horoskopos norāda, ka akmeņi patiešām ir vajadzīgi – ja maz Zemes stihijas un vēl ir dažas citas planētu kombinācijas.

Mūsu ceļamaize ir ierakstīta zvaigznēs. Protams, daudz atkarīgs no tā, kādus lēmumus pieņemam, ko dzīvē darām. Nav tā, ka kāds pateica: uzliec sev rozā kvarca kuloniņu, un tad sagaidīsi mīlestību! Tā tas nenotiek. Mazliet ir jāieklausās speciālistos, tomēr cilvēka iekšējai balsij ir lielāka loma. Protams, tirdzniecības vietās ir atrodami apraksti, kādai zodiaka zīmei kurš akmens atbilst. Bet man tuvākas ir divas citas pieejas – ļauties sajūtām, kurš akmentiņš uz mani skatās, vai raudzīties personīgajā astroloģiskajā kartē. Ja ļaujas sajūtām, tad akmens var “atnest” interesantu informāciju.

Pati savulaik, kad par akmeņiem nezināju daudz, piedzīvoju interesantu gadījumu. Iegāju Rīgā veikaliņā nopirkt draudzenēm dāvanām rozā kvarcus – tie ir mīlestības akmeņi. Pēkšņi “uzrunā” melns akmentiņš – absolūti necils, tāds kā asfalta atlūza. Pārdevēja paskaidroja, ka tas ir melnais turmalīns jeb šerls. Atnesu mājās, sāku meklēt informāciju, atradu, ka tas saskaņā ar seniem ticējumiem kalpo kā vairogs pret negatīvām enerģijām. Tajā periodā strādāju vietā, kur bija diezgan saspringtas dienas, daudz negāciju. Sāku turmalīnu nēsāt žaketes kabatā. Bet nebija miera, meklēju vairāk informācijas. Pirmais, ko internetā izlasīju, ka tas aizsargā no radiācijas. Tas, protams, izklausās mistiski un neticami, bet toreiz pirms dažām dienām bija notikusi avārija Fukušimas atomelektrostacijā Japānā. Skaidrs, radiācija pie mums neatnāca, bet tomēr tas bija zīmīgi. Un tādu stāstu man ir daudz.

Kad akmentiņu nopērk veikalā, to vēlams noskalot zem tekoša ūdens. Akmens braucis tālus ceļus, cilvēki to veikalā aptaustījuši. Var likt arī saulē, mēness staros, bet vienkāršākais variants ir noskalot. Ir gan veidojumi, ko nevajadzētu skalot, piemēram, smilšu rozes vai angelīts. Tie ir jutīgi pret ūdens iedarbību.
Cilvēki akmeņus iegādājas dažādu iemeslu pēc. Vieniem patīk rotas, citiem patīk kolekcionēt, vēl citi – ar ezoterisko pieskaņu, nēsā tos konkrētam mērķim. Uz pasaules ir ap 6000 minerālu, bet pie mums kā kolekciju un rotu akmeņi zināmāki ir kādi 60 veidi.

-Cik liela interese par tiem ir Latvijā?

-Diezgan liela. Akmeņu izvēlē nav iedalījuma pēc vecuma, dzimuma vai nodarbošanās. Bēr­n­­iem ļoti patīk akmeņi. Viņu enerģija ir tīra, īsta. Akmeņus vairāk iecienījušas sievietes, tomēr netrūkst arī vīriešu. Dāmām taču patīk rotāties ar dabīgajiem akmeņiem, daudziem kungiem arī. Es pati par akmeņiem lasu kursu Jauno psiholoģiju centrā. Interese par to bija, rudenī organizēsim atkal. Ja zināšanu par akmeņiem ir maz, reizēm var nopirkt “brīnumu lietas”. Tādēļ ir jābūt piesardzīgiem un vēlams arī – zinošiem.

-Akmeņi, minerāli – tā arī ir daļa no dabas, mūsu planētas. Vai mūsdienu cilvēks nav aizgājis par daudz tālu no dabas?

-Mēs zināmā mērā katrs dzīvojam savā burbulī, bet, vērojot paziņu loku, tam negribētu piekrist. Vairāki paziņas pēdējo gadu laikā pārcēlušies uz dzīvi laukos, lai būtu tuvāk dabai. Tur sākuši savu biznesu – gan ar zirgiem, gan bitēm, gan citu lauksaimniecības jomu. Daudzas draudzenes vāc tējas, zālītes. Daudzi konservē, vāra ievārījumus. Ir pazīstamas dāmas, kurām ir nelielas dabisko kosmētisko līdzekļu ražotnes.
Gribētu teikt, ka notiek sava veida atgriešanās pie dabiskās vides, pie dzīves ar dabiskiem produktiem. Arī semināri, kur stāsta par dabiskāku, dabai draudzīgāku dzīvesveidu, ir ļoti labi apmeklēti. Redzam arī eko virziena attīstību dzīvesveidā kā tādā.

-Visbeidzot, kā šķiet, vai “ļaunā acs”, lāsti un tamlīdzīgas lietas patiešām darbojas? Jo minējāt, ka akmeņi pasargā no sliktajām enerģijām.

-Nē, nē un vēlreiz nē. Es gan zinu, ka ir cilvēki, kas “strādā” ar tumšajām enerģijām… Bet uzskatu, ja cilvēks dzīvo pēc labākās sirdsapziņas, dara to, kas dzīvē viņam jādara, tad neviena ļaunā acs klāt nevar tikt. Vēl gribētos piebilst, ka arvien populārāki kļūst senie rituāli. Piemēram, kāzās dāvinām graudus, sitam šķīvi. Saulgriežos vai citos godos populāri ir uguns rituāli. Tie visi ir gaišie rituāli, kas vērsti uz pateicību, harmoniju, pozitīvismu, labklājību un veiksmi. Tiem visiem ir jēga un vērtība. Bet ļaunā enerģija nevar skart, ja pats tai neļaujas.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ilze Liepa - kopš piecu gadu vecuma teātrī

05:51
04.12.2025
129

“Cēsu Mazais teātris” sevi pieteica 2019.gadā ar iestudējumu “Antālija”. Latvijā jaunu profesionālu mazās formas teātri izveidoja aktrise Ilze Liepa, kura līdz tam bija redzama uz Valmieras teātra skatuves. Aktrise piepildīja pirms kāda laika radušos ideju par savu teātri. Ilze pastāsta “Druvai” gan par Cēsu Mazā teātra aktu­alitātēm, gan pakavējas atmiņās par tapšanas vēsturi un savu […]

No Kanādas atgriežas uz dzīvi Cēsīs

05:03
03.12.2025
624
1

Liene Sestule pēc 15 gadu ilgas prombūtnes Kanādā atgriezusies dzimtajā Cēsu novadā. Viņa “Druvai” atzīst, ka, atgriežoties pēc tik ilga laika, esot sajūta, ka viss atkal dzīvē jāsāk no jauna. Daudz šo gadu laikā esot mainījies, piemēram, banku sistēma. “Es it kā ne mirkli nepārtraucu kontaktus ar Latviju un katru gadu braucu šurp. Tomēr, kad […]

Tieši drūmākajā gadalaikā spēt ieraudzīt dzīves skaistumu

05:00
02.12.2025
146

Ceļā uz veikalu iepirkties “Druva” sastop amatieti Anitu Daiju. Uz vaicājumu, kā klājas, Anitai nav citu domu, kā ar azartu teikt: “Ļoti labi!” Izrādās, viņa tikai pirms nepilna mēneša devusies pelnītā pensijā un vēl ir kā apreibusi no brīvības sajūtas. Anita aizvadītos gadus strādājusi par sētnieci, tīrījusi Ģikšu pagasta centru, visus galvenos celiņus. “Esmu ļoti […]

Ceļā pretim gaismai un brīnumam

05:55
01.12.2025
241

Svētdien Pirmā Advente. Sākas pārdomu laiks un ceļš pretī Ziemassvētkiem, pretī gaismai. Par notikumiem apkārt, sevis meklējumiem, atvērtību saruna ar evaņģēliski luteriskās baznīcas Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Apšu – Lodes draudžu mācītāju Andri Vilemsonu. -Par Adventi, Ziemas­svētkiem jau krietnu laiku skandē lielveikali, reklāmas, atgādina dažādas labdarības akcijas. -Tā bijis vienmēr. Mana dzīves filozofija – vislabākā diena […]

No notīm līdz emocijām

05:35
28.11.2025
43

Dainis Skutelis un viņa lielākā radošā loma Pirmo reizi Latvijā ir skatāms Franca Lehāra meistardarbs, operete “Džudita”, mīlas stāsts par kaislīgu satikšanos un šķiršanos, kad Džuditas mīļotais Oktāvio dodas karā. Operete atklāj kaisles, likteņa, mīlestības un arī nodevības spēku. Lai gan darbu iestudējusi starptautiska komanda, operetes teksti un dziesmas ir latviešu valodā. Izpirkta un skatītāju […]

Aukstajam laikam šuj siltas segas

06:32
27.11.2025
449

“Milzīgs paldies mammai Skaidrītei, kas mani vienmēr atbalstījusi, un māsai Ingai, viņa man ir bijusi paraugs un palīdzējusi virzīties uz priekšu,” sarunā par uzņēmējdarbību šuvējas arodā būtiskāko uzsver Ilvija Tīrone-Gabrānova, akcentējot, ka ģimenes atbalsts vienmēr ir bijusi viņas stiprā aizmugure. Ilvija dzīvojusi un dzīvo Cēsu novadā, izņemot periodus, kad mācījās Rīgā un kādu brīdi mitinājās […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
28
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi