Alus cauri gadsimtiem

Ilggadējais Cēsu alus darītavas vadītājs Kārlis Tomsons veicis pētniecisku darbu par alus rūpniecības attīstību Latvijā. Ar to ikviens var iepazīties grāmatā “Alus rūpniecība Latvijā. Ar ieskatu alus darīšanas vissenākajā vēsturē” . Sarunā par daudzu gadu darbu, interesi par vēsturi un aktīvu dzīvi.

Prieks, ka grāmata ir izdota. Alus ražošana ir tautsaimniecības nozare, un to tāpat kā citas    ietekmē ekonomiskā situācija. Vēsture mani vienmēr interesējusi. Kad 1966.gadā sāku strādāt “Aldara” iesala pētniecības laboratorijā, man bija iespēja satikt Jēkabu Spilvu, pirmo un vienīgo brīvvalsts laika “Aldara” rīkotājdirektoru. Viņš bija atgriezies no Sibīrijas. Toreiz par brīvvalsts laiku daudz nerunāja, tikai divatā vai pie kafijas tases. Viņš stāstīja par “Aldara” tapšanu Ulmaņa laikā, kā baltvācus izspieda no tirgus. Tā bija valsts politika, ko neafišēja. Tā fakti krājās. Kad aizgāju pensijā, radās laiks un lasīju dažādu alus darītavu dokumentus – pārskatus, valdes sēžu protokolus, atmiņas, tikos ar tiem, kurus interesē alus darīšanas vēsture Latvijā. Taču stimulu vairāk laika veltīt Cēsu alus darītavas vēsturei deva tās 400. gadadiena. Toreiz Cēsīs, Izstāžu namā, bija alus rekvizītu kolekciju izstāde. Kad nodibināja Latvijas Alus darītāju savienību, viens no tās mērķiem bija arī alus rūpniecības pētniecība.    Diemžēl iesāktais apsīka. Gribējās turpināt, bija atbalstītāji – gan “Cēsu alus”, gan domubiedri.    

– Līdz 19.gadsimtam alus brūvēšana bija kā amatniecība, tad sākās rūpnieciskā.

-Laukos savam patēriņam alu brūvēja mājās. Tas nav bijis aizliegts nevienos laikos no agrajiem viduslaikiem līdz mūsdienām. Arī kolhoza laikā katrā pagastā bija vīri, kuri to prata. Jau 13.gadsimtā latvieši    no vāciešiem pārņēma iesala žāvēšanu ne tikai pirtiņā, bet arī uz mūra krāsns, uz palagiem. Tas uzlaboja alus kvalitāti. Tad arī sāka izmantot alus mucas, kādas tās ir vēl tagad. 19.gadsimtā Eiropā tika izgudroti jauni tehnoloģiski risinājumi rūpnieciskai ražošanai. Cēla speciālas iesala kaltes, sāka izmantot tvaika katlus, un pilnībā mainījās alus misas iegūšanas process. Iesaistījās dažādu nozaru zinātnieki, lai attīstītos alus ražošana. 1880.gadā patentēja alus izliešanu krogos no mucām ar ogļskābās gāzes palīdzību. Alu sāka tirgot pudelēs. 1878. gadā grāfs Zīverss Cēsīs uzbūvēja rūpnieciska alus darītavu.
Cariskās Krievijas laikā Rīga bija ekonomiskais centrs un to sau­ca par Krievijas Minheni, jo alu tirgoja no Varšavas līdz Vladivostokai. Rīgā darbojās deviņas lielas darītavas. Latvijas brīvvalsts laikā, kad sākās zemes reforma, muižnieki alus darītavas pārdeva vietējiem uzņēmējiem. Cēsu darītava pārtop par AS “Augļu dārzs”. 30.gados starp alus darītavām bija liela konkurence. Visi cerēja, ka ražos Krievijai. Cerība tāda pati kā mums pēc Atmodas.

“Augļu dārza” valdes sēžu protokolos lasāms, ka aldaris saskābējis alu, viņu atbrīvo no darba, bet citu atrast nevar, jo latviešu aldaru nav. Sarunāja Vācijas pavalstnieku,    bet viņam neļāva uzturēties Latvijā.    Zīmīgi, ka līdz ar “Aldara” jaunās rūpnīcas uzcelšanu 1937.gadā interese par alus ražošanu palielinās. 1939.gadā      Zemkopības ministrija lemj, ka studenti pēc prakses brauks mācīties Vācijā, bet sākās karš.  Par alus darītavu darbu vācu laikā var uzzināt no informācijas uz etiķetēm.    

– Padomju laiks daudz mainīja.

– Pēckara gados Latvijā ražotā alus labo slavu vēl uzturēja vecie aldari, kuri nebija aizbraukuši. Interesantas ir Latvijā pazīstamā aldara Kārļa Zālīša atmiņas. Viņš atgādina, cik svarīgas ir etiķetes. Tūlīt pēc kara bijusī “Kymmel” darītava, tad jau    Rīgas alus darītava Nr.2, alu piegādāja arī Kremļa saimniekam. Taupījuši vecās “Kymmel” etiķetes. Tad tās beigušās. Uz Maskavu aizsūtītas pudeles ar etiķeti, uz kuras rakstīts “Rīgas alus darītava Nr.2”. Staļins, neieraugot pazīstamo etiķeti, novērtējis, ka šis alus nav labs. Tā piegādes uz Kremli pārtrauktas.

Katrs laiks, katra vara atstāj savas pēdas, bet dzīve, arī saimnieciskā, turpinās. Jaunas tehnoloģijas aizvien ienāk arī alus ražošanā. Bet alus brūvēšanas vēsture ir gadsimtiem sena un arī gana interesanta. Tur daudz, ko pētīt, precizēt.    

– Kas pašam ir “Cēsu alus”?

-Ar to saistīts mans daudzu gadu darbs. Gribēju būt tehnologs, aldaris, kļuvu par saimniecisko vadītāju. “Cēsu alu” vadīju no 1972. līdz 1985. gadam un no 1991. līdz 2000. gadam. Sāku darba gaitas “Aldarī”, pa vidu atkal strādāju tur.  

– Kāda bija iedzīvošanās Cē­sīs?

– Sākt dzīvi Cēsīs bija lielas bažas, sapratu, vide vai nu pieņems, vai ne. Pirmajā vasarā, kad vien retais mani pazina, ar autobusu braucu uz Raiskumkrogu peldēties. Divas sieviņas sarunājās: “Vai vari iedomāties, kāds vakar brūža direktors gāja mājās? Nesaprata, kur iet.” Nostājos abām priekšā, lai taču paskatās uz mani, turpināja tik runāt, nepazina. Cilvēkiem jau vajag stāstus, jo trakāki, jo labāk.

Jau pirmajā gadā iepazinu Cēsu radošo sabiedrību. Uzreiz veidojās kontakts ar muzeju, direktori Tatjanu Zauerhāgenu. Pilsētā rīkoja Mākslas dienas, kuras darītava atbalstīja. Biju jauns, daudz ko pastāvošajā sistēmā nesapratu, tā  bija jāapgūst. Kad Ha­ralds Sīmanis mainīja baznīcai jumtu, skatījos, pie dievnama plāksnīte – aizsargājams kultūras piemineklis. Kādā sarunā nezinu kam minēju, kāpēc gan baznīcai nevar uzlikt kārtīgu kapara jumtu. Manis teiktais bija aizskanējis līdz mācītājam Rubenim. At­skanēja viņa zvans, jautāja, vai es teicis par kapara jumtu. Sa­tikāmies Pils dārzā, parunājāmies, bija priecīgs, ka kāds interesējas, un uzreiz atzina, ka tas nav iespējams. Drīz pēc tam atskanēja cits zvans, bet jau ar norādījumu, ka par šo jautājumu runāt nevajadzētu. Uz baznīcu ekskursijā tolaik vienmēr vedu atbraukušos kolēģus,    arī tos, kas bija no Mas­kavas. Uz baznīcu kā vēsturisku celtni. Draugiem rādīju arī vitrāžu ar Latvijas karogu. Baznīca man kļuva par tādu kā pieturpunktu.

-Arī tikai nezināšanas dēļ tika atklāti Cēsu alus darītavas pirmsākumi.

-1977.gadā vēsturnieks Ro­berts Malvess veica pils saimniecības ēku vēsturisko izpēti. Iz­pildkomiteja lūdza alus darītavu to finansēt. To izdarījām ar noteikumu, ka izpētīs arī alus brūzi. Pētnieks lietuviešu – poļu metrikā atrada, ka 1590.gadā minēts alus brūzis Cēsu pilī. Pēc tam ministrija pārmeta, ka esmu naudu iztērējis, neesmu saskaņojis. Viss gan labi beidzās, jo bija pierādījumi par “Cēsu alus” vēsturi.

-Pēc Atmodas arī “Cēsu alum” nebija viegls laiks.

-111 darbinieki izveidojām akciju sabiedrību, kas privatizēja alus darītavu. Bija skaista ilūzija pastāvēt. Kredītus saņemt nevarēja, vienīgais risinājums bija atrast investoru. Norvēģijas- Latvijas attīstības fonds ieguva kontrolpaketi, bet nebija ieinteresēts kaut ko darīt. Somu ģimenes uzņēmums “Olvi Oyj” nāca kā glābēji. Ja tā nebūtu, “Cēsu alus” nebūtu. Pakāpeniski sāka ieguldīt. Pat­laban “Cēsu alus” ir lielākais alus ražotājs Latvijā. Starp citu, somu alus darītava arī dibināta 1878.gadā, tad pat, kad Zīverss uzcēla alus darītavu Cēsīs.

-Esat “Cēsu alus” pensionāru kluba vadītājs.

-Jau desmit gadus. Valdes priekšsēdētāja Eva Sietiņsone piezvanīja, ka vajag satikties. Biju ieintriģēts. Viņa izstāstīja, ka vēlas dibināt pensionāru klubu, un piemetināja, ka es cilvēkus pazīstu. Darbinieki te strādā    paaudzēs. Uz pirmo tikšanos atnāca 12, un ar katru reizi aizvien vairāk. Tagad esam 42. Ik gadu mums ir viena vai divas eks­kursijas. Esam bijuši visos “Olvi” kompānijas uzņēmumos Somijā, Lietuvā, Igaunijā, tikušies ar viņu pensionāriem. Bijām arī “Pie­balgas alū”. Tās ir skaistas eks­kursijas, kurās daudz redzam. Satiekamies Ziemassvēt­kos kopīgās pusdienās, ir arī dāvanas. Par to visu gādā alus darītava. Mums ir svarīgi, ka neesam aizmirsti, ka zinām, kā uzņēmums, kurā daudzi nostrādājuši gadu desmitus, attīstās.

-Kāda ir pensionāra Kārļa Tomsona ikdiena?

-Cik veselība ļauj, darbojos, esmu diezgan aktīvs. Kad sasniegts zināms gadu skaits, jūti, kā daudz arī pašam mainās. Jāpriecājas par katru nodzīvoto dienu. Vairs līdz rītam nevar dejot valsi. Dzīvoju laukos, Raunas pagastā, esmu piezemētāks. Krāsnis jākurina, malka jāgādā. Mežu tīrām, pa divām nedēļām reizi eju pirtī, vasarā zāle jāpļauj. Ceļos agri, tad dodos garākās pastaigās. Ar sievu Ināru minam krustvārdu mīklas, viens iesāk, otrs turpina. Braucam uz teātriem. Gaidām mazmeitu un mazdēlu, bet viņi tāpat kā vecāki aizņemti.    Mazdēls aizrāvies ar futbolu,    mazmeita spēlē tenisu un dejo. Apkopoju vēsturiskos materiālus, kas sakrājušies par “Cēsu alu”, mani mudina, ka vajag savu piedzīvoto aprakstīt. Gribētos jau.