Smilšakmens iežu skrāpēšana, lai ierakstītu savu vārdu un gada skaitli, ir pārkāpums, taču ar laiku senākie ieraksti kļūst par kultūrvēsturisku vērtību. Kas izlasāms Sarkano klinšu sienās un ko vēl var uzzināt, vērojot laikmeta liecības?
Sarkanās klintis Gaujas labajā krastā Raiskuma pagastā savulaik zināja ne tikai plostnieki un zvejnieki. Kāda lappuse par tām ierakstīta arī tūrisma vēsturē. Vai klintīm ir bijis vēl kāds senāks nosaukums, nav zināms, taču gan kartēs, gan aprakstos tās dēvētas arī par Raiskuma klintīm, Raiskuma iezi, kā arī par Liepleju klintīm pēc tuvējā kroga vārda.
Portālā “Zudusī Latvija” aplūkojama sena atklātne no 20.gadsimta sākuma ar vācisku parakstu: Sarkanās klintis pie Vendenes (pie Cēsīm). Atklātnes oriģināls glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, izdevējs vai fotogrāfs J.Kamiens. Senais foto par tā laika notikumiem pavēsta diezgan daudz. Redzams, ka vietām Gauja skalojusies gar pašām klintīm, upes līkumā bijusi neliela, smilšaina pludmalīte. Un, protams, šo vietu apmeklēja tūristi un atpūtnieki. Fotogrāfijā iemūžināti svētdienīgi tērpti cilvēki, kuri rāmi pozē uz klinšu fona. Var pieņemt, ka atnākuši no kādas tuvējās pansijas vai arī atbraukuši ar pajūgu.
Padomju gados Sarkanajām klintīm par “sarkanuma” iemeslu minēja revolūciju un cīņā aicinošus saukļus, kas 1909.gadā tur esot iegrebti. Interesanti, ka 1960.gadā izdotajā “Tūrisma ceļvedī pa Cēsīm un to apkārtni” citētas dažas klintī iemūžinātās dzejas rindas, kas mūsdienās tur patiešām vēl ir atrodamas un samērā skaidri izlasāmas. Teksts ir krietni garāks, jo padomju laikos taču nevarēja citēt frāzes, kur pieminēts Dievs vai velns. Zem pantiem paraksts O.S. Kurš ir autors, varbūt kāds cēsnieks zina?
Mūsdienās tūrisma portālos lasāms cits stāsts. Sarkanā ir mīlestības krāsa, tādēļ turp dodoties iemīlējušies pāri, lai baudītu Rūcamavota dzidro ūdeni un stiprinātu savu mīlestību.
Gar Sarkanajām klintīm top jauna pastaigu taka, kuru daudzi, braukdami uz Rūcamavotu pēc ūdens, jau ir izstaigājuši. Takas malās novākti vēja lauztie un izgāztie koki, izzāģēti krūmi, atsedzot krietni aprakstīto klints sienu apskatei. Ieteicams iet lēnām un izpētīt iegravējumus, skatīties ar acīm, ne ar rokām un nekautrēties aizrādīt tiem, kuri vēlas “iemūžināties”, iekasot savu vārdu. Katra švīka vienlaikus bojā vēsturi un dabu, jo uz smilšakmens sienas ir tikai šai videi raksturīgas sūnas, aļģes un ķērpji.
Pagaidām atrasts senākais, labi salasāmais ieraksts, kas datēts ar 1822.gadu. Daļu vēstures slēpj sūnas, kuras nevajag kasīt nost, jo tās sargā iezi no erozijas. Daudzus ierakstus jau 20.gadsimta sākumā sabojājuši citi skrāpētāji. Senākos ierakstus var pazīt pēc precīza un mākslinieciska izpildījuma, izvītām monogrammām, trafaretu lietošanas un dažādiem simboliem ciļņu formā – cilvēku sejām, sirdīm, vimpeļiem vai heraldiskajām lilijām. Sarkanajās klintīs var atrast vismaz astoņas interesantas sejas, neskaitāmas sirdis, “ģerboni” ar sakrustotiem kauliem, triju piramīdu zīmējumu un dažus patiešām smieklīgus vārdus. Klintis ir pārdzīvojušas cara laikus, par ko liecina latviešu uzvārdu rakstība kirilicā, vācu laikus un padomju gadus. Arī mīlētāji atstājuši ziņas par sevi, cerams, tie pāri, kuri vārdus iekaluši akmenī, ir palikuši kopā uz mūžiem. Viens no zīmīgākajiem ir sens ieraksts Sarkano klinšu drūpošajā grotā: “Šajā pasaulē ir tikai viena patiesa greznība – skaistas cilvēku attiecības.”
Komentāri