Lai mācītu skolēnus, mācās arī skolotāji

Cēsu Bērzaines pamatskolā aizvien pilnveido iekļaujošās izglītības metodes

Statusa maiņa no speciālās skolas uz pamatskolu, kura īsteno iekļaujošo izglītību, ir liels solis un process, kas prasa īpašu pieeju un virzību uz mērķtiecīgu attīstību. Cēsu Bērzaines pamatskolai šis ir pirmais mācību gads jaunajā statusā. Skola nemitīgi pilnveidojas, lai mācību process skolā nodrošinātu nepieciešamo katram skolēnam.

“Iekļaujoša izglītība kā pieeja visu izglītojamo mācību sasniegumu paaugstināšanai – izklausās vienkārši. Taču, lai to īstenotu, ir vajadzīga komanda, kas atbalsta, palīdz, meklē risinājumu, nebaidās kļūdīties,” saka Bērzaines pamatskolas direktors Zigmunds Ozols. “Ir svarīgi, ka mācās nevis tikai skolēni, apgūstot paredzēto saturu, vai tikai skolotāji, domājot, kā šo saturu labāk iemācīt, bet to dara visa skolas kopiena, reflektīvi vērtējot izdošanās un neveiksmju iemeslus, lai tos izmantotu turpmāk.”

Skolā mērķtiecīgi meklē, kā pilnveidot iekļaujošu mācību vidi. “Aktīvi sadarbojamies ar citām skolām gan vietējā, gan starptautiskā līmenī. Nesen atgriezāmies no iekļaujošās skolas “Vivere” Tallinā, kur guvām jaunu un vērtīgu pieredzi no igauņu kolēģiem, kas palīdz domāt par jaunām iespējām sava darba pilnveidošanai,” pastāsta Zigmunds Ozols.

Jautāts, vai ir grūti vienā telpā mācīt skolēnus bez speciālām vajadzībām un tos, kuriem ir nepieciešams papildu atbalsts, Z.Ozols atzīst, ka tas bieži vien ir ļoti, ļoti grūti. “Vai tas ir tā vērts? Atkal, jā! Jo tas ļoti bagātina visus iesaistītos. Nereti tas, kas šķiet sarežģīts, izrādās vienkārši īstenojams, ieviešams un sniedz vēlamos rezultātus,” pauž direktors un piebilst, atbalsta pilnveidošana vienmēr ir pasākumu kopums, kur jāņem vērā vairāki darbības principi.

Pamatskolas izglītības metodiķe Sarmīte Gaiķe atzīst, ka, strādājot ar skolēniem jauktu spēju grupās, noteicošais ir redzēt bērna vajadzības kopsakarībās. “Dažreiz tik vien vajag kā personalizētu pieeju, jo skolēni mācās caur emocijām. Liela nozīme ir uzdevumu diferencēšanai un individualizācijai, ņemot vērā katra bērna spējas un individuālās vajadzības,” pauž S.Gaiķe.

Z.Ozols kā veiksmes stāstu min skolotāju sadarbību ar atbalsta komandu un pedagoga palīgiem. Skolotāja Elita Rudzīte vērš uzmanību, ka strādāt skolā, kurā ir daudz skolēnu ar mācīšanās grūtībām, ir diezgan liels izaicinājums: “Mēģinot viņiem attīstīt dažādas prasmes, nemitīgi strādāt ar skolēnu koncentrēšanās spēju un uzmanības noturību, motivāciju, pacietību, lai sasniegtu vēlamos rezultātus zināšanu apguvē – tajā jāpieliek milzīgas pūles. Šiem skolēniem mācīšanās temps nekad nebūs identisks, tādēļ nepārtraukti ir nepieciešama individuāla pieeja. Šādās situācijās neatsverama vērtība ir pedagoga palīgs. Man ļoti veicies, jo katrā mācību stundā šī sadarbība ir visaugstākajā līmenī! Pat iepriekš nesaskaņojot darbības, skolotāja Sandra Sietiņa vienmēr ir izcils atbalsts – jūt, kurā brīdī jāiesaistās organizatoriskajos jautājumos, zina, kuriem skolēniem stundas laikā vairākkārt jāpieiet klāt, lai palīdzētu izprast tēmu, viņa motivē darboties un nepadoties. Pe­dagogs viens 40 minūtēs nekad nepaveiktu tik daudz!”

Arī matemātikas skolotājai Daigai Dekterovai stundās ar pedagoga palīgu ir lieliska sadarbība. Palīgs ar interesi un savu humora devu iesaistās nodarbībā, jūt un saprot, kuram skolēnam nepieciešama palīdzība. “Strādā­jot atsevišķi, arī šie skolēni var parādīt savas zināšanas vienalga, kādas tās ir, viņi jūtas novērtēti, uzklausīti, viņiem pat nav iespējas neiesaistīties darbā. Mācību darbs norit lēnāk, tomēr skolēniem saprotamāk,” tā skolotāja Daiga Dekterova. Skolotāja palīga individuālais atbalsts ļoti daudzus bērnus iedrošina. Pe­dagoga palīdze Sandra Sietiņa atzīst, ka skolēni nejūtas “norakstīti”, jūt, ka viņus redz, palīdz tieši tajā brīdī, kad tas nepieciešams visvairāk. “Reizēm, pat neskaidrojot vielu, vienkārši aprunājoties, izdodas bērnu iekļaut mācību procesā. Ir prieks, ka bērni paļaujas uz mums, jo zina, ka palīdzēs,” tā S.Sietiņa.

Skolā pastāsta, ka interesanta mācību metode ir sadarbības stundas. Elita Rudzīte saka: “Ar tām skolēniem varam parādīt, ka kopīgo, lietderīgo un interesanto var atrast arī šķietami nesaistītos mācību priekšmetos. Tāpat kā lielajā dzīvē – būs jāprot izmantot dažādas sadarbības formas, ne tikai kā indivīdiem vienam pret otru, bet arī plašākā sabiedrības mērogā. To uzskatāmi pierāda arī dažādi notikumi pasaulē. Mums, pedagogiem, vienmēr ir gandarījums redzēt, kā skolēni ar aizrautību iesaistās mācību procesā par kādu noteiktu tēmu tieši starpdisciplināro stundu ietvaros.”

Starpdisciplināro stundu ieguvumu novērtē arī sociālo zinību skolotāja Taija Volkova: “Sko­lēns redz, ka skolotāji arī sadarbojas savā starpā un mācās sadarboties paši. Pedagogi iegūst praksi re­ālajā dzīvē, mācās cits no cita, gūst jaunas zināšanas, metodes, uzvedību, dažādus paņēmienus. Tiek saņemta tūlītēja atgriezeniskā saite no kolēģa.”

Sākumskolas skolotāja Sabīne Krustiņa ir pārliecināta, ka sadarbības stundās skolēniem nostiprinās pašvērtējuma prasme un spēja uzklausīt citam citu, turklāt skolotājiem ir jauna pieredze. Šīs nodarbības prasa daudz laika, rūpīgu plānošanu un saskaņošanu, taču rezultātā gan pedagogiem, gan skolēniem ir gandarījums par paveikto.

Metodiķe Sarmīte Gaiķe vērtē, ka skolas piedāvājumu vispārizglītojošā programmā novērtē aizvien vairāk ģimeņu, izvēloties savam bērnam šo mācību iestādi.

Runājot par iekļaujošās izglītības nozīmi un vajadzību, Bēr­zaines pamatskolas direktors Zigmunds Ozols atzīst, ka jāizglīto sabiedrība kopumā un to var darīt ar spēcīgiem, pozitīviem piemēriem, jo tie iedvesmo: “Un te svarīga ir gan pedagogu, gan vecāku, gan sabiedrības izpratne un iesaiste kopumā.”