Identitāte. Saglabāt vēsturisko

Nacionāla vērtība ir gadsimtus vecās pilis un muižas, kas ir valsts, reģiona vai vietējās nozīmes aizsargājami pieminekļi. Katram savs liktenis. Daļu izmanto mūsdienu vajadzībām, atjauno, bet ir pamesti un arī brūk. Par vērtību saglabāšanu, glābšanu, sabiedrības izpratni, attieksmi saruna ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Vidzemes reģionālās nodaļas vadītāju, galveno valsts inspektori Ilzi Liekniņu.

– Pēdējā laikā izskan dažādi viedokļi, arī bažas par Cēsu pašvaldības lēmumu iznomāt Ungurmuižu.
– Likums “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” nosaka, ja īpašnieks atsavina valsts nozīmes kultūras pieminekli, valstij ir pirmpirkuma tiesības. Kad nomas tiesību izsole, tad situācija cita. Tiek iedoti visi nosacījumi saglabāšanai, atjaunošanai. Tie būs jāievēro arī nomniekam. Ungur­muiža savulaik tika izglābta. Tā ir viens no 18. gadsimta koka baroka arhitektūras paraugiem, kas Latvijā retums. Vērtības zināmas – interjera dekoratīvā apdare, gleznojumi u.c. Visos grūtajos laikos, kad naudas un iespēju bija daudz mazāk, tā tika uzturēta, soli pa solim atjaunota. Šajā brīdī šķiet, ka naudas nav, ka novadam problēmu par daudz. Varam izteikt nožēlu, ka Cēsu novada paš­valdība neuzskata par iespējamu uzturēt Ungurmuižu un mēģina to iznomāt. Rūpēties par kultūras mantojumu ir pašvaldības funkcija, valsts to pārrauga. Mūsu pieredze liecina, ka pilis un muižas, kas pieder pašvaldībām, ilgtermiņā ir labāk uzturētas. Jācer, ka būs labs nomnieks ar izpratni un ieguldīs Ungurmuižas saglabāšanā. Pārdomas raisa, kas notiks ar kungu mājas ekspozīciju, priekšmetu kolekciju, kurai nav valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statusa.

Tomēr labi, ka reizē ar paš­valdības ieceri Ungurmuižu iznomāt tiek pievērsta uzmanība problēmām. Jumts jāmaina, jāiegulda līdzekļi ēku atjaunošanā. Senas ēkas prasa ne tikai ikdienas uzturēšanu, nepārtraukti ir jāiegulda atjaunošanā. Šķiet, ja nav avārijas stāvoklis, viss kārtībā, bet līdz avārijas situācijai nedrīkst nonākt.

Šis ir sarežģīts laiks. Laukos cilvēku ir aizvien mazāk, daudzas skolas, kas darbojās muižās, slēdz. Skolas paglāba vecās ēkas, tās tika uzturētas. Arī Ungurmuižā kādreiz bija skola.

Piemēram, Gulbenes novadā Beļavas muižas ēka jau pāris gadu stāv tukša, pašvaldība domā, ko darīt. Ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu veikta arhitektoniski mākslinieciskā izpēte un konstatēts, ka tajā ir bagātīgi 18. gadsimta gleznojumi. Tā ir vērtība visai sabiedrība. Pētnieki Beļavas pilī iesaka ierīkot muzeju. Jāizšķiras īpašniekam. Svarīga ir arī vietējo iedzīvotāju ieinteresētība, kā šo ēku piepildīt un ikdienā uzturēt, lai tā būtu publiski pieejama. Arī Ungurmuižas nomas nosacījumos noteikts, ka tai jābūt publiski pieejamai. Kā ēkas izmantot, protams, nosaka arī vieta, kur tā atrodas, vai pilsētas, pagasta centrā, kādi ir ceļi, lai tur nokļūtu.

Arī Igaunijā saskaras ar līdzīgām problēmām, meklē risinājumu. Piesaistot Eiropas atbalsta fondu finansējumu, ir programma likvidēto skolu muižu ēku saglabāšanai. Meklē, kā ēkas piepildīt, piedāvājot tajās pakalpojumus, ieinteresējot tūristus. Būtiski, ka objekti paliek pašvaldību īpašumā.      

– Bieži dzirdams, ka pieminekļu īpašniekiem izvirzītie noteikumi un pienākumi ir par striktiem.
– Jā. Un ir arī cilvēki, kuri uzskata, ka noteikumi ir pārāk maigi. Svarīgākais ir saprast, ka noteikumu mērķis ir saglabāt to, kas nozīmīgs līdz mūsdienām saglabājies, un vērtēt ar attieksmi, maksimāli ilgāk saglabāt vērtības. Vieglāk, protams, ir no kaut kā atteikties, izmest, bet atjaunojot iegūst pievienoto vērtību, saglabā autentiskumu. Ir cilvēki, kuriem tas nav svarīgi, tāpēc ir speciālisti, institūcijas, kas uzrauga mūsu valsts vērtības. Ikviena pieminekļa vērtība ar gadiem tikai palielinās.        

– Muižas un pilis iegādājas privātpersonas, kuras izprot to vērtību, gatavas ieguldīt.
– Diemžēl Vidzemē veiksmīgu piemēru ir maz. Ja īpašniekam ir papildu bizness, tad var ieguldīt senas ēkas atjaunošanā, attīstīt tūrisma piedāvājumu. Viss atkarīgs no īpašnieka izpratnes, kas ir vērtīgs, un, protams, finansiālajām iespējām. Ja prasības ļaunprātīgi neievēro vai kultūras piemineklis iet bojā laikā neveiktu remontu dēļ , tad izmantojam administratīvo sodu sistēmu. Piemēram, Gulbenes pusē pašvaldība pārdeva Kalnamuižas pils ēkas, jaunais īpašnieks aizdarījis durvis, logus, bet jumts tek, iekšā mitrums, ēku neizmanto, divu gadu laikā viss sāk trupēt.

Katras ēkas saglabāšanas garants ir tās izmantošana. Cēsu novadā kultūras pieminekļu īpašnieki cenšas ievērot noteikumus. Bet ir dažādi. Satraukumu jau gadiem rada Veismaņmuižas liktenis. Lielākās problēmas, ka savulaik muiža sadalīta daudzos mazos īpašumos un kaimiņi nav gatavi kaut ko darīt kopā. Tās ir privatizācijas sekas. Pirms gadiem ēkas bija ieaugušas krūmos un zālē, tagad situācija ir nedaudz labāka. Nesen pils ieguva jaunu īpašnieku, plānojam sazināties un kopīgi apsekot ēkas. Pagaidām nekādi uzturēšanas un atjaunošanas darbi nenotiek.        

– Vai aizsargājamo objektu saraksts papildinās?
– Jā. Tajā tiek ierakstīti gan zināmi, gan mazāk zināmi objekti, kas agrāk nešķita ar tādu vēsturisko un kultūras vērtību. Pēdējos desmit gados Cēsu novads ir papildinājies ar 13 kultūras pieminekļiem, tai skaitā 2016. gadā pēc vietējo iedzīvotāju ierosmes Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļāva Ežu – Māļu pareizticīgo baznīcu, kas pamazām tiek atjaunota, piesaistot arī Sakrālā mantojuma programmas finansējumu. Tāpat Jaunpiebalgas krogs, kas ar īpašnieka cītīgu darbu un arī valsts finansiālu atbalstu pamazām iegūst jaunu jumtu un atgūst sākotnējo izskatu. 2017. gadā kultūras pieminekļu sarakstā tika iekļauta Dārza māja Cēsīs, Gaujas ielā 6a, jaunais īpašnieks rada iespēju to iekonservēt un paglābt no iznīcības. Diemžēl atjaunošanas darbi apstājušies. 2018. gadā kā nozīmīga sava laika arhitektūras paraugs pieminekļu sarakstā kā bijusī savrupmāja iekļuva Cēsu novada pašvaldībai piederošā ēka Palasta ielā 11, kur pašlaik atrodas Cēsu pilsētas Mākslas skola un Dzimtsarakstu nodaļa. Pateicoties vietējo iedzīvotāju aktivitātei, izskatīts jautājumu par Dzērbenes muižas apbūves iekļaušanu kultūras pieminekļu sarakstā.

Svarīgi ir atrast, kā ēkas turpmāk izmantot. Kad muižu ēkas bija apdzīvotas un izmantotas, arī vietējie iedzīvotāji   to aizsardzības statusam nepievērsa īpašu uzmanību. Kad tagad tās ir tukšas, viņi patiesi satraucas, jo tās bieži vien ir pagasta lepnums.        

– Un tiek saistīta ar vietas identitāti.
– Kultūras mantojums, vide, kas to veido, nosaka katras vietas identitāti. Tas uzlabo cilvēku dzīves telpas kvalitāti. Un šīs vietas iedzīvotāji bieži sevi saista ar to. Atzinīgi vērtējama ir vietējo kopienu iesaiste objektu saglabāšanā. Straupieši iesaistījās, lai Lielstraupes pils nonāktu pašvaldības īpašumā, jo uzskata, ka tikai pašvaldība to var atjaunot un uzturēt. Lielstraupes pils cieši saistīta ar viduslaiku Straupi kā Hanzas pilsētu. Vietējie ar to ļoti lepojas. Viņiem pils ir vietas identitāte. Iedzīvotāji uztraucas, seko līdzi, kas pilī notiek. Pils un baznīca ir vienots komplekss, pašvaldībai un draudzei ir laba sadarbība, domājot par nākotnes iespējām un šodienas vajadzībām.        

– Kultūrvēsturisku ēku atjaunošana, restaurācija – tas ir skrupulozs, laikietilpīgs un atbildīgs darbs. Vajadzīgas arī senās zināšana.
– Kur vien iespējams, atjaunošanā jāizmanto vēsturiski atbilstoši materiāli un būvniecības metodes. Var būt arī kas no jauna radīts, bet tam jāsadzīvo ar veco. Restauratori, arhitekti ar pieredzi zina, kā darīt, kā ne. Reizēm problēmas rada investīciju projekti, kas jāīsteno īsā laikā. Īpašnieks vēlas atjaunot, finansējums ir, bet izmanto materiālus, kas nesadzīvo ar vēsturisko substanci. Pareizi būtu, ja vispirms kārtīgi izpētītu, izanalizētu, kas sader, kas ne. Diemžēl bieži tam nav laika. Projektētājam, būvniekiem jābūt pieredzei darbā ar vēsturiskām ēkām. No tā atkarīgs rezultāts.

Pērle ir Līgatnes bērnudārzs. Tika izraudzīti mūsdienu materi­āli, kas saderīgi ar vecajiem. Rezultāts lielisks. Vēl var minēt Alūksnes ģimnāziju. Saglabātas vecās detaļas, durvju rokturi, podiņu krāsnis, kaut tās vairs neizmanto, bet ir skaistas interjerā. Tāpat grīdlīstes, flīzes, vēsturiskās dēļu grīdas, ko varēja izmest, ir atstātas. Čuguna radiatorus iztīrīja, tie aizvien kalpo apkures sistēmai, tikai jāizprot, kā veco un jauno savienot. Skolēniem tā ir patīkama mācību vide. Blakus vēsturiskais korpuss un padomju laikos piebūvētais, kas pārtapis modernā. Pagātni un nākotni savieno caurspīdīgs tunelis.        

– Vai sabiedrības lielākā problēma, ka nav izpratnes?
– Skumdina dažu attieksme – ak, kurš tad brauks skatīties tos Ungurmuižas gleznojumus. Pret mūžīgām lietām nedrīkst būt patērētāja attieksme. Ir lietas, kas pāri pierastajam, pāri ikdienai. To vērtība ar gadiem tikai pieaugs.

Taču vienmēr ir arī cilvēki, kuri iedziļinās, vēlas saglabāt, meklē iespējas, kā to izdarīt. Parādījušās un attīstās prasmes strādāt ar kultūras mantojumu, ar vecām mājām, notiek skaistas pārbūves. Pārbūvē lauku mājas, pārveido arī padomju laika mantojumu. Un ir tādi, kuriem šķiet, kam gan tas vecais vajadzīgs. Kad braucam uz citām zemēm, gribam apskatīt to, kas sens, nevis jauno. Vai tad cilvēkus vienmēr nav interesējis tas laiks, kurā mēs nedzīvojām?      

– Vai Vidzemē ir kāds objekts, kas pašai vistuvākais?
– Atliek paskatīties pa kabineta logu uz Cēsu Jauno pili, pilsdrupām. Pusdienlaikā var iziet pastaigā pa parku, katrā gadalaikā te cita noskaņa. Senatne ir blakus.

Vidzemes nodaļas pārziņā ir ap pusotru tūkstoti valsts aizsargājamu arhitektūras, mākslas, arheoloģijas un vēstures pieminekļu. Pietrūkst laika, kas būtu jāvelta ēkām, kas nav pieminekļi. Tomēr Cēsu vecpilsētā šogad gribam pievērst uzmanību kādiem pieciem namiem, kas pelnījuši, lai tos saglabātu. Gribam tikties ar īpašniekiem, izrunāties, dot padomu. Ne viens vien pēc uzrunāšanas bijis pateicīgs, jo nezinājis, ko darīt, kur vērsties pēc padoma.

Protams, pilsētā ir problēmas ar aizsargājamiem pieminekļiem. Ar to strādā pārvaldes inspektori, paš­valdība. Īpašnieks samaksā sodu par nekā nedarīšanu, samaksā otrreiz, bet ēka iet bojā. Spilgts piemērs    ir Harmonijas nams. Ir ļoti atbalstāmi, ka pēdējos gados daudzas pašvaldības, tai skaitā Cēsu, daļiņu budžeta ieplāno kultūras pieminekļu saglabāšanas līdzfinansēšanai. Pašvaldībai un īpašniekiem ir jāatrod kopīgs mērķis pilsētas nākotnei – lai tā būtu sakopta, radīta kvalitatīva vide.      

– Kā mākslas vēsturniece kļuva par, kā parasti saka, pieminekļu inspektori?
– Izvēlējos studēt to, kas patīk – mākslas vēsturi un teoriju. Tikko bija izveidota inspekcija, man Limbažos piedāvāja inspektora darbu. Cauri laikiem bijuši dažādi piedāvājumi, iespējas, nedaudz pastrādāju pieaugušo interešu izglītībā, bet atgriezos pie vēstures. Lai cik dažbrīd situācijas grūtas un sarežģītas, ir labie gadījumi, kad redzi, kā kāda ēka, kas gāja bojā, ir atjaunota, skaista, un ir gandarījums.

Aizsargājamo pieminekļu joma ir ļoti plaša. Nav katru dienu jāsēž kabinetā, braucu apsekošanās, tiekos ar cilvēkiem, uzraugu skaistas lietas un varu arī ietekmēt, iedvesmot, palīdzēt. Inspektoram būtiska ir izpratne par kultūras mantojuma saglabāšanas mūsdienu filozofiju. Jāiet līdzi laikam!