Liepēnieši. Novadpētnieks Aivars Vilnis, dzīvesbiedre Nellija sarunā ar Janīnu Belkovsku un Ilgu Balinkēviču. FOTO: Sarmīte Feldmane
Kā veidojies Liepas pagasta centrs, strādnieku ciemats, pētījis liepēnietis Aivars Vilnis. Par viņa uzzināto ir interese daudziem pagastā.
Cik daudz un ko atceramies, zinām par vietu, kurā dzīvojam, vispirms jau atkarīgs no pašu intereses. Bet, ja kāds izstāsta, atgādina, daudz ko ieraugām citādi, atsauc atmiņas. To, cik svarīgi gan atcerēties notikumus, kas kādreiz risinājušies vietā, kur dzīvo, gan cilvēkus, kuri bija līdzās, kārtējo reizi apliecināja Liepas pagasta bibliotēkas rīkotā tikšanā ar novadpētnieku Aivaru Vilni. Viņš ilgus gadus vāc materiālus, izzina pagasta vēsturi.
Kad bibliotēkas lasītāji ierosināja, ka labprāt uzzinātu, ko Aivars var pastāstīt par pagastu, bibliotēkas vadītājai Benitai Sausiņai bija skaidrs, ka jārīko sarunu cikls. Novadpētnieks piekrita idejai, bija tikai viens jautājums – ar ko sākt.
“Krājumā manu uzmanību piesaistīja lapiņa rokrakstā, kurā teikts, ka 1959.gada jūlijā Liepā uzceļ divas barakas strādniekiem un iekārto veikalu. Tātad Liepas ciematam 65 gadi un esmu ciemata vienaudzis,” atklāj A.Vilnis.
Uzzināt, kavēties atmiņās bija atnākuši vairāk nekā trīs desmiti liepēniešu. Un Aivars veda viņus, kā pats atzina, pārgājienā pa ciematu no laika, kad tā vēl nebija, līdz mūsdienām. Fotogrāfijas, avīžraksti atklāja pārmaiņas, kas gadu gaitā notikušas, kā izplešas daudzdzīvokļu mājas un atkāpjas lauku viensētas.
“1958.gada martā LPSR Ministru padome pieņem lēmumu par drenu cauruļu rūpnīcas celtniecību uz Liepas mālu atradnes bāzes, aprīlī par rūpnīcas projektēšanu. 5.aprīlī “Cēsu Starā” ir publikācija, kurā paziņots, ka Liepas ciemā, Lodes stacijas apkārtnē, jau kopš pērnā gada rudens turpinās ģeoloģiskā izpēte strādnieku ciemata celtniecībai un jaunajam ciematam izraudzīta vieta starp Lodes staciju un Liepas centru, kas toreiz bija izpildkomitejas ēka, tagad doktorāts,” atgādina A.Vilnis un uzsver, ka tas arī ir sākums Liepas ciematam.
Novadpētnieks pastāsta, ka tēvs strādājis gan ciemata, gan rūpnīcas būvē, atstājis atmiņas. Vienā no Modra Viļņa celtajām mājām tagad dzīvo mazdēls. “Tā saucamo dvīņu māju būvēja ziemā. Lai java nesasaltu, tai pievienoja sāli. Vēl tagad iedzīvotāji šo absurdo aplamību jūt un redz, jo dzīvokļos sienas pelē. Vēl 1956.gadā “Cēsu Stars” rakstīja par progresīvo metodi ēku ārsienu apmešanai, ja gaisa temperatūra ir mīnus desmit grādi, tad vajagot apmetumam pievienot ožamo spirtu,” kādreizējos celtniecības problēmu risinājumus atklāj novadpētnieks. A.Vilnis ar lepnumu pastāsta, ka pats kā ceļamkrāna vadītājs 1979.gadā strādājis Cēsīs Maija ielas 3 mājas celtniecībā.
Ik pa laikam izskan diskusijas par to, kas ir Liepa, kas Lode. Novadpētnieks atgādina, ka 1889.gadā tika atklāta dzelzceļa līnija Rīga – Valka, tad arī izveidots vilcienu izmaiņas punkts LODE. Tas nosaukumu ieguva no netālu esošajām “Lodes” mājām, vēlāk arī stacijai tiek dots vārds “Lode”. Kad tiek runāts par rūpnīcas celtniecību, dokumentos teikts, ka to būvē Liepas ciemā, Lodes stacijas apkārtnē. Rūpnīca nosaukumu ieguva no Lodes stacijas. Liepas pagasts ir Liepas pagasts,” skaidro liepēnietis un pastāsta, kad 1970.gadā ciematā uzcelta jaunā skola, bijušas diskusijas, vai tā saucama par Liepas vai Lodes astoņgadīgo skolu. Skolotāji uzstājuši, ka Liepā jābūt Liepas skolai.
Katrai ciemata ēkai ir savs stāsts, ar katru kādam saistās atmiņas. Kāpēc Liepā ir “Titāniks”, kā vietā, kur bērnudārzs, kādreiz lasītas dzērvenes, kā Pāvila Rozīša ielas 2.namu cēla no 1988.gada līdz 1995.gadam, kā kādas mājas siena celtniecības gaitā nobruka, kā būvbedrē atrasta aviācijas bumba, kā pārmainījās ielas un to malās izauga liepas… Uz jautājumiem atbildes dod fotogrāfijas, cilvēku atmiņas, avīžraksti, pieminējumi literatūrā.
A.Vilnis gatavojas nākamajam pārgājienam ciklā “Tikšanās ar Liepu, kuras vairs nav”. “Liepas muiža, vecmājas, dižie liepēnieši, brīvības cīņas – tēmu ir daudz,” bilst novadpētnieks. Un viena no viņam tuvākajām ir par ķieģeļiem. Ar interesi par ķieģeļcepļiem, ķieģeļu ražošanu arī sākās viņa aizraušanās ar to pētniecību. Aivara kolekcijā ir ap tūkstotim ķieģeļu. Viņš atklāj, ka Latvijā ir ap 20 ķieģeļu kolekcionāriem un viņai mainās ar retumiem. Katram ķieģelim ir savs stāsts. Viņš apskatījis visas pagastā no ķieģeļiem celtās mājas. “Nodzīvo gadiem vienā mājā un pat neievēro, ka ķieģeļiem ir marķējums, var būt uzraksti, raksti,” saka kolekcionārs un pastāsta, ka pagastā izrunājies ar vairāk nekā 170 cilvēkiem, viņu stāstītais ir pierakstīts. Viņš sācis apzināt arī Cēsu ķieģeļu mājas.
Liepēnietis pastāsta kādu sev nesenu atklājumu. “Liezēres baznīca uzcelta no Lodes ķieģeļiem. Pie baznīcas atrodas sena ķieģeļu māja. Apskatot vienā ķieģelī ieraudzīju uzrakstu “Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, aizved mani Vidzemē, gubernators man solīja Oktobra manifestu.” 1905.gadā kāds strādnieks to ierakstījis ķieģelī pirms apdedzināšanas,” atklāj A.Vilnis un uzsver, ka vēsture un šodiena ir tepat blakus, tikai par to jāinteresējas un jāstāsta citiem.
