Pirms sākušies lielie pavasara lauku darbi, biedrība “Latvijas Zemnieku federācija” (LZF) Veselavas pagasta viesu namā “Vējaines” un Imanta Dauksta saimniecībā “Kalna Stirnas” organizēja mācības “Ģimeņu (mazo) zemnieku saimniecību attīstība, pilnveidojot saimniecisko darbību”. Mācības ietvēra gan teorētiskās, gan praktiskās nodarbības.
Lekcijas bija paredzētas tiem lauksaimniekiem un pārtikas ražotājiem, kuri vēlējās gūt izpratni par lauksaimniecības un pārtikas ražošanas efektivitātes palielināšanu, ražošanas izmaksu optimizēšanu, konkurētspējas uzlabošanu, kooperācijas un ilgtspējīgas attīstības plānošanu saimniecībā, kā arī mājražošanas iespējām un izaicinājumiem. Lektoru stāstījumos bija iekļauts arī tūrisms kā papildinājums lauksaimnieciskajai ražošanai un atvēlēta vieta sarunām par sadarbību kā veiksmīgas uzņēmējdarbības stūrakmeni. Mācību solā sēdošie ieguva plašāku skatījumu par produkcijas noieta veidošanu un analizēja savu saimniecību darbību. Jāteic gan, ka pirmklasnieku šajās mācībās bija maz, jo visi klātesošie roku jau iemēģinājuši vienā vai otrā uzņēmējdarbības lauciņā.
Biedrības “Latvijas Zemnieku federācijas” valdes priekšsēdētāja Agita Hauka pastāstīja, cik svarīgi iedrošināt lauku iedzīvotājus sev noticēt. “Cilvēki ir radoši un strādīgi, bet, braukājot pa Latviju, redzam, ka viņi sevi noniecina. Protams, ietekme ir arī publiskai un politiskai telpai, kurā dominē viedoklis, ka lauki noveco, izmirst, ka laukos dzīvot ir dārgi un nelietderīgi, šādas atziņas daudziem atņem drosmi. Taču te, seminārā, cilvēki sanāk vienkopus, viens otru uzmundrina, atklāj līdzīgo un vienlaikus saprot, ka katrs ir vērtīgs. Liels prieks vērot, kā dalībnieki pēc pasākuma dodas mājup ar iztaisnotu muguru, pilni pašpaļāvības un apņēmības realizēt savas ieceres,” saka A. Hauka.
LZF valdes priekšsēdētāja saskata nākotni mazajām ģimenes saimniecībām, sakot, ka neviens cits nepaveiks tik rūpīgu darbu, tik pašaizliedzīgi neieguldīs sevi uzņēmuma attīstībā kā ģimenes locekļi. “Pieredze rāda, ka algotnis strādā tikai tik, cik viņam izdevīgi, kamēr ģimene saliedējas, nolemj paveikt iecerēto un to arī izdara.”
Mācību laikā liels uzsvars likts uz kooperācijas nozīmi mūsdienu tirgus apstākļos. Arī A. Hauka uzsver: “Mūs Latvijā ir tik maz, ka visi varam būt kolēģi. Šīs mācības bija par sadarbību, lai produktu varētu saražot tik daudz, ka pietiek arī eksportam. Ja mēs būsim katrs pats par sevi, mēs nevarēsim iziet starptautiskā tirgū. Mums kooperējoties jāspēj vienam uz otru paļauties, jādod savs pienesums, un tikai tad situācija mainīsies uz labo pusi.”
Veiksmīgas, efektīvas un ilgtspējīgas saimniekošanas pamatu pamats ir zināšanas un darbs: “Nedrīkstam domāt, ka kaut kas nokritīs no gaisa. Tā nekad nav bijis! Lai kaut ko panāktu, ir jāstrādā. Apliecinājums tam nav tālu jāmeklē, paskatieties, kā zemnieki strādāja pirms simts gadiem. Zeme ir mūsu barotāja, bet no tās tāpat vien neko nedabūsi, tā jāapstrādā, par to jārūpējas.”
Viens no mācību apmeklētājiem Guntis Gadzāns pagājušajā rudenī atgriezies dzimtas mājās Raunas pagasta “Lielķipos”. Pēdējos astoņus gadus Guntis pavadījis Turcijā, kur strādājis par skolotāju un niršanas instruktoru. “Atgriezies pārņēmu vectēva saimniecību un tagad domāju, ko darīt tālāk. Izmantoju visas mācību iespējas. Vēl nesen noklausījos bioloģiskās lauksaimniecības kursus, lai iegūtu lauksaimniecisko izglītību. Tā kā labu laiciņu esmu bijis prom no Latvijas, šādas mācības man nepieciešamas, lai saprastu, kas vispār notiek. Katrs šāds pasākums ir ļoti noderīgs, it īpaši jauniem cilvēkiem, kuri vēl domā, ko un kā darīt. Te var satikt cilvēkus un iesaistīties dažādās organizācijās,” saka Guntis, nākotnē savam priekam lolojot briežu audzēšanu un senču īpašumā attīstot lauku tūrismu.
Guntis pārliecinājies, ka Latvija ir zaļa, skaista un tradīcijām bagāta valsts, taču, lai lauki attīstītos, nepieciešama elastīgāka domāšana, savukārt mūsu trumpis, pēc viņa domām, ir bioloģiskā ražošana un nišas produkti, ar kuriem varam iespraukties lielajos tirgos. “Lai kļūtu pamanāmi, lai kļūtu veiksmīgāki, mums jāsadarbojas, un te es nedomāju tikai Latviju, es runāju par visām trim Baltijas valstīm,” piebilst raunēnietis, sacīdams, ka no birokrātijas un dokumentiem gan neesot jābaidās, jo, lai kur pasaulē spertu kāju, tā ir visur, un mēs šajā ziņā neesam izņēmums.
Komentāri