Cēsniece Anda Uzrauga jau vairākus mēnešus veic brīvprātīgās darbu Cēsu muzejā. Anda atzīst, ka viņai ir liels prieks darboties muzejā, kas allaž viņai bijis mīļš. “Reizi nedēļā eju uz muzeju un palīdzu muzeja darbiniekiem. Mans galvenais pienākums ir datu ievadīšana datorā,” stāsta Anda un vaicāta, kā līdz šādai idejai nonākusi, saka: ” Man ir 50 gadu. Kopš pagājušā gada janvāra esmu izdienas pensijā. Toreiz mājās meklēju piekto stūri un īsti nevarēju atrast vietu. Mājās viss bija sakārtots, iztīrīts un īsti vairs nezināju, ko darīt. Jutu, ka man ir nepieciešamība iet cilvēkos un kaut ko darīt. Muzejs man vienmēr paticis. Pirms darba Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā
strādāju muzejā un toreiz tas darbs man gāja pie sirds. Lai gan jāteic, ka šodien muzejs ir zaudējis savu smaržu, kāda tā bija vecajās muzeja telpās Cēsu pilī, bet aura
saglabājusies,” par muzeju, kas tagad atrodas namā Gaujas ielā 6, stāsta Anda un atzīst, ka brīvprātīgā darbs nav nekas neierasts. “Muzejs, manuprāt, ir apskādēts, jo tā pilnvērtīgai darbībai
trūkst finansējuma un darbinieku spēka. Tur redzēju daudz darāmā un domāju, ka mans atbalsts un ieguldītais darbs
nāktu par labu. Lai gan sākumā, kad muzeja vadītājai teicu par to, ka vēlos strādāt, viņa mani uzreiz brīdināja, ka samaksāt nevarēs, pasacīju, ka samaksa mani nemaz neinteresē, vēlos būt noderīga un strādāt. Man tas sniedz gandarījumi, ka varu palīdzēt,” saka cēsniece Anda. Viņa zina, ka pilsētā netrūkst cilvēku, kuri labprāt veiktu darbus kā brīvprātīgie.
“Manā paziņu lokā ir sieviete, kura vienā no pilsētas skolu bibliotēkām palīdz sakārtot grāmatas. Arī sociālajā darbā netrūkst cilvēku, kuri
brīvprātīgi darbojas. Nesen kādā raidījumā pa radio dzirdēju aptaujas rezultātus jautājumā, kas cilvēkus visvairāk dara laimīgus. Pirmajā vietā bija atbilde – palīdzēšana citiem. Domāju, ka dzīvojam tādā laikā, kad palīdzēt citiem ir būtiski. Turklāt tas ir veids, kā saņemt pašiem pozitīvas emocijas,” domās dalās A. Uzrauga. Viņa stāsta, ka Cēsis ir viņai mīļa pilsēta. Turklāt ikdienā sev apkārt Anda cenšas saskatīt vairāk labo un pozitīvo. “Tikko bija barikāžu laiks, atkal sirdī uzjundījās emocijas. Arī tagad es ietu un aizstāvētu savu valsti. Mēs jau neietu valdības dēļ, ietu atkal tā dēļ, ko redzam aiz loga. Iestātos par kaimiņiem un zemi, par bērziem un Gauju. Domāju, ka Cēsis ir mākslinieciski aktīva pilsēta. Kultūras pasākumu te netrūkst. Ir, protams, lietas, kas pilsētā trūkst. Tāpat nevar noliegt, ka Cēsis pēdējo gadu laikā palikušas tukšākas. Bet tur neko nevar izdarīt, jo Cēsis ģeogrāfiski atrodas starp divām lielām pilsētām- Rīgu un Valmieru. Esam rūpnieciski neaktīva pilsēta, bet daudziem jauniešiem tikai kā sākumceļš kam lielākam. Pati esmu izaudzinājusi trīs dēlus. Viens jau piecus gadus dzīvo Norvēģijā, divi stabili kļuvuši par rīdziniekiem, lai gan viens ļoti gribētu atpakaļ uz Cēsīm, te strādāt un veidot savu uzņēmumu, bet pagaidām nesaskata perspektīvu. Svētdienā, īpaši ziemā, pilsēta kļūst pavisam tukša. Centrā vien retais sastopams. Žēl, jo aizbraukuši daudzi gaiši un perspektīvi jaunieši. Taču esmu optimiste un gribētu, lai pilsētai ir nākotne,” saka A. Uzrauga. Liene Lote Grizāne
Komentāri