Dziedātāja Liene Candy jeb Liene Greifāne prot pārsteigt. Starp dziedātājiem viņa allaž ir pamanāma. Vienkārša, dzīvespriecīga, laipna un atvērta. Klausītāji Lieni iepazina jau TV “Fabrikā”, tad sekoja citi šovi, koncertprogrammas, teātru izrādes, konkursi.
Pēdējā laikā dziedātāja dzīvo un strādā gan Amerikā, gan Latvijā. Top jaunas dziesmas, koncertprogrammas,arī dzejoļi. Pagājušonedēļ Liene Straupē piedalījās labdarības koncertā Valda Atāla atbalstam. -Kā jūtaties Amerikā? -Strādāju, rakstu dziesmas. Cilvēki Amerikā ir ļoti atsaucīgi, mīļi. Viņos nav tik daudz negatīvisma, kā mums. Te pat no draugiem aiz muguras vari saņemt kādu nepatīkamu pārsteigumu. Amerikāņi novērtē, ka dari, cīnies. Jūtu, ka tā ir vieta, kur man patīkami atrasties kopā ar mūziķiem, mūzikas rakstītājiem. Iespējas ir visur. Tās tikai jārealizē. Arī Latvijā ir daudz ko darīt, vari pilnveidoties.Kamēr esi jauns, jāmēģina sasniegt sapņus, lai pēcāk vieglu sirdi zinātu, ka esi darījis. Un izdosies jebkurā gadījumā. Katrs solis ir jauna grīda nākamajam solim, tā ir pieredze, kas summējas. Esmu priecīga par katru brīdi, kad esmu kopā ar patīkamiem cilvēkiem. -Ko gribat pateikt dziesmās? -Man dziesmām teksts ir ļoti svarīgs – lai vārdi ir vienkārši un tajos ietverta dziļa doma.Ir dažādas globālas problēmas, par kurām gribas runāt, bet negribas nospiest cilvēkus ar pārāk nopietniem vārdiem, jāmeklē vidusceļš, lai katrs dziesmā vai dzejolī atrastu sev saprotamo, risinājumu, sāpi, lai tas radītu brīdi, kad gribas paraudāt. Nav jau tik slikti, ir jāpriecājas. Jāmeklē katrs vārds, lai tas ir īstajā vietā. -Kad sākāt rakstīt dzeju? -Sešu, septiņu gadu vecumā. Gribu izdot dzejoļu grāmatu. Sakrājušies dzejoļi bērniem, par ģimeni, par attiecībām. Krājums ir gatavs, bet gribas vēl un vēl to pilnveidot, pamainīt kādu dzejoli. Man patīk rakstīt dzeju, arī pārdomas par dzīvi prozā.Ne viss domāts lasīšanai citiem,bet to, kas labi uzrakstījies, gribas nodot citiem.
-Kas tuvāks – mūzikas vai dzejas rakstīšana? -To nevar pateikt. Brīžam plosa emocijas un gribas rakstīt, vārdi skrien, tie vienkārši nāk. Rakstu, rakstu, izlasu un brīnos, no kurienes tādi vārdi. Kāds cauri mani kaut ko grib teikt, vada manu roku. Man ir dzejoļi par vecumdienām – mēs novecojam un tik un tā esam kopā, un ir tik skaisti, ka mācējām cauri dzīvei rūpēties par attiecībām. Arī man nepaveicās laulībā, izšķīros. Bet cik daudzi apprecas precēšanās pēc! Daudziem ir vienas, otras, trešās attiecības. Nemākam par tām rūpēties. Savulaik taču cilvēki vairāk pieslīpējās viens otram, tagad, kā kaut kas nepatīk, katrs aiziet uz savu pusi. Arī man bijis tāpat – nē, negribu, nepatīk, aizeju. Un dzejoļos ir par visām grūtībām, sāpēm, ceļu, ko esam nogājuši kopā un aprūpējuši savu mīlestību. -Klausītāji gaida koncertus. -Man ir grupa, jauns sastāvs. Aprīlī būs arī jaunas dziesmas prezentācija. Gatavojam akustiskās mūzikas koncertu “Pieskarties sirdij”. Tajā būs dziesmas, kuras ikdienā nedziedu, bet ko gribētu dziedāt. Dziesmas,kas tuvas sirdij, tās, kuras patīk dažādām paaudzēm. -Kā jūs vērtējat šovus, kuros top jauni dziedātāji? -Pozitīvi. Jaunajiem jādod iespēja sevi parādīt.Atceros, kad pirms astoņiem gadiem biju šovā, ne viens vien teica – nuja, tur viss lēti.Visu mūžu esmu mācījusies klasisko mūziku, un pirmajā konkursā piedalījos divu gadu vecumā, esmu gājusi profesionālo karjeru.Mani savulaik pazina kā meiteni ar skruļļainiem matiem, kura skaisti dzied Ineses Galantes koncertā. Tad man bija 13 gadu. Lai kļūtu pazīstams, vai nu jābūt labai aizmugurei, vecākiem, kuri ir jau populāri, vai daudz naudas. Bet, ja nav ne naudas, ne ietekmīgu vecāku,kā jaunam talantam tikt uz skatuves? Neviens jau nesauks – nāc, padziedi. Caur šoviem parādās daudzi talantīgi cilvēki. Jā, nesaprotu, kāpēc dažu ņem, ja viņš dziedāt nemāk. TV ir reklāma. Nepaņemt vienu, kam tiešām ir talants,tā ir vietas nelietderīga izmantošana. Ja es veidotu šovus, tad tikai vislabākajiem, talantīgākajiem,censtos pēc iespējas vairāk dot profesionālai pilnveidei, lai mācās,nevis taisa nepatikšanas, lai lietderīgi izmanto laiku televīzijā. Cik daudzi ir piedalījušies šovos? Daudzi desmiti.Cik no viņiem vēl ir uz skatuves?Turas tie,kuri ļoti daudz strādā. Bez darba nekā nebūs. Popularitātes vilnis uznes augšā,bet jau pēc pusgada tas aizplūst. Sākas nākamais šovs,nāk jauni dalībnieki. Visu laiku ir daudz jāstrādā. Cilvēki mainās, grib aizvien ko jaunu, un dziedātāju nošķūrēt no ceļa ir ļoti viegli. Un tas ir labi – nedrīksti atslābt, kvalitātes latiņa jānotur. Man patīk sevi izaicināt, nepatīk apstāties. Man patīk turpināt mācīties, redzēt kļūdas un sasniegt aizvien vairāk. Brīžam šķiet, ka griestu vispār nav. Kad sāc iet, saproti, cik daudz jāmācās,jāstrādā, jālasa grāmatas, jātiekas ar cilvēkiem. Ļoti svarīga ir saskarsme,lai tu būtu cilvēkiem tuvāks, lai izprastu viņus. Man ļoti patīk klausīties dzīvesstāstus. Pat nemani, ka vēlāk tas uzplaiksnī kādā dzejolī. Katra dziesma ir kā stāsts, maza izrāde. Ja nesaproti, par ko dziedi, acis ir tukšas un tu nespēj klausītājam atvērt sirdi, uzrunāt viņu. Tikko uzrakstīju jaunu dziesmu “Kāpēc man jāmelo”. Tā ir par attiecībām –saprotam, ka mums jābūt kopā, bet, tikko sajūtam mīlestību, nobīstamies. Mēs esam kopā, viss taču ir labi,tu taču zini, ka mīli mani, kāpēc tev jāmelo pašam sev. Kad es saku, ka mīlu tevi, kāpēc man jāmelo,lai it kā tu neticētu. Tu baidies jaunā, pakļaut sevi sāpēm, bet vajag izbaudīt laimi, prieku, ļauties mīlestībai.
-Kas jūs iepriecina, pārsteidz? -Iepriecina viss. Jau no 18 gadu vecuma aizraujos ar ezoteriku, reiki. Esmu iemācījusies mīlēt pamošanos.Novērtēju katru brīdi, kad esmu kopā ar mīļajiem cilvēkiem, ar dēlu, sunīti. Mani iepriecināt ir viegli,grūti apbēdināt, sadusmot, aizvainot. Pārsteigt var draugi. Ja kaimiņš atnes puķi – tev ir labi un vēl skaista puķe.Man puķes ļoti patīk.Man paveicies ar cilvēkiem apkārt.Zinu, ja gadīsies kāda ķibele, būs cilvēki, kuri palīdzēs, un nav jāraizējas. Paldies par visu, kas dzīvē ir. Tas ir skaisti – katru vakaru lūgšanā pateikt paldies. -Pavasaris nāk lēni. Drīz Lieldienas. -Visi gaidām pavasari. Tūlīt būs. Bet vēl nav.Lieldienas – tās ir bērnības atmiņas,ģimenes svētki. Olu krāsošana,kaujas.Pēdējos trīs gadus Lieldienās esmu bijusi laukos tepat Cēsu pusē. Tā gaisotne ir īpaša.Lai visiem priecīgas Lieldienas! Jāēd olas ar sāli, lai nav jāmelo. Sarmīte Feldmane
Komentāri