Latvijas Radio 2 jau vairākus gadus skan Noras Micpapas balss. Nora strādā Rīgā, dzīvo Vangažos – starp Rīgu un Cēsīm – un sevi joprojām sauc par cēsnieci. -Kas jūs saista ar Cēsīm? -Šai pilsētā aizritējusi mana bērnība un aizvadīti jaunības gadi, tāpēc tā man vienmēr būs īpaša. Rīgā man ir darbs, taču šaubos, vai tur kādreiz gribētu dzīvot. Uz Cēsīm dodos visai bieži, mēnesī vismaz divas reizes. Pēc galvaspilsētas ritma gribas pabūt mierīgākā vidē, sakopot domas un atpūsties. Cēsīs dzīvo mani tuvākie – mamma, māsa un brālis. Arī daudzi draugi dzīvo Cēsīs. Kad atbraucu, satiekamies un kopā dodamies pa jaunības dienu takām. Tāpēc dzīvesvietai esmu izvēlējusies vidusceļu, 30 kilometrus no darba un ne pārāk tālu no Cēsīm. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas atvaļinājumā vai pie katras izdevības dodas ceļojumā uz ārzemēm. Man tuvāka ir mierīga atpūta ar savējiem. -Kā nokļuvāt radio vidē? -Pirms pievērsos radio, biju pārliecināta, ka kļūšu par mājturības skolotāju. Taču dzīve iegrozījās citādi, mani draugi un paziņas parādīja ceļu uz Vidzemes reģionālo radiostaciju „Radio Trīs”. Tur es satiku kādreizējo televīzijas diktoru Valdi Čukuru, kurš konsultēja programmu vadītājus un palīdzēja izkopt valodu. Taču sākumā to neuztvēru nopietni, nebiju domājusi, ka runāšu pie mikrofona. Valdis Čukurs man vienmēr paliks mīļā piemiņā ar gaišo smaidu un vienkāršo sirsnību. Reiz viņš teica: „Viss vajadzīgais ir tevī pašā.” Šie vārdi man ir palīdzējuši dažādās situācijās paveikt pat sākotnēji neiespējamas lietas. 2001. gadā sāku strādāt Latvijas Radio 2, iepatikās vide un kolektīvs, nu jau pagājuši vairāk nekā desmit gadu. -Kāds ir jūsu klausītājs? -Kad lasu ziņas, konkrētu personu neiztēlojos. Priecājos, ka klausītāju ir daudz un viņi ir dažādi. Mēs uzrunājam klausītājus, bet atgriezeniskā saite ir telefona zvani un vēstules. Galvenokārt tā ir sirsnīga saziņa, jo Latvijas Radio 2 savam klausītājam ir draugs, reizēm pat ģimenes loceklis. Protams, šādā veidā mēs saņemam arī aizrādījumus, ieteikumus, bet reizēm cilvēks vienkārši grib izstāstīt savus pārdzīvojumus, prieku, secinājumus. Interesanti, daudzi radio cilvēki novērojuši, ka vēstuļu sūtītāji un zvanītāji aktīvāki kļūst pilnmēness laikā. Līdzīgi ir arī citos medijos, kad pilnmēness iespaidā cilvēki vairāk atgādina par sevi. Ziņu diktori pilda arī ziņu redaktora funkcijas, tāpēc pēc saviem ieskatiem var atlasīt ziņas, kas varētu uzrunāt klausītāju. Arī šajā procesā noder vēstulēs un sarunās izteiktais vērtējums.
-Ko jums devis darbs radio? -Strādāju ne tikai kā ziņu diktore, bet esmu arī Latvijas Radio skaņas ierakstu montāžas operatore. Šo profesiju apguvu galvenokārt pašmācības ceļā. Raidījumu montēšana man ļoti patīk. Tas nav tikai mehānisks darbs, tur neiztikt arī bez radošas dzirksts. Ziņu diktora un skaņu operatora darbs ir ļoti atšķirīgs, tāpēc par rutīnu man nav jāsatraucas. Ja jūti, ka esi iestidzis rutīnā, manuprāt, noteikti vajag meklēt otru darbu, kas var papildināt pamatnodarbošanos. Esmu laimīga, ka man līdzās kolektīvā ir tik daudz labu cilvēku, ka bijusi iespēja tikties ar izcilām personībām. Satikt īpašos cilvēkus ir lielākā bagātība.
-Vai bija viegli iejusties īpašā medija vidē? – Latvijas Radio kolektīvs ir stabils, gadu gaitā gandrīz nemainīgs, ir cilvēki, kas strādā 30, pat 40 gadus. Esmu viena no jaunākajām Latvijas Radio 2 darbiniecēm, tāpēc priecājos, ka to robežu starp jaunāko un vecāko paaudzi nevar just. Svarīgi, ka kolektīvā cilvēki viens otru var papildināt ar savu pieredzi, zināšanām un pat veselīga humora devu. Šajā ziņā nepārspējams ir Gunārs Jākobsons, kuram vārds kabatā nav jāmeklē. Savukārt jaunie mācās un mēģina turēt līdzi. Noskumušos un bēdīgos pie mums nesastapt. Kadru maiņa notiek pamazām. Latvijas Radio ir iespējas apgūt prasmes dažādos darbiņos, tāpēc praksē pie mums ierodas arī topošie mediju censoņi. Katram no viņiem ir sava motivācija, dažs izvēlas saistīt savu dzīvi ar radio vai kādu citu mediju, bet cits tomēr ne. Taču uz kādu laiku visi esam uz viena viļņa. -Jūsu darba galvenais instruments ir balss, vai to kā īpaši vingrināt? -Manā profesijā pie balss jāpiestrādā un jācenšas sevi pilnveidot. Valodas izkopšana ir nepārtraukts process, tāpat kā viss pārējais, arī mūsu valoda laika gaitā piedzīvo pārmaiņas. Manai balsij ir liels pluss, tā ātri atmostas, tāpēc veiksmīgi varu strādāt agrās rīta stundās. Arī piecelšanās man nesagādā problēmas, jo pēc dabas esmu cīrulis. Vienīgi pirms ētera jāievēro daži piesardzības pasākumi, piemēram, nav ieteicams ēst šokolādi, kas veicina „slapjo dikciju”. Pats lielākais balss ienaidnieks ir kondicionētājs. Protams, ir gadījies runāt arī, kad esmu nedaudz aizsmakusi, bet tas nav bijis nekas ārkārtējs, jo ziņas parasti ilgst apmēram trīs minūtes, var koncentrēties. -Kāda loma dzīvē ir iegūtajai profesijai mājturības jomā? -Lai gan brīvā laika nav daudz, cenšos to aizpildīt lietderīgi, tāpēc rokdarbiem tiek piešķirta īpaša nozīme. Diemžēl kādu brīdi šī nodarbe palikusi novārtā. Tuvojas garie rudens vakari, kad savas prasmes beidzot varēšu atsvaidzināt. Jau esmu sameklējusi dziju kamolu maisiņu. Sašķirošu kamoliņus un mēģināšu kaut ko skaistu uzadīt. Ilze Fedotova
Komentāri