Cēsnieks Māris Bērziņš ir ūdenstūrisma leģenda. Noraugoties staltajā stājā, tikai retais uzdrošināsies Mārim prognozēt pusmūža vecumam pieplusotus vēl 25 gadus. Tas sācies Amatā. M. Bērziņš atceras: “No autoriepu kamerām sameistarojām katamarānu. Neko daudz nedomādami, uz dullo pieteicāmies “Amata-66” turiādes sacensībām. Pirmajā dienā izbraucām slaloma vārtus, bet otrajā piedalījāmies nobraucienā pa upi. Kā par brīnumu, izturējām, un mūs pamanīja mans darbabiedrs, strādāja rūpnīcā “Straume”, arī aktīvs ūdeņnieks Oļģerts Bogdanovičs. Tiku uzaicināts piedalīties braucienā pa Ogres upi. Kad ar trīsvietīgo smailīti slavenās Brāžu krāces izbraucām pa nullēm, tad jau sekoja vērtīgāks piedāvājums. “Jau lielākas upes pārvarētas Sibīrijā. Māris atceras, kā devušies uz Altaja un Sajānu pusē esošo Katuņu, bet braukt sākts no Pioņerskajas ciema, kurš atradies Katuņas kreisā krasta pietekas Koksas krastā. Daba tur fantastika, skarba, mežonīga, vārdos pat neaprakstāma. Upe vietām mežonīgā ātrumā līkumo starp klintīm. Brauciena laikā bijis tā jākoncentrējas, ka pat nožāvāties nav bijis laika.
Pēc tam katru gadu atrasta izdevība aizbraukt uz vareno Sibīrijas upju Ļenas vai Obas augšteci.
Māris Bērziņš ir dzimis rīdzinieks, tur studējis un strādājis, bet vēlāk dzīve atveda uz Cēsīm. Sports un ūdenstūrisms ātri veidoja saiti ar pilsētu. “Nebiju lāgā iedzīvojies, kad uzmeklēju slaveno Cēsu basketbola treneri Igoru Vanadziņu, viņš bez vārda runas ieskaitīja mani komandas sastāvā. Bet vēl jau bija arī Cēsu Tūristu kluba vadītājs Jānis Krūze, kurš arī bija mani pamanījis. Pirms tam tūristu aprindās jau biju dzirdējis par viņa neizsīkstošajām idejām, daudz nedomādams, piekritu sadarboties. Atceros, kā 1982.gadā sturmējām Kaukāza kalna grēdu no Osetijas pusē esošās Zeļeņčukas upes puses, kāpjot kalnos pa Maruhas pāreju, šķērsojām tos Melnās jūras virzienā. Tā mums skaitījās kā ģimeņu turiāde. Bija Juris Bergs ar ģimeni. Man bija līdz dēls Ernests, viņam bija pieci gadi, un septiņus gadus vecā meita Inese. Arī Krūzem bija līdz dēls.”
Vēl Māris atceras 1983.gada braucienu ar katamarāniem pa Čujas upi. Un tā gadu no gada līdz 1991.gadam. Pēc tam jau vajadzēja vīzas, lai dotos uz Krieviju, Gruziju. Ārzemniekiem citi izcenojumi, protams, ne uz leju! Bet aktivitāšu – tūristu salidojumu, orientēšanās ar laivām un daudz kā vēl cita – tāpat pietiek.
Tikpat aizrautīgi kā ar laivām pievarētas straujas upes un kāpts kalnos, Māris Bērziņš aizrāvies ar basketbolu un nokļuvis kamaniņu sporta treneru redzes lokā. Atzīstas, ka savā laikā slavenā Cēsu pusē esošā Cīrulīšu kamaniņu trase tikusi pie pirmā sertifikāta, pateicoties viņa neatlaidībai. Proti, objektu lietot nebūtu varējuši, ja nebūtu saņemta atļauja no “Baltribvod” organizācijas. Priekšnieks teica: “Katatsa zahoķeļi? Nu kataiķes na zdorovje!” (Vizināties sagribējās? Nu vizinieties ar uz veselību-krievu val.) un uzrakstīja uz sertifikāta stūra akceptu. Māris stāsta, ka interese par sportu, aktīvu dzīvi nāk līdzi no pamatskolas gadiem. “Man Rīgā astoņgadīgajā skolā paveicās ar sporta skolotāju, kas visiem, kuri gribēja, brīvdienās deva līdzi skolas slēpes. Tad nu gan mums, čaļiem, Šmerļa priežainajos pauguros bija ar ko izvērsties. Vispār sports bija cieņā, tika spēlēts basketbols, futbols, volejbols,” saka Māris Bērziņš un atzīst, ka dzīve ir interesanta kustībā. “Nav ko sēdēt istabā. Ir tik daudz interesanta, ko darīt ārā, dabā, lai kāds laiks būtu – karstums kā vasarā vai ziemas sals.” Oļģerts Tīliks
Komentāri