Notvert Dmitriju Petrenko uz 15 minūšu sarunu – vienas tases garumā – ir grūti. Viņš ir laipns, bet ļoti aizņemts, arvien noliekot citu sarunas laiku. Jauno cilvēku var saprast, jo nākamās nedēļas laikā pirmizrādes gaidāmas diviem Dmitrija radošajiem darbiem, pie tam liekot lietā atšķirīgās viņa iegūtās profesijas, proti, žurnālista, sociologa un nupat, šovasar, arī režisora.
Pusdesmitos vakarā, iznācis no Dailes teātra, kurā veidojas viņa režisētā izrāde „Biedre Zariņa”, Dmitrijs beidzot ir gatavs sarunai. – Ar ko aizņemtas jūsu domas? – Šobrīd man vajadzēja būt televīzijā, raidījums „100 grami kultūras”, kurā atkal būšu viens no vadītājiem, otrdien atsāks darbu, bet jaunā formātā. Piekritu šajā raidījumā palikt un strādāt ar noteikumu, ja man ļaus televīzijas tiešraidē par kultūras tēmām vadīt diskusijas. Man svarīgi, lai raidījums nebūtu ierakstā un pēc tam samontēts.
Taču tagad vēl vairāk esmu aizņemts ar izrādes ”Biedre Zariņa” veidošanu Dailes teātrī. Pirmizrāde būs ceturtdien. Kolēģus televīzijā brīdināju, ka raidījuma sagatavošanās darbam pieslēgšos brīvdienā, bet otrdien ieradīšos televīzijā uz tiešo ēteru. Pašlaik man kā režisoram klājas ļoti grūti – ne tikai darbā ar aktieriem, kur vēl tik daudz kas jāpagūst, jānoslīpē. Man nemitīgi ar jautājumiem zvana no teātra frizētavas, no kostīmu darbnīcas. Ja godīgi, bez šīm teātra darbinieku rūpēm nezinu, kā pats tiktu galā ar visu, kas nepieciešams iestudējumam. Dailes teātris strādā disciplinēti un mērķtiecīgi, tāpēc arī tik daudz pagūst paveikt. -Vai jums, pilnīgi jaunam režisoram, tikko diplomētam, sadarbība labāk veicas ar sava vecuma vai arī vecākās paaudzes aktieriem? – Valmieras teātrī, kad pagājušajā gadā biju režisores Indras Rogas asistents, veidojot izrādi Zojkas dzīvoklis, vislabāk man veicās un patika sadarbība ar vecākās paaudzes aktieriem Skaidrīti Putniņu un Rihardu Rudāku. Viņi bija tik atsaucīgi, radoši, vārdu sakot, pilnīgi jauni. Kad pagājušajā sezonā Nacionālā teātra izrādē „Piemiņas diena” biju aktieris, spēlēju kopā ar Uldi Dumpi, Ģirtu Jakovļovu, man bija ļoti interesanti. Enerģijas un atdeves dēļ es viņus uztvēru kā
jauniešus – gatavus uz eksperimentiem mākslā. Tagad, kad pats Dailē iestudēju izrādi „Biedre Zariņa”, esmu saticies ar Olgu Dreģi un Lidiju Pupuri. Darba procesā viņas nenodalu no jauniešiem, kas ir pārējie izrādes dalībnieki. – Kādai publikai būs domāts jūsu iestudējums par padomju gadiem, vecu dāmu, kas slīgst jaunības atmiņās par bijušiem laikiem, un mazbērni viņai to ļauj? – Maniem vienaudžiem un arī maniem vecākiem. Interesanti, ko par izrādi domās gados paši jaunākie skatītāji, kuri dzimuši pēc padomju laikiem. Arī viņus aicinu nākt uz izrādi, kaut vārdi Ļeņins, Gorbačovs drīzāk neko neizteiks. Tagad ir jautājums – vai man kā režisoram izdosies jauniem cilvēkiem radīt priekšstatu par padomju laikiem, saprast, ka dzīve un Latvija bija arī pirms deviņdesmitajiem gadiem. Izrādes telpa ar padomju priekšmetiem gan nebūs piekrāmēta. Šo paņēmienu jau lieliski izmantojusi citi režisori un māksliniece Monika Pormale. Izmantosim tikai atsevišķas detaļas, kas dos atmosfēru. Paļaujos, ka aktieri atlasītos izteiksmīgos priekšmetus pratīs apspēlēt. – Vai izrādē būs arī politika? – Būs. Piemēram, piesaucot 14. jūniju, datumus, kas vieniem Latvijā nenozīmē neko, bet citiem ir nopietns signāls. Politika manā izrādē būs saistīta ar ļoti konkrēta cilvēka sapratni par savu pagātni, kurai personīgi cauri iziets. – Jums pašam ir pieredze Latvijas politiskajā situācijā. Kā žurnālists vispirms strādājāt krieviski raidošos masu medijos TV5 , „Radio SWH+”, taču tagad, pēdējos pāris gadus, visvairāk caur raidījumu ”100 grami kultūras” LTV 1, esat daudz vairāk pazīstams latviešu skatītājiem. – Vēl pirms tam strādāju LTV7 krievu ziņu redakcijā. Latviskajā mediju laukā ienācu caur interneta portālu „Politika.lv”, kur mani uzaicināja strādāt laikā, kad vēl mācījos Amerikā. Bažījos, vai kļūt par latviešu portāla galveno redaktoru, zinot, ka latviešu medijos nekad neesmu strādājis. Rita Ruduša, kura mani uzrunāja, teica, ka vairāk būs jādomā par rakstu tēmām, nevis par valodu. Tā sākās mans latviešu laiks. Kaut gan – krievu ziņu redakcija Latvijas televīzijas kanālā LTV7 daudzējādā ziņā ir latviska, arī radio SWH krievu ziņu dienests labi orientējas latviskās informācijas laukā. Kanāls TV 5 gan ir ļoti krievisks. Tur darbā neizturēju ilgāk par diviem mēnešiem.
– Kā žurnālists kļūs par teātra režisoru? – Sākumā domāju, nu tik strādāšu politiskajā žurnālistikā, bet drīz apnika. Nomainījās trīs valdības, visu laiku viens un tas pats jāstāsta. Apnika. Neko līdz tam nezināju par kultūras dzīvi. Sāku iepazīties ar māksliniekiem, intervēt viņus, un man tā iepatikās šīs sarunas! Latvijā reti sastopami politiķi, ar kuriem veidotos tik interesantas sarunas. Ja nu vienīgi Roberts Ķīlis un vēl daži, kuriem ir sava pozīcija. Atcerējos laiku, kad mācījos par žurnālistu un gāju uz sarunām pie teātra kritiķes Silvijas Radzobes. Viņa mani pilnīgi pārņēma ar stāstiem par teātri, Šekspīru, Čehovu un frančiem, Avinjonas teātra festivālu. Visa rezultātā izdomāju, ka studēšu režiju un iestājos akadēmijā. – Un arvien turpināsiet darboties abās jomās? – Kāpēc ne? ”100 grami kultūras” ir ļoti laba platforma. Man patīk, ka esmu ar mākslu saistīts cilvēks, man ir sava mākslas platforma, tāpēc arī interesanti runāt ar citiem māksliniekiem. Ir par ko, pie tam man ir žurnālistikas pieredze, varu uzdot arī asākus jautājumus. Jaunajā raidījuma veidolā tiešām gribam runāt asāk – ne tikai par pašu kultūru, bet arī par kultūrpolitiku, vēsturi, bet, redz, Latvijā ir problēma. Mēs kultūras vidē visi viens otru pazīstam. Ja pirms raidījuma uzaicinātie dalībnieki mēdz izteikties asi, tad tiešajā ēterā visbiežāk to neatļaujas darīt, runā diplomātiski. Mūsu mērķis ir to lauzt. – Atklātais konflikts tagad izveidojies starp operas vadību un kultūras ministri, aiciniet otrdien televīzijā pie viena galda Andreju Žagaru un Žanetu Jaunzemi – Grendi! – Jā, mums ir iecerēta šāda diskusija pirmajā raidījumā 17. septembrī, bet vēl redzēs, kā būs. Galvenais, vadītājam pareizi uzstādīt diskusijas leņķi un nerunāt par ministres personību, bet konkrētiem lēmumiem, solījumiem. Bet, ziniet, aktuālā diskusijas tēma līdz otrdienai var arī mainīties, pēkšņi Latvijas kultūras dienas kārtībā var atnākt jauna tēma.
– Ko jūs darīsiet, kad būs beigušās abas pirmizrādes – televīzijā un teātrī? -Ar režisoru Valteru Sīli sākšu jaunu projektu „Ārpus laba un ļauna”. Mēs radīsim teātra notikumu ar skatītāju iesaistīšanu, stāstot par situāciju Baltkrievijā, iedziļinoties diktatūrā, kā tas izpaužas politiskajā režīmā. 26. oktobrī man sāksies brīnišķīgs radošs periods. Es dzīvošu Valmierā, manā otrajā sirds pilsētā aiz Rīgas. Iestudēšu T.Viljamsa lugu „Stikla zvērnīca”. – Jūs vecākās paaudzes aktieriem Rihardam Rudākam un Skaidrītei Putniņai šajā izrādē piedāvājāt spēlēt jauniešu lomas. Kā gan viņi piekrita tādai trakai idejai? – Viņi prasīja gan, kā tas būs, vai viņi varēšot, bet es nolasīju lugā pirmo – Toma monologa – frāzi, ka tās ir atmiņas, kas tiks stāstītas. Atmiņās var atdzīvoties jebkas. Piemēram, māti aicināju spēlēt jaunu aktrisi – Inesi Pudžu. Māte atmiņās mēdz būt tik jauna! Mairita Kaņepe
Komentāri