Raunas pagasta “Tīrummakoņās”, šķiet, drēgnais rudens atklājas jo krāsains. Istabās saimnieces Mirdzas Cūbergas gleznās satiekas visi gadalaiki. “Nesmukais laiks, kur drūmums, arī bildēs. Tas mirkļa iespaids. Pagājušoziem lielais sniegs, gribas to uzgleznot, vai pavasarī skaties – pienenes,” stāsta saimniece. Viņai akvarelis vistuvākais, tajā var iedzīvināt mirkli ainavā, ziedu daudzveidību, krāsas, skaistumu.
“Mirklis jānoķer. Vasarā grūti, krāsa ātri nožūst, vislabāk miglainās vai rudens, pavasara dienās. Akvarelī grūti radīt portretus,” pastāsta raunēniete. Mirdzas gleznas patlaban apskatāmas Raunā izstādē. Tajās arī Raunas ainavas. Visu mūžu Mirdzai tuva bijusi daba. Atmiņā bērnības lauki Kuldīgas pusē. “Esmu jaunsaimnieka meita,
Ulmaņlaikā sāku mācīties 1.klasē, tad nāca krievu laiki, vācu, padomju un atkal neatkarīgā Latvija. Daudz kas dzīvē pieredzēts,” bilst Mirdza. Vienmēr viņai bijis laiks un vēlēšanās ieraudzīt to, kas apkārt. “Bērnībā starp laukiem bija grāvji un
ežmalas, tās bija pilnas ar puķītēm, katru izpētīju, arī kukainīšus. Cik lielas bija kamenes! Bērnībā, kad papīra nebija, apzīmēju avīžu malas. Gleznošanu neesmu mācījusies,” pastāsta raunēniete. Mirdza Cūberga ir arhitekte. Visu mūžu mācījusi studentus, pasniegusi tēlotājģeometriju toreiz Politehniskajā institūtā. Izraušanās no ikdienas bija studentu prakses, darbošanās dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā, fotoklubā “Gamma”. “Ar studentiem praksēs daudz laba izdarījām. Nedēļām dzīvojām objektos un tos sakārtojām. Kaudzīšu “Kalna Kaibēnos” jumts bija ielūzis, ar studentiem salabojām. Vecajā pirtiņā mazgājāmies. Tikko no Rundāles pils bija aizgājusi skola, ar studentiem strādājām. Arī parku iesākām veidot. Darbojāmies arī Blaumaņa “Brakos”,” atmiņās kavējas Mirdza. No tiem laikiem viņai tūkstošiem diapozitīvu, fotogrāfiju. Arī par Gaujas Nacionālo parku, Daugavas lokiem, Jaunsudrabiņa vietām. Mirdza rāda 70.,80.gadu melnbaltās fotogrāfijas, tajās gaismēnu spēlēs atdzīvojas Latvijas daba. Viņas fotogrāfijas un gleznas regulāri bija gan fotokluba, gan augstskolas izstādēs. Raunā Mirdza Cūberga dzīvo jau 20 gadus. Vīrs atguva īpašumu, ģimene pārcēlās uz “Tīrummakoņām”. Tagad te saimnieko Mirdzas dēls. Kad te atbrauca pirmoreiz, mājā dzīvoja četras ģimenes. Apkārt gadu desmitiem krāts kultūrslānis. Viss nolaists, istabās glabājās kartupeļi. Māja ziemā nepiekurināma. Bet pirms Otrā pasaules kara “Tīrummakoņas” bijusi moderna saimniecība ar 14 ēkām, pēc kara te ierīkota kolhoza pirmā govju kūts, kas gan drīz vien nodegusi. “Būtu vairāk gleznojusi, bet bija jāķeras klāt, lai visu kaut nedaudz sakārtotu,” saka saimniece. Šodien “Tīrummakoņās” ik uz soļa var just saimnieku mīlestību pret šo vietu. “Mūžā daudz kas bijis, redzēts, piedzīvots. Tās ir manas atmiņas,” saka Mirdza un atceras, kā savulaik vecāmāte daudz stāstījusi par savu bērnību, dzīvē pieredzēto, piekto gadu, 1.pasaules karu. “Vai es toreiz klausījos? Tagad saprotu, ko palaidu garām,” atzīst sirmā kundze, kuras mūžam jau vairāk nekā astoņi gadu desmiti. Aizvadītajā ziemā Mirdza sagatavojusi nelielu albumu. Tajā viņas dzīvesstāsts un zīmējumi. Atšķirot albumu, tajā arī kādas senas skices. Mirdza ir viena no Tehniskās universitātes, toreiz Politehniskā institūta, studentu cepurītes autorēm. Tas bija 1958. gadā. “Albumā uzrakstīju, kā laukos dzīvojām, kā vecāki strādāja, ko darīja bērni. Uzzīmēju, kā darīja darbus, kā svinējām svētkus,” saka Mirdza un uzsver, ka mazmeitām būs ko palasīt un paskatīties. Albumā zīmējumos redzams, gan kā vīri brauc peļņā mežu vest, kā Jurģu dienā ceļš pilns ar kalpu karavānu, kuri brauc pie jauniem saimniekiem, kā pati kara laikā no vācu lidmašīnām slēpusies grāvī, gan kā rītos saimnieki veda pienu uz pienotavu un meitas puišiem izrādījās, mēslu talka ar rumulēšanos, gan maizes cepšana. “Neiztikām jau arī bez palaidnībām,” nosmej Mirdza. Bērnībā viņai ļoti nepaticis kaktuss, ar šķērēm apgriezusi tam adatas. Reiz puikas viņu uzsēdinājuši auna mugurā, bet citreiz kaimiņbērni aunam uzvilkuši mammas jauno džemperi. Zīmējumos arī, kā abi ar brāli pīpējuši tabakas kātus un saindējušies. Stāstos un bildēs redzama padomju armijas ienākšana lauku sētā, lopu vešana uz kolhoza kūtīm… Mirdza uzzīmējusi arī kaimiņmājas, kuru vairs nav. “Uzrakstīju un uzzīmēju, kā palicis atmiņā,” viņa saka. Mirdza Cūberga ir laba stāstniece, ik notikumā viņa prot ieraudzīt kādu dzīves gudrību, likumsakarību. Bet mirkli, kas skrien garām, noķert fotogrāfijā vai gleznā. Tie paliks. Sarmīte Feldmane
Komentāri