Cēsu pilsētas ģimnāzijas skolniece Ieva Krastiņa savu dzīvi cieši saistījusi ar basketbolu. Savos 16 gados viņa jau paguvusi sapelnīt 51 medaļu, kā arī gūt daudzus citus panākumus, spēlējot Cēsu meiteņu komandā, Latvijas junioru un sieviešu izlasē. Arī klasesbiedri par Ievu reizēm izsakās: „Cilvēks basketbols”.
Saruna ar Ievu notika mājturības kabinetā un izvērtās ļoti jautra, vēl jo vairāk, cenšoties runāt ārkārtīgi klusi, jo blakus kabinetā notika olimpiāde. Mājturības kabinets ir arī Ievas audzinātājas klase, tādēļ sarunas vieta bija visnotaļ piemērota. Basketbolā Ieva trenējas jau 11 gadus.
– Kad biju maza, man neradās bailes iesaistīties spēlēšanā, jo zināju vienu ļoti labu basketbolisti, kura arī bija sākusi trenēties no četru gadu vecuma. Tajā laikā dejoju arī modernās dejas, taču ar tām es nodarbojos tikai kādus pāris gadus, jo dejošana mani īpaši nesaistīja. …sanāk kavēt skolu
– Basketbola dēļ man bieži sanāk kavēt skolu. Mani no skolas izmetīs, – joko Ieva. – Skolotāji pret kavējumiem izturas kā nu kurš. Daži no viņiem izturas briesmīgi, taču kopumā skolotāju attieksme pret sportošanu ir pieņemama.
Vecāki gan šad tad pasaka, vai tik nav par traku. Kamēr neesmu nesekmīga, tikām jau vēl neko pārāk neiebilst. Man pašai ļoti nepatīk kavēt stundas, taču man nav izvēles. Ir jāmāk apvienot abas lietas, bet man diemžēl tas ne pārāk labi izdodas. Tikai nedaudz brīva laika
Basketbolam jāveltī daudz laika, un tāpēc brīvā ir samērā maz. Treniņi man ir vidēji četras reizes nedēļā Cēsīs un Rīgā. Divas reizes nedēļā apmeklēju baseinu. Sanāk šad tad aiziet uz kino, bet reti. Draugus satieku skolā un spēlējot basketbolu. Bez spēlēšanas laukumā rakstu arī protokolus, basketbola spēlēs lieku punktus gan augstākajā līgā, gan jaunākajā, gan ratiņbasketbolā.
Sacensībās esmu bijusi ļoti bieži, taču, runājot par ārvalstīm, nevaru apgalvot, ka esmu devusies uz ļoti daudzām. Biežāk braucam uz Igauniju, Somiju un Lietuvu, vēl esmu bijusi Čehijā, Polijā un Austrijā. Lai arī tā ir sportošana, reizē lieliska iespēja apskatīt citas valstis. Pirmās sacensības
Savas pirmās sacensības nemaz neatceros. Taču vienas no pirmajām, kuras labi atceros, bija komandā pie divus gadus vecākām meitenēm. Spēle notika Kandavā, un mēs cīnījāmies par pirmo vietu pret Liepājas komandu. Tas bija fināls. Atceros, ka man mati bija divās ļipiņās un kājās kedas, jo tas bija tas laiks, kad vēl basketbola botas nevarēja viegli dabūt. Vienīgais, ko mācēju, bija driblēt, skrēju pa laukumu tā kā zigzagā un neko nesapratu. Mēs zaudējām. Šķiet, ka pagarinājumā un tikai par dažiem punktiem. Dzīve uz laukuma
Latvijas izlasēs spēlēju jau ceturto gadu. Šobrīd esmu sieviešu izlasē U 20 un kandidēju uz izlasi U 18. Pirmajā un otrajā jauniešu izlasē nebija grūti iekļūt. Kandidējot uz izlasi U 16 pie gadu vecākām meitenēm, šķita, ka netikšu, jo kandidātu bija ļoti daudz, bet tiku. Arī pagājušogad bija liela konkurence uz 12 vietām, bet es biju par sevi pārliecināta.
Treneri par mani saka, ka es treniņos slinkoju. Īpaši papildus jau neeju trenēties, bet spēlēs gan es atdodu sevi visu. Vienmēr cīnos līdz galam, kaut vai mums būtu mīnus 50 punkti. Runājot par traumām, nevarētu apgalvot, ka to man ir bijis īpaši daudz. Trakākās bija smadzeņu satricinājums smagā formā un lauzta roka. Protams, pārsista lūpa, acis, sasisti ceļi gadās bieži, bet smagas traumas tās nav. Es māku spēlēt. Nozīmīgi
Vissvarīgākās sacensības man bija pagājušā gada vasarā Somijā U 16 sastāvā. Gan A, gan B divīzijā spēlēja 12 komandas. Katru gadu izlase no Latvijas šajās sacensībās ir spēlējusi B divīzijā, bet šogad mēs spēlējām A divīzijā, jo pusfinālā uzvarējām Rumāniju. Tas ir ļoti liels panākums, ka tikām A divīzijā. Viena no manām nozīmīgākajām balvām, ko esmu ieguvusi, bija janvāra sākumā Baltijas jūras kausā kopā ar gadu vecāku izlasi, kad uzvarējām Igauniju, Zviedriju, Somiju. Es ieguvu turnīra labākās spēlētājas balvu. Visbiežāk apbalvojumus iegūstu, spēlējot ar savu komandu Latvijas basketbola jaunatnes līgā. Visbiežāk balvās saņemu botas, glāzītes, krūzītes, kreklus.
Bez basketbola nekādi
Ja es nenodarbotos ar basketbolu, šķiet, ka nojūgtos. Iespējams, dejotu, taču neesmu par to īpaši pārliecināta. Varu sevi iedomāties, nodarbojoties ar citiem sporta veidiem, taču noteikti ne ar florbolu, ne arī hokeju, jo nemāku slidot atmuguriski. Katrā ziņā es nenodarbotos ar adīšanu vai klūdziņu pīšanu. Varētu darboties medijos. Arī šobrīd to daru. Lasu ziņas Radio 3. Ar basketbolu esmu ieplānojusi nodarboties tik, cik ļaus veselība, kamēr vairs nevarēšu pavilkties un viss sāpēs. Taču nezinu, vai būšu profesionāla basketboliste. Ja būs iespēja, tad izmantošu, bet, ja nebūs, tad nepārdzīvošu.
Komentāri