Mime portrait. Expression with light ring isolated over black background
Uz nedēļas jautājumu atbild mīms -Ieva Kiršteina:
-Pirms deviņiem gadiem iestājos „Rīgas Pantomīmā”, kur pamazām apguvu šo mākslu. Tur veidojām dažādas izrādes, kā arī kā mīmi viesojāmies dažādos pasākumos. Šobrīd gan no „Rīgas Pantomīmas” kopā ar citiem mīmiem esmu aizgājusi, bet tas netraucē mums nodarboties ar šo mākslu.
Vēl joprojām piedalāmies dažādos pasākumos un izklaidējam, smīdinām publiku. Taču jāsaka, ka cilvēku smīdināšana ir grūts darbs, šķiet, tas noteikti ir grūtāks nekā pavāra darbs. Jo smīdināt cilvēkus ir jāprot. Visu laiku esam uzmanības centrā. Un galvenais – cilvēki, ieraugot mīmus, uzreiz apstājas un gaida, kad ākstīsimies. Un tas ne vienmēr ir viegli – uz vietas improvizēt un veidot jokus. Turklāt gadās, ka publika ir ļoti vēsa un neatsaucīga un īsti „nepavelkas” līdzi jokiem, taču citreiz atkal ir ļoti atsaucīga un ākstās līdzi, ka mēs paši apsmejamies. Tiesa gan, bieži cilvēki, Latvijā ieraugot mīmus, salīdzina mūs ar tiem, kuri darbojas Francijā. Bieži mūs aicina uz dažādiem pasākumiem, kur uzjautrinām publiku. Vienīgais, mazi bērni gan kādreiz no mums baidās.
Bet, atbildot uz jautājumu, vai vieglāk būt pavāram vai mīmam, teikšu, ka mīmam. Viena īsta nostrādāta mīma stunda paņem tik daudz spēka, ka atlikušo dienas daļu jūties fiziski noguris, bet tai pat laikā garīgi- piepildīts, ja ir izdevies labi pastrādāt. Bet būt par pavāru, šķiet, ir vieglāk. Man patīk gatavot ēst un to daru ar prieku. Bet būt par mīmu man patīk vēl vairāk, turklāt tā ir ļoti ekskluzīva profesija. Liene Lote Grizāne
Komentāri