Vairāki jaunieši no Cēsīm, Dzērbenes un Priekuļiem pagājušajā nedēļā sanāca kopā, lai izrunātu pēdējās neskaidrības pirms došanās brīvprātīgo darbā uz Poliju un Portugāli. Jaunieši- Matīss Jansiņš, Kaspars Vīksnītis, Elīza Veipāne, Dāvis Veipāns, Ivars Karelis, Lauris Hartmanis un Emīls Treimanis- bija pacilāti un pozitīvi noskaņoti pirms došanās ceļā. -Kurp esat nolēmuši doties un kas jūs pamudināja pieteikties Eiropas brīvprātīgo darbam? Emīls (18 gadu): – Es uz deviņiem mēnešiem došos uz Portugāli, kur darīšu to, kas man patiešām patīk – trenēšu bērnus regbijā. Esmu priecīgs, ka šoreiz sanācis tā, ka biedrība “Jaunatne par iesaistīšanos” atrada mani caur jauniešiem, kuri bijuši jau citos projektos. Šis bija specifisks projekts, jo jebkurš jau nevar doties trenēt citus regbijā. Pats ar šo sporta veidus nodarbojos deviņus gadus, un esmu patiesi priecīgs, ka man dota iespēja trenēt jauniešus citā valstī. Priecājos arī par to, ka braucu uz Portugāli, lai gan tas ir sekundāri. Tā varēja būt arī Černobiļa, es brauktu tāpat. Portugālē pats būšu pirmo reizi un vēl nezinu, kā man tur patiks. Tur iepazīšos arī ar citiem jauniešiem, kuri ieradīsies kā brīvprātīgie. Būs interesanti! Lauris (18 gadu): -Ar Matīsu dosimies uz Poliju. Tas ir deviņu mēnešu ilgs projekts. Tur mums būs jādarbojas bērnudārzā ar bērniem, jāorganizē dažādas aktivitātes. Matīss( 26 gadi): – Domāju, būs interesanti. Esmu vecākais no jauniešiem šajā grupā, bet arī es novērtēju iespēju doties uz citām valstīm. Latvijā strādāju par pārdevēju, pagaidām nekur nemācos, tādēļ varu atļauties arī uz kādu laiku aizbraukt. Turklāt darba iespējas Latvijā ir tādas, ka par veiksmīgas karjeras veidošanu šobrīd runāt nevaru. Esmu priecīgs doties prom un izvēdināt galvu. Lauris:– Es brīvprātīgo darbā dodos galvenokārt tādēļ, ka vēlos papildināt angļu valodas zināšanas. Esmu iecerējis doties uz Angliju un tur strādāt. Latvijā nākotnes iespējas sev nesaskatu. Arī Cēsīs nav ko darīt. Te darbs atrodas retajam. Es kā brīvprātīgais uz Poliju došos otro reizi. Pirmo reizi arī biju Polijā, toreiz renovēju un labiekārtoju parku. Man ļoti patika. Jāteic, ka līdztekus tur veicamajiem pienākumiem tas ir arī labs tusiņš. Tā ir iespēja iepazīties ar jauniešiem no dažādām pasaules valstīm. Tie ir kontakti, kas nākotnē var noderēt.
-Arī Latvijā aktuāls ir brīvprātīgo darbs. Tepat Cēsīs jauniešiem ir iespēja iesaistīties dažādās aktivitātēs un kā brīvprātīgajiem palīdzēt dažādos noderīgos darbiņos. Vai tas jūs interesē? Elīza (19 gadu): -Laikam jau ir tā, ka gribas iepazīt citas kultūras. Nenoliedzami, tā ir arī iespēja paceļot un redzēt pasauli, kamēr esam jauni. Es gan esmu studente, nevaru atļauties aizbraukt uz ilgāku laiku. Tādēļ ar Kasparu, Dāvi un Ivaru dosimies īsajā projektā. Līdz septembra sākumam jau būsim atpakaļ, paspēsim arī uz skolām un saviem darbiem. Emīls: -Domāju, ka novērtēt to, kas mums ir, var tikai, aizbraucot prom. Daudzi jaunieši mūsdienās nesaskata sev nekādas nākotnes iespējas. Ar daudz ko ir neapmierināti un nemitīgi gaužas par dzīvi. Tad šī nu ir iespēja aizbraukt un saprast, kas tad notiek ārpus Latvijas. Kā jūtas, ko domā un kas aktuāls ir mūsu vienaudžiem citās valstīs. Šī projekta dēļ augstskolā esmu paņēmis akadēmisko gadu, no darba nācās aiziet, bet man neviens nepārmeta šo izvēli, ne ģimene, ne darba devējs. Tā ir iespēja, ko man vajadzēja īstenot. Draudzene varbūt ir nedaudz bēdīga un jau domā, kad varēs atbraukt ciemos. Taču arī attiecībās šāda prombūtne ir tikai noderīga. Uzskatu, ka tas tikai nostiprina cilvēku saikni. Kaspars (19 gadu): –Arī es dodos īsajā programmā uz Poliju. Būs mums jādarbojas vides uzkopšanā. Sakopsim parkus. Taču darīšu visu, ko liks. Esmu tam gatavs. Uztraukuma nav, lai gan mums stāstīja, ka ir jaunieši, kuri pāris dienas pirms izbraukšanas nobīstas, neatbild uz telefona zvaniem un pazūd. Es tā noteikti nedarīšu! Dāvis (21 gads): – Runājot par brīvprātīgo darbu, uzskatu – kamēr esam jauni, tikmēr jāizbauda viss, ko dzīve dod. Izmantošu vasaras brīvlaiku un uz mēnesi labprāt došos prom. Šī man būs pirmā pieredze, klausoties, ko stāsta tie, kas jau bijuši brīvprātīgo darbā citās valstis, domāju, tā ir fantastiska iespēja. Ivars (19 gadu): – Es vēl domāju par brīvprātīgo darbu Latvijā, vērtēju, ka tas varētu būt daudz garlaicīgāk, nekā strādāt citā valstī. Gribas taču redzēt arī kaut ko citu! Tas ir cits skatījums. Cita kultūra, ēdieni, meitenes un viss pārējais. Interesanti! Elīza: -Domāju, mums katram prātā ir valsts, kurp gribētos aizbraukt pastrādāt vien tādēļ, ka gribas redzēt, kā tur cilvēki dzīvo. Es noteikti gribētu kādreiz aizbraukt uz Franciju. Tā man ļoti interesē. Liene Lote Grizāne
Komentāri