Linda Dambe (25 gadi) Cēsu Valsts ģimnāzijā vidusskolas klašu skolēniem šajā mācību gadā sāks mācīt kulturoloģiju un literatūru. Viņa to darīs kā izglītības programmas “Iespējamā misija” pārstāve.
Linda Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvusi maģistra grādu kultūras teorijā, taču pēc studiju beigšanas neesot atradusi īsto vietu darba tirgū. Devusies trīs mēnešu ceļojumā uz Dienvidaustrumāziju, kur, apdomājot dzīvi, nolēmusi, ka varētu darboties izglītības jomā. Līdz šim nopietnākā darba pieredze Lindai bijusi vidusskolas laikā, kad viņa strādājusi par laboranti informācijas tehnoloģiju kabinetā, bet skolotāja darba specifiku iepazinusi arī caur savas mammas, pedagoģes, pieredzi. “Beidzu Kultūras akadēmiju, ar izcilību aizstāvēju bakalaura un maģistra darbus. Tie bija par čigānu kultūru. Tēma pie manis atnāca it kā pati no sevis un izvērtās par pētījumiem sešu gadu garumā,” saka Linda.
Stāstot par „Iespējamo misiju”, Linda teic, ka konkurss šajā programmā ir nopietns, uz vienu vietu kandidē 12 cilvēki. “Es vienu mirkli apjuku ar domām par nākotni, lai gan labi apzinājos, ka vēlos darīt ko tādu, kas kaut ko būtiski mainītu sabiedrībā. Tā kā mana mamma ir skolotāja un tas darbs man nav svešs, nolēmu mēģināt startēt „Iespējamajā misijā”. Vasarā sešas nedēļas mūs, „Iespējamās misijas” dalībniekus, intensīvajos kursos sagatavoja pedagoģijā,” saka Linda un vaicāta, kas dod viņai ticību, ka tiks galā ar pedagoga pienākumiem, atbild: “Es to redzu kā izaicinājumu, esmu pārliecināta, ka galā tikšu. Tā ir tāda sajūta – vai esi spējīgs nostāties klases priekšā, otram kaut ko iemācīt… Ticu, ka to varu izdarīt. Iepriekš esmu arī vadījusi skautu nodarbības, deju grupas, tas man dod pārliecību, ka ar darbu skolā galā tikšu. Par kulturoloģijas mācību priekšmetu man nav ne mazāko šaubu. Jā, latviešu literatūru neesmu studējusi specifiski, bet uzskatu, ka to mācīt spēšu. Neuzskatu, ka literatūras pasniegšanai jābūt balstītai tikai uz hrestomātiju. Skolēniem nav jāmācās konkrēti darbi, viņiem jāapgūst dažādas prasmes- runāt, rakstīt, analizēt, diskutēt. Tas viņiem jāiemācās. Jā, varu tūlīt nepateikt, kad dzimis Rainis, bet katrai stundai gatavojoties, uzzināšu to. Turklāt vienmēr ir iespēja atzīt, ka kaut ko nezinu, bet nākamajai stundai sagatavošu. Uzskatu, ka man pietiek zināšanu, lai šo mācību priekšmetu pasniegtu skolēniem. Ja to nespētu, „Iespējamā misijā” mani par skolotāju šiem priekšmetiem neapstiprinātu. Domāju, „Iespējamā misija” dara labu darbu. Šīs programmas darbība droši vien pierāda arī to, ka valstī trūkst jauno pedagogu. Kur tad paliek tie visi pedagoģijas augstskolu absolventi, kāpēc viņi nav tie super-truper labie skolotāji skolās? Vai arī – kāpēc mūsu izglītība sistēma ir tāda, ka nespēj sagatavot labus pedagogus?” Linda vērtē, ka „Iespējamās misijas” atvēlētajā laikā – divos gados – nebūt nevēlas skolēniem pateikt to, ka viņa ļoti mīl literatūru vai ka visiem obligāti jāmācās šis priekšmets, bet dot iespēju skolēniem pašiem atbildēt uz jautājumu, kāpēc viņi ir šeit, ko darīs nākotnē un kā tas, ko viņa zina, palīdzēs pašiem skolēniem. “Es vēlētos lielā mērā šo atbildību uzlikt viņiem, lai, sēžot skolā, jau tagad domātu par savu nākotni. Nav svarīgi, vai es pietiekami daudz zinu par Aspazijas dzīvi, vai pārzinu Bārdas dzeju, bet svarīgāk ir saprast, ko domā tie jaunieši, kuri sēž klasē. Vai viņus vispār kaut kas interesē?” domās dalās jaunā skolotāja un pauž cerību, ka viņai turpmākos divus gadus izdosies veiksmīgi nostrādāt Cēsu Valsts ģimnāzijā un iedzīvoties arī Cēsīs, kas lieluma ziņā ir līdzīga viņas dzimtajai pilsētai Bauskai. “Mana bija neliela iespēja izvēlēties skolas, kurās strādāt. Biju vienā skolā Rīgā, bet, ieejot direktora kabinetā, uzreiz sapratu, ka tā nebūs skola, kurā strādāšu. Man nepatika atmosfēra. Ar piedāvājumu Cēsīs esmu apmierināta. Kolēģi izskatās jauki, skola mājīga, arī mani pirmie iespaidi par pilsētu ir jauki. Turklāt labprāt gribēju tikt laukā no Rīgas, kur pēdējos septiņus gadus esmu dzīvojusi. Cēsīs iepriekš esmu bijusi, braukusi ciemos pie draugiem, apmeklējusi dažādus kultūras pasākumus, tādēļ domāju, ka viss būs labi,” optimistiski saka L. Dambe, lai gan atzīst, ka satraukums pirms jaunā mācību gada un darba uzsākšanas ir. Liene Lote Grizāne
Komentāri