Baiba Rimeika ir jelgavniece, kura Cēsīs dzīvo četrus mēnešus. Jauniete stāsta, ka viņas izvēle dzīvot mūsu
pilsētā bijusi visai nejauša, taču neslēpj, ka jūtas ļoti apmierināta ar to, kā iznācis.
Pagājušā gada augustā Baiba sociālajos tīklos pamanījusi, ka Cēsīs Mākslas telpa “Mala” meklē darbinieku. Daudz nedomājot, nolēmusi, ka pieņems izaicinājumu un pārcelsies uz dzīvi Cēsīs.
“Vecāki dzīvo Jelgavā, tur pagājusi mana bērnība un skolas gadi, taču emocionāli mani ar šo pilsētu nekas nesaista. Šķiet, nekad neesmu gribējusi tur dzīvot. Arī Rīga, kur pavadīju pēdējos gadus studējot, mani nesaistīja tā, lai es vēlētos tur palikt pavisam. Ar Rīgu šķiet tā – kas der visam, neder nekam. Biju gatava pārmaiņām un pat dzīvesvietas maiņai,” bilst Baiba un atminas, ka visgrūtāk šķitis atrast piemērotu dzīvokli. Arī pazīstamie cēsnieki bija teikuši, ka tā būs problēma.
“Taču sanāca tā, ka teju vai bez manas piepūles viss nokārtojās. Četru dienu laikā biju iekārtojusies jaunajā darbavietā, atradusi mājokli Cēsīs un jau ar visām mantām pārvākusies no Rīgas,” stāsta Baiba un atklāj, ka Cēsīs pati pirmo reizi bijusi pirms gadiem trim un jau toreiz šī pilsēta palikusi prātā. Viņa paturējusi galvā domu, ka šī varētu būt viena no Latvijas pilsētām, kurā mēģināt dzīvot.
“Esmu patīkami pārsteigta, cik cēsnieki ir atvērti un sirsnīgi. Bijusī kursa biedrene, kas ir cēsniece, palīdzēja atrast dzīvokli. Tāpat, kaut ko jautājot, visi ir gatavi atbalstīt un palīdzēt. Turklāt svarīgi, ka līdz ar dzīvesvietas maiņu uzreiz ir atrasts darbs. “Mala” ir fantastiska satikšanās vieta. Man apkārt ir daudz interesantu cilvēku, kurus esmu satikusi un iepazinusi pirmajos darba mēnešos. Lai arī man pietrūkst Rīgas draugu, tomēr nav tā, ka es te justos vientuļa vai nepieņemta. Viss ir tiešām ļoti jauki,” stāsta Baiba, kura vēl baidās sevi dēvēt par cēsnieci.
“Nezinu, cik ilgam laikam jāpaiet, lai cilvēks jau sevi droši sauktu par piederīgu kādai vietai. Man laikam atskaites punkts ir gads. Ļoti vēlos Cēsīs izdzīvot pavasari un vasaru. Te viss ir tik zaļš. Un parki ir romantiski. Taču pēc pirmajiem mēnešiem varu sacīt, ka Cēsīs dzīve ir daudz mierīgāka, nekā sākumā likās, tad šķita, ka te ir daudz kā vairāk, bet man patīk. Un arvien pārliecinos, ka no katra paša atkarīgs, cik viņš vēlas būt aktīvs, meklē iespējas un iesaistās,” vērtē jauniete.
Baiba stāsta, ka viņa domā arī par savu veikaliņu vai uzņēmumu, kas darbotos ar dekoru izgatavošanu mājai.
“Mana aizraušanās kopš bērnības ir papīrs. Tagad no papīra gatavoju dažādus dekorus, smukumlietas mājas burvībai un kartītes. Tiesa gan, vēl pavisam īsti tam neesmu pieķērusies, jo šogad Rīgā jāpabeidz studijas, jāuzraksta bakalaura darbs. Arī Rīgā mans iepriekšējais darbs savā ziņā bija saistīts ar papīru. Strādāju dizaina papīrlietu veikalā,” atklāj jauniete. Vaicāta par nākotnes plāniem, Baiba norāda, ka viņai pagaidām vēl grūti apjaust, ko un kā darīt pēc studiju beigšanas. “Pagaidām tveru katru mirkli un baudu dzīvi. Esmu patiesi apmierināta ar to, kā viss izvērties. Arī draugi ir atbalstoši, un nebija neviena, kurš mani mudinātu palikt Rīgā. Tieši otrādi, iedrošināja pārcelties. Kādreiz jau ir tā, ka vēlamies kaut ko dzīvē mainīt, bet ir grūti saņemties,” saka Baiba un novērtē dzīvi mazpilsētā. Viņa norāda, ka viņai nekad nav paticis apgalvojums, ka visa dzīve notiek Rīgā. “Es nekad negribētu no šejienes aizbraukt ar tādu atklāsmi. Jā, saprotu, ka mazās pilsētās darba iespēju mazāk, bet icu, ka visu var, ja pats grib. Un nenovērtējami man šķiet dzīvot tik skaistā pilsētā, kur piecas minūtes ir līdz mežam vai kādam ezeram,” saka Baiba. Viņa bilst, ka viņas atklājums ir arī daudzie jaunieši, kuri pavisam nesen pārcēlušies uz dzīvi Cēsīs. Turklāt katrs nācis ar savu iniciatīvu un ideju, lai Cēsis padarītu par vēl jaukāku pilsētu.
Komentāri