“Staigājot ikdienā pa Bērzaini, skatos uz žoga ieskauto ābeļdārzu, kas, šķiet, pieder Mežaskolai (vai kā šo skolu tagad sauc). Skatos, ka pilna zeme ābolu un nevienam tos nevajag, tā arī raža aiziet bojā. Ja nevajag ēšanai vai ievārījumiem, varēja vismaz izspiest sulā. Esam pieraduši tikai prasīt no valsts, no pašvaldības, bet paši darīt negribam. Labāk piktojamies, ka iet slikti, tik slikti, bet kaut ko darīt, lai ietu labāk, kaut kā nav vēlmes. Ja nevajag ābolus pašiem, varbūt var noņemt žogu, lai iet lasīt tie, kuri vēlas, kuri zina, ko ar tiem darīt,” savās pārdomās dalījās cēsnieks Jānis.
Komentāri