Gada sākumā Cēsu florbola komandas “Lekrings” vārtsargs Normunds Krūmiņš savā feisbuka profilā publicēja ziņu, kas sāka ar vārdiem: “2019. gads manā dzīvē ienācis ar gandrīz vai neticamām pārmaiņām. Aizgājušā gada nogalē pieņēmu vienu no smagākajiem lēmumiem – šķirties no komandas, kas bijusi neatņemama manas dzīves sastāvdaļa.”
Nopietns iemesls
Normunds Cēsu komandā bijis sešas sezonas, savā spēlētāja karjerā var ierakstīt vairākus čempionu titulus, vilcis mugurā arī izlases formu un šobrīd ir gados, kad jārāda labākais sniegums. Tāpēc tikos ar vārtsargu, lai saprastu, kāds iemesls šādam solim. Protams, Normunds visu neatklāj, bet sarunas laikā tapa skaidrs, ka uz to pamudinājis nopietns iemesls. Normunds atzīst, ka negribētu pārāk iedziļināties tajā: “Īsā versija tāda, ka bija konkrēta situācija, pēc kuras nācās izvērtēt, ko esmu darījis, vai tas bijis pareizais virziens.”
Viņš atzīst, ka pats vēl pilnībā nav formulējis, kas īsti noticis: “Zinu tikai, ka esmu aizgājis no komandas, šis lēmums nāca pēc aptuveni trīs mēnešu pārdomām. Tas nebija viegls. Nevaru iedomāties sevi spēlējam citā vietā, bet tās lietas nav salikušās tā, lai es šobrīd gribētu būt komandā.”
Lēmums pieņemts brīdī, kad florbolā atgriezies pēc traumu izārstēšanas. Vēlme spēlēt bijusi ļoti liela, tāpēc pavīdējusi doma, ka varbūt varētu spēlēt citur, taču sapratis – tad pieviltu sevi un komandu, ar kuru kopā bijis vairāk nekā sešus gadus, pieviltu Sporta skolas puišus, kurus trenē.
“Es viņiem audzinu, ka jābūt savas pilsētas, komandas patriotam, un viņi tādi ir. Neesmu gatavs pieņemt pārsteidzīgus lēmumus, ko pēc īsa laika nožēlošu. Tāpēc esmu pagājis nost no florbola, lai gan, kur šis lēmums mani aizvedīs, pagaidām nav zināms. Gribētu, lai viss sastājas tā, ka varu spēlēt šeit, bet pagaidām to tā neredzu,” atzīst N. Krūmiņš.
Lielvārde – Cēsis
Sportiskās gaitas sācis Lielvārdē kā laukuma spēlētājs laikā, kad florbols Lielvārdē tikko sāka veidoties. Interesants ir stāsts, kā kļuvis par vārtsargu: “Mums bija labs vārtsargs, bet vienā brīdī paziņoja, ka veselība neļauj to darīt. Palikām bez vārtsarga. Vasarā mainījās treneris, sākās treniņi, trīs reizes nedēļā bija tikai fiziskie treniņi. Pagāja vasara, jautājam trenerim, kad beidzot iesim zālē. Viņš atbildēja, kamēr nebūs vārtsarga, to nedarīsim. Tā tas turpinājās, jo neviens negribēja pārtapt par vārtsargu. Tad treneris reiz pārjautāja, varbūt tomēr kāds pārdomājis, es pacēlu roku.”
Virslīgas komandā tika uzaicināts 19 gadu vecumā, tajā pašā 2011./ 2012.gada sezonā Lielvārde kļuva par čempioniem. Pēc sezonas N. Krūmiņš pārcēlies uz Valmieru, izbraukt uz Lielvārdi kļuva neiespējami, sācis meklēt kādu Vidzemes klubu. Rubenes un Valmieras komandai par viņu intereses nebija, tad piezvanījis Normunds Eglītis no “Lekringa”, tā Normunds nonāca Cēsīs un nākamos trīs gadus vēlreiz izcīnīja zelta medaļas.
“Pirmos divus gadus dzīvoju Valmierā, braucu uz treniņiem, patika Cēsīs, bija panākumi, izaugsme. Tad pārcēlos uz Cēsīm, biju pārliecināts, ka te arī palikšu. Dzīvi pakārtoju florbolam, izmācījos par treneri, jau trešo gadu strādāju ar jaunajiem sportistiem. Palīdzu organizēt Cēsu novada čempionātu, klubā biju aktīvi iesaistījies dažādās aktivitātēs, bija, kur sevi realizēt.
Man drīz būs 26 gadi, jāsākas labākajiem gadiem florbolā, jo profesionālajā sportā līdz 30 gadiem ir pilnbrieds. Man nav pārliecības, ka florbols būtu jāliek malā. Turklāt tās trīs spēles, ko šogad aizvadīju pēc traumas sadziedēšanas, parādīja, ka ļoti mīlu šo spēli, patīk būt komandā. Taču pienāk brīži, kad nākas pieņemt ne tos labākos lēmumus,” atzīst N. Krūmiņš.
Vēlreiz tikt izlasē
N. Krūmiņš ar prieku strādā par treneri, apņēmies vismaz šo gadu to turpināt. Trenera amats ir iemesls, kāpēc pagaidām Normunds paliek Cēsīs un cer, ka šis laiks visu saliks vietās. Viņš arī atzīst, ka joprojām raugās izlases virzienā. “Kad man bija deviņi desmit gadi, izdomāju, ka noteikti spēlēšu valsts izlasē, un tā arī notika. Gribēju spēlēt čempionātā, kas notika Rīgā, tas nesanāca, bet spēlēju florbola dzimtenē Zviedrijā, kur valdīja īpaša florbola atmosfēra. Atklāšanas spēlē pret Zviedriju vārtos stājos trešajā trešdaļā, ierakstīju savu vārdu vēsturē ar to, ka biju pirmais Latvijas vārtsargs, kurš vismaz vienu periodu nostāvējis sausā pret Zviedriju,” atgādina Normunds un piebilst: “Tagad varu rādīt savu labāko sniegumu, esmu tam gatavs fiziski un, pats svarīgākais, psiholoģiski, ir arī vajadzīgā pieredze, esmu gatavs atkal pretendēt uz vietu izlasē. Tāpēc florbolam šis nav punkts, bet daudzpunkte. Ir tikai jautājums, kur un kādos apstākļos turpināt spēlēt.”
Vai tas tomēr varētu būt “Lekrings”? Normunds atbild: “Šogad nē, bet ilgtermiņā nesaku ne jā, ne nē. Laiks rādīs, nezinu, vai šis ir jauns sākums vai kādas beigas.”
Komentāri