Ar lauku akā pasmeltu vārdu

“Mamma man bija izdomājusi dažādus vārdus. Kā tajā laikā zināja, ka būs meita, gan nesaprotu. Gājusi uz aku pēc ūdens, skatījusies ūdens dzidrajā atspīdumā, priecājusies, cik pati skaista, un izlēmusi – meita būs Dzidra. Mamma manu vārdu lauku akā pasmēlusi,” saka nītauriete Dzi­dra Medvedjeva. Allaž enerģijas un dzīvesprieka pārpilna, starp citiem viņu ar sarkanajiem matiem, kā smej Dzidra, “kuros saulīte ­iekritusi”, vienmēr pamana. “Es­mu sasniegusi bezgalības skaitli, bet negribu, lai visi zina, cik man gadu. Kad prasa,    atsaku, ka ir 55 un tā arī paliks, jo kādreiz sievietes tad varēja iet pensijā,” šķelmīgi, reizē iegrimstot pārdomās, teic nītauriete.

Bērnība dod rūdījumu

Dzidras dzimtā puse ir Ineši. Vecāki saimniekoja “Veckabu­lēnos”, bija diezgan turīgi. Dzidra mācījās Ogrēnskolā, kuru vēlāk pārsauca par Kaudzīšu skolu.  Mamma bija rīdziniece, mācījusies mākslas skolā. Viņa gleznoja, veidoja sienas dekorus un ar tiem pelnīja. Meitai iemācīja dažādus rokdarbus, arī smalkos. Ģimenē Dzidra auga kopā ar brāli. Viss mainījās, kad tēvu izsūtīja uz Sibīriju. Viņa noziegums – kāda vietējā    dāma bija dzirdējusi, kā tēvs iedzēris saka, ka Staļinu pieliks pie sienas un nošaus. Tad ģimenes atbalsts bija mammas tēvs. Kad Dzidras tēvs atgriezās, pēc ilgas slimošanas drīz nomira mamma. Dzidra mācījās Vecpiebalgas vidusskolā, saimniekoja mājās. No rīta bija jāizslauc govs, piens jāaiznes uz pienotavu un laikus jābūt septiņus kilometrus attālajā Vecpie­balgā. Ne reizi vien kaimiņi tēvam teica, lai tik traki nemoka bērnu.

“Biju sīksta, ar visu tiku galā,” uzsver Dzidra un atzīst, ka mājās daudz laika mācīties nebija, bet viņai bija gudra galva, visu ātri atcerējās. Vasarās strādāja Kaudzīšu muzejā. Vecaistēvs bijis rados ar Kaudzītēm, bet ģimenē runāts, ka Kažoki ar Kau­dzītēm naidojušies. Zināmais stāsts, kad Matīsu veda uz kapiem, zirgs satrakojās un nelaiķis tika izmests no zārka, noticis pie “Veckabu­lēniem”. “Vai tā taisnība, nezinu. Savu vecotēvu nesatiku,” piebilst Dzidra.

Raibais skolas laiks

Stāstot par skolas gadiem, Dzidra atceras, kā    jaunā skolotāja viņu, sīko    trešklasnieci, gribēja pārsēdināt pie pirmklasniekiem. Vidusskolā mazo, glīto meiteni puikām patika ķircināt.    “Paralēlklasē mācījās Rūdolfs Kažoks, vārds, uzvārds kā manam tēvam. Garš, slaids, viņš teica: “Esmu tavs tēvs, tev mani jāklausa!” Galā ar puišiem netiku, tad vienam iespēru, un visi lika mieru. Biju nejauka,” atklāj Dzidra un piebilst, ka, satikti pēc gadiem, klases biedri skaidrojuši, ka meiteni  apcēluši,    jo viņiem patikusi. “Mani bija iesaukuši par    ūdensrozi, jo ūdensrozēm grūti piekļūt un man patika baltā krāsa – vienmēr balts priekšauts, blūzīte,” pastāsta nītauriete.  Vidusskolā    jaunietei patika literatūra, labprāt pati kaut ko rakstīja. “Pēdējā vidusskolas klasē viens puisis literatūrā bija    nesekmīgs. Uzrakstīju konkursam sacerējumu sev un viņam. Konkursā mans sacerējums ieguva pirmo vietu, bet klases biedra otro. Tad viņš pārmeta:    “Es teicu uzraksti, bet nevis labi uzraksti.” Ko darīt, ja citādi nemāku,” vidusskolnieces laiku atceras Dzi­dra.

Ja skolā kāds skolotājs bija apslimis, vecāko klašu skolēni gāja vadīt stundas. Dzidra jaunākajās klasēs mācīja latviešu un krievu valodu, vēsturi. Audzinātāja Bir­uta Putniņa, kura mācīja ķīmiju un bija audzinātāja, mudināja: “Tev ir skolotājas talants, jākļūst par skolotāju.” Direktors Verners Rudzītis mēģināja virzīt, lai studē  vēsturi.  Bet, lai studētu, tēvs atbalstīt nevarēja.

Visu mūžu skolotājā

Skolotāji gribēja pierunāt Dzidru, lai Vecpiebalgas vidusskolā    paliek    par pionieru vadītāju un mācās neklātienē.  “Man gan bija nemiers, gribējās kaut kur braukt, redzēt pasauli. Tajā laikā daudzi jaunieši devās uz tālām jaunceltnēm. Es tā arī neaizbraucu,” ne ar nožēlu saka Dzidra. Jauniete iestājās institūtā Liepājā un 1963.gadā sāka strādāt par pionieru vadītāju Jaunpie­balgas vidusskolā. Puiši vidusskolā bija vecāki par Dzidru, aicināja uz randiņiem. “Man tas nepatika, Sērmūkšu skolā vajadzēja pionieru vadītāju, aizgāju tur, bet nostrādāju tikai divus gadus,” teic Dzidra. Viņa ar velosipēdu bija atbraukusi uz darbu, kad direktore paziņoja, ka tūlīt jābrauc ekskursijā, jo kolēģe saslimusi. Pionieru vadītāja atteica, jo mājās daudz darba un nav gatavojusies ekskursijai. Direktore nebija saudzīga ar vārdiem, un Dzidra atcirta: “Brauciet pati!” Tas amatpersonai bija par daudz, un sekoja piebilde: “Tad nevajag nākt te strādāt!”    Ja ne, ne, jaunā kolēģe aizbraucu uz Cēsīm, izstāstīja, ka grib strādāt citur, un viņai piedāvāja pārcelties uz Nītauri.

1968.gadā Dzidra Medvedjeva ieradās Nītaurē. Te skolā nostrādāja 42 gadus, bet izglītībā aizvadīti    46 darbīgi gadi. Dzidra bija pionieru vadītāja, mācīja    latviešu valodu, zīmēšanu, rokdarbus.
Dzidra pastāsta, ka šodienas bērniem daudz stāstījusi, ko skolā darīja  tāda pionieru vadītāja. Ar gandarījumu pedagoģe pastāsta, kā satikti bijušie audzēkņi atceras, kā gājuši pārgājienos, braukuši ekskursijās, rīkojuši    jautras pēcpusstundas, kara spēles un daudz cita. “Par kaut kādu ideoloģiju nedomāju. To, ka tēvs bija izsūtītais, nevienam neteicu. Kad prasīja par vecākiem, teicu, ka miruši. Un tā arī neviens patiesību pat neiedomājās. Vietējie tēvu zināja kā labu kombainieri, lustīgu dziedātāju un dancotāju,” atklāj pensionētā skolotāja un piebilst: “Ja gribēju strādāt skolā un vēl par pionieru vadītāju, bija jāstājas partijā.    Zinu, ka citiem dziļi rakās biogrāfijā, visu laiku baidījos. Partijā iestājos.” Par darbu Dzidra desmitām reižu godināta un slavēta, skolēni cienīja savu aizrautīgo un radošo skolotāju.

Prieks par savējiem

Nītaurē Dzidra iepazinās ar Jāni. Viņš bija elektriķis. Dzidra    atklāj, ka jaunībā teikusi, ka viņas vīrs būs    vai nu tumšs, vai melns. Jānis tikko bija atnācis no armijas, dienējis dienvidos, saulē iededzis. “Nācām ar draudzeni no kino, Jānis    pienāca parunāties. Tad atkal satikāmies, ballē gaidīju, kad uzlūgs uz deju, bet Jānis to nedarīja.  Izrādījās, viņš nemācēja dejot. Vēlāk viņam iemācīju, abi pat dejojām deju kolektīvā,” pastāsta Dzidra. Izaudzinātas trīs meitas. Linda strādā Nītaures pamatskolā, Aiva bērnudārzā Rīgā, bet Lana dzīvo un strādā Īrijā. “Man ir četri mazbērni un pieci mazmazbērni. Esmu laimīga un lepna,” saka nītauriete un klusi piebilst: “Citiem bērniem veltīju vairāk laika nekā saviem. Meitas izauga patstāvīgas. Priecājos, ka Īrijā Lana savā ģimenē saglabā latvisko.”

Mīlestība skan dzejā

Jau skolas laikā Dzidra rakstīja dzejoļus. Labā atmiņā ekskursija, pirms kuras skolotāja      pieteica, lai ņem    līdzi to, ko raksta.    “Ciemojāmies pie dzejnieka Jāņa Sudrabkalna, viņš izlasīja, uzsita uz pleca un teica: “Bērniņ, tev ir jāraksta, tev ir talants.” Tas bija kas negaidīts un arī iedrošinājums,” stāsta Dzidra. Bija jāpaiet gadu desmitiem, lai gūtu pārliecību un uzrakstīto parakstītu ar savu vārdu.    “Spēlēju teātri, skolā vadīju pulciņu un veidoju literārus uzvedumus. Daudz sarakstīju pati, bet autoru vārdus izdomāju vai pierakstīju mazāk zināmus. Kautrējos,” atklāj nītauriete.    Tad kādudien audzēknis Mārtiņš Šteins jautājis, kāpēc skolotāja    nebrauc uz “Harmoniju”, tur biedrībā satiekas tie, kuri raksta. “Dzirdējusi biju, bet tas taču ir Cēsīs. Mārtiņš vēl piedāvāja, ka var parunāt par mani. Ko nu, pati taču varu. Atbraucu, uzrakstīju iesniegumu, saņēmu apliecību, samaksāju biedru naudu, un tā jau daudzus gadus esmu “Harm­o­nijā”,” pastāsta literāte un uzsver, ka tikšanās ar domubiedriem, dažādi pasākumi kļuvuši par neaizstājamu ikdienu.

Dzidrai iznākuši pieci    krājumi, starp tiem arī “Teiksmainā Nītaure”, kur apkopotas teikas par pagastu un    pašas dzejoļi. Viņas dzejoļi ir daudzos “Harm­onijas” un    “Ezerrozes grāmatas” izdotajos kopkrājumos. Vairāki desmiti dzejoļu pārtapuši dziesmās.

“Dzejoļi rodas no pārdzīvojumiem – kad esmu vai nu ļoti, ļoti priecīga, vai  ir skumji un nezinu, kur likties, tad uzrakstu dzejoli. Arī ne no šā, ne no tā    varu uzrakstīt,” saka literāte. Un mīlestība? Dzidra padomā un saka: “Man šķiet, ka mīlu visus cilvēkus. Ja jūtu, ka kādam ir grūti, gribas palīdzēt. Ar to mana nelaime sākas, palīdzēšu, neko neprasīšu, un cilvēki izdomā nezin ko. Ne jau es iemīlos. Šķiet, ka to mīlestību, par kādu rakstām dzejā, vēl neesmu satikusi. Tas ir neizsapņots sapnis, un aizvien gribas tam ļauties. Kaut no debesīm krīt lietus vai sniegs, ja dvēselē viss labi, jūtos laimīga. Arī tagad esmu laimīga. Man taču ir meitas, mazbērni, mazmazbērni, kuriem varu dot savu mīlestību.” Viņa atzīst, ja savu reizi bijusi vilšanās, otrreiz to negribas piedzīvot, bail. “Apkārt ir tik daudz labu cilvēku, bet šķiet, ka vienai labāk. Kaut gribētos blakus tādu, kurš mīl cilvēkus, lai viņā ir vēlēšanās otram palīdzēt un galvenais,  lai būtu saprašanās. Vienalga, cik viņam gadu – vai jaunāks vai vecāks par mani. Lai ir cilvēciskums, gaišā, labā dvēsele. Esmu tādus cilvēkus satikusi, bet katrs esam aizgājuši savu ceļu,” pārdomās dalās Dzidra.

Ļauties nemieram

“Sirdī jūtos jauna. Jaunos saprotu pat labāk nekā vienaudžus un vecākus. Man gribas būt cilvēkos, parunāties. Ja vien ar autobusu var aizbraukt, dodos uz teātriem, koncertiem, literātu saietiem,” stāsta Dzidra.

Un Dzidra    vienmēr    ir eleganti saposusies. Viņa ir rokdarbniece, pati daudz ko darina. “Pirkstos jābūt daudz gredzeniem. Bija laiks, kad valkāju uz katra pirksta. Internetā izlasīju, ka ir nozīme tam, kurā pirkstā gredzenu valkā. Tad domāju, kāpēc tikai viens vai divi pirksti greznosies,” smaidot saka nītauriete un pastāsta, ka bērnībā viņai mati bijuši pelnu pelēki. Tādi pašai nepatika. “Krāsoju ar sīpolu mizām, esmu izmantojusi arī guaša un zīmogu krāsu, mēģināju balināt, tad nokrāsoju tumšus, man teica, ka piestāv, bet nepatika. Tagad ir sarkani, man patīk,” izstāsta Dzidra.

Meklējiet Dzidru internetā

Ne tikai vienaudži, arī krietni jaunāki apbrīno Dzidras aizraušanos – veidot datorā dzejoļu un bilžu salikumus, zīmēt, veidot apsveikumus. To viņa iemācījusies pati. Pirms 20 gadiem Dzidra cieta smagā avārijā. “Sirds bija apstājusies, ātrie pat negribēja vest uz slimnīcu, bet tad ievilku elpu. Vairākus mēnešus biju komā, sekoja daudzas operācijas. Kad atgriezos no slimnīcas, nekur aiziet nevarēju, dzīvoju tikai pa māju. Man nopirka vienkāršu datoru, un sāku mācīties. Lasīju, mēģināju, līdz iznāca. Neesmu nevienos kursos mācījusies. Man    patīk datorā veidot videostāstus, zīmēt, priecājos, kā burti var lēkāt, kā bildes nomaina cita citu, un meklēt visam atbilstošu mūziku,” stāsta Dzidra un piebilst, ka daudzi viņas video darbi redzami jūtūbā. Un tie allaž papildina “Harmonijas” pasākumus.

“Man ne brīdi nav garlaicīgi. Esmu laimīga savos bezgalības skaitļa gados,” saka nītauriete Dzidra Medvedjeva. Un par bezgalību, mīlestību, pirmo sniegu taps jauns dzejolis.