, ”Druvas” aptaujas ”Gada cilvēks 2002” tituls ”Par drosmīgu rīcību ugunsgrēkā”
Kopš sevi atceros, vienmēr esmu bijusi sabiedriski aktīva. Sabiedriskie pienākumi vienmēr aizņēmuši lielu laika daļu. Tā ir mana apzināta izvēle, jo jūtu nepieciešamību pēc sabiedrības. Nekad nesaku, ka man ir brīvs laiks. Ja tāds ir, atrodu iespēju, kā to izmantot. Pēdējie divi gadi bijuši tādi, ka esmu nemitīgā darbībā un nekad nav ienākusi prātā doma, vai man par to kaut kas būs. Galvenais, ka sabiedriskā rosība pašai patīk, tāpat kā būt labi noorganizētos pasākumos. Arī tos vadīt. Cēsu pilsētas ģimnāzijā skolēnu pašpārvaldē un tās kultūras ministrijā esmu vairākus gadus.
Pašpārvalde, ministri, deputāti. Tā nav tikai forma, ģimnāzijā tā ir nopietna darbība un mums, kas skolēnu pašpārvaldē, ir apziņa, ka tevi novērtē, rēķinās, prasa atbildību. Pats vērtīgākais ieguvums ir pieredze. Skolēnu ministru kabinets lielā mērā veidojies, ietekmējoties arī no reālā Ministru kabineta, bet politika skolā ienāk tikai tad, ja runājam par tiesībām un pienākumiem. Tiesību jomā iesaistītājiem ir jāpārzina valsts likumi. Ja valstī kultūra varbūt nav no svarīgākajām jomām, tad skolas parlamentā gan. Par to liecina arī klašu izvirzīto deputātu izrādītā interese darboties kultūras ministrijā.
Ģimnāzistu pašpārvalde reāli ietekmē skolas dzīvi. Mēs ierosinām un turpinām skolas aktivitātes, tradīcijas. Diez vai kāds šobrīd teiks, ka ģimnāzijā ārpus stundām nekas interesants nenotiek. Rīkojot pasākumus, darbs sākas kultūras ministrijā. Mēs noskaidrojam skolēnu un skolotāju domas. Katra ideja ir jāpamato. Šoruden, rīkojot fukšu balli, pasākuma sagatavošanā iesaistījām arī bērnu tiesību ministri, jo ne reti fukšu iesvētīšanas pasākumos tiek aizskartas skolēnu jūtas.
Kultūras ministrijā esam sanākuši tie, kuri nevaram mierā nosēdēt. Gatavi uzņemties atbildību, rīkoties. Novembra sākumā rīkojām krāsu nedēļu, aicinot skolasbiedrus katru dienu ierasties kādas noteiktas krāsas tērpā. Nobeigumā balle 60. – 80. gadu stilā un skolēnu parlamenta prezidentes kronēšana. Novembrī notiks arī valsts svētku sarīkojums, bet tas taps sadarbībā ar skolotājiem. Šādā sarīkojumā jāievēro virkne priekšnoteikumu, ko mēs, skolēni, varam arī nezināt.
Mācoties pamatskolā, biju skolēnu domes prezidente. Man bija 13, 14 gadu un ievēlēšana šādā amatā sākumā nelikās nekas īpašs. Vēl nezināju, kādus pienākumus uzņemos, neaizdomājos, ka ikviena pasākuma organizēšana saistās ar finansēm, rīkošana jāsaskaņo. Skolēnu pašpārvaldes nopietnību apjautu vienā no skolas projektiem, par kuru līgumu parakstīju kopā ar skolas direktoru. Mēs abpusēji uzņēmāmies atbildību un kopīgu lemšanu. Es sajutu, ka skolēnu dome ir spēks, ar kuru pieaugušie rēķinās. Aktīvākie jaunieši saņēma skolotāju reālu atbalstu ideju īstenošanai. Taču tieši tad iepazinos ar sabiedriskā darba otro pusi, to, ka ne visi vēlas līderus atbalstīt, cienīt šo darbu. Nav pat svarīgi, vai līderis sastopas ar skolēniem vai skolotājiem. Bet no viņa vienmēr tiek gaidīts piemērs. Labais piemērs. Tāpēc kā prezidente sāku justies nedroši. Pat pasākumos ārpus skolas. Man allaž bija prātā, vai kāds uz mani neskatās, nevērtē, kaut vai to, kā diskotēkā dejoju. Līderim jānes pietiekoši smaga morālā nasta.
Man vēl nav 18 gadu un šoreiz nebija balss tiesību vēlēt Saeimu, taču pietiekoši daudz biju ierauta vēlēšanu gaitā. No šīm vēlēšanām man paliks prātā spriedumi par Latvijas pilsoņiem, kuri izceļojuši no valsts un tagad vairāk interesējas par citas valsts politiķiem, nevis par dzimtās Latvijas. Tādi piemēri ir Īrijā, ka cilvēki Latvijā notiekošajam nepievērsa uzmanību. Vēlēšanas ne visai nopietni uztvēra arī daļa Latvijas jauniešu, kuriem nu ir balss tiesības. Jautājot viņiem, kā būs, par ko vēlēs, bieži dzirdēju atbildes, ka vispār neies vēlēt vai aizies pēdējā brīdī un tad izlems. Varbūt 18 gadi vēl nav tas vecums, lai vēlēšanas tiesības uztvertu nopietni. Protams, ir arī pretēji piemēri. Manā klasē ir puisis, kurš ļoti labi orientējas politikā. Pirmo gadu 11. klasē mums ir politikas stundas, tās daudz ko palīdzēja saprast Latvijas politiskajos procesos. Iespaidu uz mani atstāja Latvijas ārlietu ministra Arta Pabrika uzstāšanās skolā. Stundās daudz runājām par vēlēšanām. Par to, kā bijis, kas varētu tikt ievēlēts. Klasē analizējām vēlēšanu rezultātus. Skolēniem bija viedokļi, tie dalījās, bija par ko spriest. Iznāk tā, ka mums, kuriem vēl nav vēlēšanu tiesību, iespējams, izrādījās vairāk zināšanu un intereses, nekā tiem, kam jau ir iespēja balsot.
Esmu aizdomājusies arī par demokrātiskiem procesiem, ar kuriem esam nodrošināti Latvijā un kādus ievēro arī skolā. Man bijusi arī iespēja salīdzināt, kad devos ceļojumā. Amerikā sapratu, ko tiešām uz ielas nozīmē justies nedroši. Ne tikai vakarā, bet arī dienā. Daudzu rasu cilvēki visapkārt, viņu atšķirīgā izpratne par cilvēku līdzāspastāvēšanu – kaut ko tādu Latvijā vēl neesam piedzīvojuši.
Es zinu, ka vēlos dzīvot Latvijā, bet aizbraukt tikai tādā gadījumā, ja redzēšu ļoti labas studiju iespējas. Nedēļu padzīvoju kopā ar Kanādas, Austrālijas un Amerikas latviešu jauniešiem vecumā ap 20 gadiem. Pārliecinājos, kādi viņi ir Latvijas patrioti, vēlas uz šejieni braukt pēc studijām, te veidot ģimeni un karjeru. Tas ir svarīgs iemesls aizdomāties, ka te, Latvijā, ir arī mana vieta. Pierakstījusi Mairita Kaņepe
Komentāri