Piektdiena, 4. aprīlis
Vārda dienas: Daira, Dairis, Daiva, Daivis
weather-icon
+6° C, vējš 4.3 m/s, R vēja virziens

Ar nelielu pesimisma piedevu

Druva
00:00
10.11.2006
13

Raita Randare, Latvijas kaulu, saistaudu un locītavu slimnieku biedrības Cēsu nodaļas vadītāja, ”Druvas” aptaujā ”Gada cilvēks 2005” ieguva titulu “Par sabiedrisko rosību līdzcilvēku stiprināšanā”.

Raita Randare stāsta:

– Cilvēku atzinība man bija ļoti liels pārsteigums. Apzinājos, ka mani tam virzīja pašas kolektīvs, ka esmu novērtēta, citiem vajadzīga. Man svarīga cilvēku sapratne un apziņa, ka veiksmīgi strādājam kopā.

Kad pērn rajona padomes zālē bija svinīgā godināšana, manī iezagās šaubas, vai atzinību patiešām esmu pelnījusi. Skatoties uz gados jaunākajiem, arī augstākstāvošiem amatvīriem, šaubas tikai palielinājās. Domāju, ka es bieži laužos aizvērtās durvis, tikai ar emociju pilnu dvēseli atšķirībā no citiem suminātajiem, kuri saņem atalgojumu par darbu. Sapratu, ka vēl ir daudz jāstrādā, lai attaisnotu kolektīva dāvāto uzticību.

Pēc tam domāju, kā notiekošo uztvers mani paziņas, draugi, radi. Manā kolektīvā katrs nāca klāt un apsveica, teica vislabākos vārdus un patiesi apliecināja, ka ir gandarīti par paveikto. Bija patīkams pārsteigums, ka ar neviltotu prieku apsveica kādreizējie kolēģi. Taču, sabiedrībā izejot, pārņēma dalītas iz-jūtas. Vairāk izjutu skaudību. Teikšu, kā ir – esmu vajadzīga savai biedrībai, bet pārējiem tas nav itin nekas!

Tas, ka mums materiāli gandrīz nekā nav, ir fakts, varu kaut ko darīt tikai ar apkārtējo atbalstu. Tas ir pazemojošākais, grūtākais manā darbībā, jo allaž kādam kaut kas jālūdz. Taču man patīk sabiedriskais darbs. Allaž esmu veikusi sabiedriskus pienākumus. Nevaru būt pensionāre, kas sēž mājās un cieš fiziskās sāpes. Tāpēc – ko vēl vairāk vēlēties, ja var rosīties! Ja vēl kaut kas izdodas, tad jūtos pavisam labi.

Pašreizējā viena telpa biedrībai, kurā dažas stundas dienā varam uzturēties, nav labākais variants, lai darbotos. Tāpēc spārno fakts, ka turpmāk būs atsevišķa telpa un vēl viena veselības istaba. Izstrādājām projektu apmēbelēšanai par Eiropas struktūrfondu naudu. Vērtēju to kā pozitīvu ieguvumu, lai mums atkal nebūtu jāstaigā kā lūdzējiem. Atzīšos, ka tikt līdz galarezultātam tik vienkārši nemaz nebija. Joprojām pastāv liela birokrātija. Projektu īstenoju ar lielu neatlaidību. Ceru, ka tas īstenosies pozitīvi.

Mācos kursos “Gaisma tavā sirdī”, kur sapulcējušies dalībnieki no visas valsts, kuri palīdz slimiem cilvēkiem. Kursos mūs māca, ka jāprot sevi pārdot, tad pretim iegūsim nepieciešamo naudu. Ja uzņēmējs kaut ko dod, tad publiski jāpasaka, kur šos līdzekļus esam izlietojuši. Un te nereti diemžēl negatīva saskare iznākusi ar laikrakstu “Druva”, kur uzskata, ka par daudz gribam par sevi rakstīt. Taču vietējais laikraksts ir galvenais informācijas avots, kur cilvēki uzzina, kas noticis, kur var meklēt palīdzību. Neiešu taču uz ielas klāt cilvēkiem un nepiedāvāšu – nāciet pie mums. Viņiem tas jāuzzina no masu saziņas līdzekļiem, kas ir visefektīvākais veids. Sponsori jau arī grib zināt, kur doto naudu esam izlietojuši. Tā ir kā atskaite. Tā mūs mācīja kursos, ka jānosauc tie, kuri atbalsta nevalstiskās organizācijas. Man to nevajag lielībai, bet biedrības darba prezentācijai. Mēs jau varam pārdot tikai savas emocijas.

Joprojām gribas apzināties, ka varam kaut ko izdarīt. Biedrībā ļoti daudz cenšamies paveikt pašu spēkiem, lai mazinātu fiziskās sāpes, tāpēc saprotam, ka galvenais mūsu glābējs ir kustība. Ne jau lai izrādītos dejojam, dziedam. Katra diena ir aizņemta. Notiek vingrošana, nodarbības baseinā, dažiem, man tai skaitā, dziedāšana vokālajā ansamblī “Gauja”.

Šogad “Gaujai” bija 45 gadu jubileja, un es gribēju pierādīt, ka spējam noorganizēt atskaites koncertu. Domāju, ka esam viens no pieredzējušākajiem ansambļiem rajonā. Viss bija jāizdomā pašiem, kā darīt, kā noorganizēt koncertu, domāju, tas bija izdevies, tikai bez jebkādas rezonanses presē. Tāpēc šķita, ka netiekam novērtēti.

Mēs esam slimnieku biedrība, atšķirībā no pensionāru apvienības “Cēsu pensionāri”, par kuriem varu priecāties, jo viņi biežāk dodas izklaides pasākumos. Mums daudzi nevar samaksāt par biļeti uz koncertu vai teātra izrādi, jo ļoti dārgi ir medikamenti, izmaksas dažkārt pārsniedz trešdaļu pensijas. Slimības raksturs smaguma pakāpes ziņā pielīdzināms onkoloģiskajiem pacientiem. Tas manu ikdienu dara smagāku, jo esam Cēsīs lielākā slimnieku biedrība.

Par “Gada cilvēku” šī gada aptaujā iesaku Uldi Kvantu, SIA “Beatus” vadītāju, kaut cilvēki to vairāk pazīst ar firmas “Solo” nosaukumu.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Bez vietējiem ražotājiem nebūs vietējā tirgus

06:03
02.04.2025
32

Dzirdot vārdu tirgus, katrs iedomājas ko citu. Dažam prātā nāk ainiņas ar mutīgām zemniecēm, kas no sava pagraba atvedušas piena kannas, sviesta muciņas un siera rituļus, blakus tirgotājs ar pirmajiem kartupeļiem un skābētiem gurķiem, turpat smaržo pirms dienas no kūpinātavas izņemts cūkas šķiņķa gabals. Un kāds varbūt atceras trakos tirgus laikus Lietuvā, kad latvieši devās […]

Vai ASV un Krievija sadarbosies?

09:29
29.03.2025
72

Cilvēkus, brīvību un valstis nevar pirkt un pārdot, bet vēsturē tā noticis ne reizi vien, un arī 21. gadsimtā vēlme tirgoties nav zudusi. Sarunas par pamieru vai mieru Ukrainā ir sākušās, informācijas ir daudz, bet tā ir pretrunīga, un diemžēl brīžiem izskatās, ka politiķi labprāt lemtu par Uk­rainas likteni, nejautājot un nerēķinoties ar ukraiņiem, viņu […]

Skola, kas ceļ augšup… degunus

21:28
28.03.2025
55

Pagājušajā nedēļā pēc vairāk nekā divu gadu prombūtnes savā vēsturiskajā ēkā atgriezās Cēsu Valsts ģimnāzijas kolektīvs. Prieks un sajūsma par jaunā veidolā atdzimušo namu bija visiem, un, kā atklāšanas ceremonijā teica skolas direktore Ina Gaiķe, – Cēsu Valsts ģimnāzija stāv uz stipriem pamatiem. Var tikai piekrist direktorei, jo skola šogad atzīmē savu simtgadi un dažādos […]

Komunikācijas nepārvaramie vaļņi

13:59
27.03.2025
26

Lai gan dzīvojam laikā, kad esam cits citam sasniedzamāki kā jebkad agrāk, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, šķiet, komunikācijā un vienam otra saprašanā problēmu kļūst arvien vairāk. Turklāt ne tikai ikdienas saziņā, bet arī starp darba ņēmēju un darba devēju. Un tas sākas jau ar brīdi, kad uzņēmums vēl tikai meklē darbinieku. Te piedzīvojam vēl kādu savdabīgu […]

Ne pratības, ne prasmju, bet jādzīvo vien ir

13:43
24.03.2025
49

Bērnībā ne viens vien nosaukts par neprašu, tādā mīlīgā vārdā, lai norādītu, ka kaut ko izdarījis nepareizi, nevietā, nelaikā. “Viņš nu gan ir prasmīgs!” tā savukārt teica par kārtīgu amata meistaru, cilvēku, kurš zināja savu lietu. Pēdējos gados daudz tiek runāts par dažādu prasmju apgūšanu, kad kāds ko jaunu iemācījies vai vēlas to darīt. Un […]

Kaimiņos siro laupītājs, bet mēs turpinām svinēt

13:41
23.03.2025
59

Pagriezt pārvaldes institūciju darbības virzienus nav vienkārši un ātri. Pat tad, ja skaidri redzams – situācija deg spēcīgām liesmām un jauni lēmumi un virziena maiņa ir neatliekama. Redzam, cik grūti Eiropas Savienības līderiem tikt līdzi sprādzienbīstamām pārmaiņām, kuras globālajā politikā iemet pasaules lielvaras avantūriskā prezidenta ieraksti sociālajā tīklā. Jā, 27 valstīm, kur katrai savas ambīcijas, […]

Tautas balss

Vecs koks nav jāpārstāda

14:41
02.04.2025
15
G. raksta:

“Izlasīju, ka vienu veco koku no Cēsu stacijas laukuma pārstādīs citur, lai tas neiet bojā. Tas nu gan man liekas par traku! Vai tiešām nav naudu, kur likt! Labāk iestādīt jaunu kociņu, lai paliek nākamajām paaudzēm. Iedomājieties, kāda izskatītos pilsēta, ja arī pirms simts gadiem visi būtu lēmuši kokus saglabāt un jaunus nestādīt,” bija neapmierināta […]

Smiltis pieputina visu apkārtni

14:00
27.03.2025
25
Garāmgājēja raksta:

“Skatījos, kā pagājušajā nedēļā Cēsīs, Bērzaines ielā, liela automašīna ar rotējošu slotu no ielas malas tīrīja ziemā sakrājušās smiltis. Putekļi cēlās gaisā lielā mākonī. Droši vien apkaimes mājas un dārzi pieputēja ne pa jokam, nemaz nerunājot par cilvēkiem, kas tobrīd bija mašīnas tuvumā. Agrāk pavasarī smiltis no brauktuves Cēsīs tīrīja mitrā laikā, kad tās neput, […]

Raiņa un Piebalgas ielas krustojumā jāuzmanās

14:00
27.03.2025
41
22
Ģimnāzijas ielas apkaimes iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Raiņa un Piebalgas ielas satiksmes aplī, gan autovadītājiem, gan gājējiem vairāk jāuzmanās. Savā izremontētajā skolā Ģimnāzijas ielā pagājušajā nedēļā atgriezās ģimnāzisti, tagad īpaši rītos kustība te ļoti liela. Turklāt laiks kļūst aizvien siltāks, jaunieši brauc ar skūteriem, velosipēdiem, kuru ziemā gandrīz nav, tāpēc situācija saspringta. Arī skolēnu vecākiem vajadzētu bērniem atgādināt, ka pa iet­vi […]

Karogi aizēno laukumu

13:44
23.03.2025
24
1
Lasītāja V. raksta:

“Nesaprotu, kāpēc tiem, kas atbild par Cēsu noformējumu, tik ļoti patīk karogi. Pil­sētas centrs mazliet atgādina skatus no vēsturiskām filmām, kur rāda pagājušā gadsimta 30.gadu Vāciju un Padomju Savienību. Turklāt, domāju, karogi ap Vienības laukumu aizēno pieminekli, skatu uz apkārtējām ēkām. Tās it kā pazūd,” pārdomās dalījās lasītāja V.

Varētu labot, bet vieglāk izmest

13:43
22.03.2025
43
Cēsniece raksta:

“Videi draudzīgai ikdienai nemaz ne tik sen visos medijos runāja, ka būs atbalsts amatniekiem, kas labo dažādas sadzīves lietas, arī apavus un tamlīdzīgi. Cēsīs gan nejūtam, ka būtu tāds atbalsts un šādi pakalpojumi ir kļuvuši pieejamāki. Ja šuvējas, kas uzņemas apģērbu arī labot, var atrast, apavu meistars jāmeklē ar uguni. Salabot fēnu, mikseri vai kādi […]

Sludinājumi