, Cēsu pilsētas ģimnāzijas skolniece
Esmu latviete un atzīstu to ar lepnumu. Bet tomēr, kad man jautāja, vai esmu Latvijas patriote, pārliecinoši atbildēt nevarēju. Šaubījos. Kaut ko nomurmināju. Taču vēl ilgi sirds netapa mierīga. Patriotisma jūtas šķita svešas. Kas ir patriotisms? Ko sevī ietver šis drosmīgais apzīmējums – patriots?
Tā ir dzimtenes mīlestība. Tomēr tas nav gana izsmeļošs skaidrojums. Vai varbūt tomēr ir? Tāpat kā mīlestība, arī patriotisms katram izpaužas citādāk. Vienam gatavībā „sadot” ikvienam, kurš nodarīs pāri dzimtenei, citam aktīva iesaistīšanās politiskajā dzīvē. Vēl kādam tautiskā garā pavadīts laiks. Lai kādā formā, galvenais, ka cilvēks sevi apzinās kā daļu no valsts un jūtas tai piederīgs. Taču tādu ir pārāk maz. Arī es šaubījos. Es cienu Latvijas himnu, karogu un prezidenti, nav mazsvarīga latviešu valodas un tautas nākotne. Piederu tiem, kuri labprāt pavada laiku tautas tradīciju garā. Bet vai ar to pietiek?
Brīvība ir atgūta. Ugunīgi paustais patriotisms, kas latviešus vienoja barikāžu laikā, ir zudis. Toreiz būt latvietim brīvā Latvijā bija lielākais sapnis. Tagad, kad dzīvojam izsapņotajā Leiputrijā, patriotisma jūtas daudzi nolikuši malā. Mīlestība pret savu dzimteni no jauna uzplaiksna tikai piemiņas brīžos.
Vai tiešām vilšanās valsts politikā un ekonomikā ir tik liela? Daudzos vēl ir dzimtenes pašaizliedzīgā mīlestība. Tā nav pārejoša Latvijas vēsturē. Mēs spējam novērtēt, ka brīvi varam svinēt tautas svētkus. Arī patriotismam vajadzēja uzplaukt. Tā nav. Arvien cilvēks nav ar kaut ko apmierināts.
Komentāri