1991. gada janvāra barikāžu dienu piemiņas pasākumā Cēsu Izstāžu namā izskanēja viedokļi, kas veidojušies gadu gaitā, vērtējot tautas vienotības laiku par Latvijas brīvvalsts atgūšanu un to, kurā dzīvojam tagad. Vai esam sasnieguši uz barikādēm cerēto, vai esam tik brīvi, cik toreiz vēlējāmies, sprieda barikāžu varoņi, kuri toreiz bija pārliecināti – Latvijai jāatdzimst!
Ivars Prauliņš, bijušais tautfrontietis, barikāžu dalībnieks: „ Barikāžu tapšana savā ziņā bija improvizācija. Tai nebija nekādas strikti sastādītas programmas vai scenārija. Viss notika tā, kā notika. Arī cēsnieki toreiz, pirms 16 gadiem, aktīvi piedalījās Latvijai tik svarīgajos notikumos, sākot no pirmās dienas – 13. janvāra, un deva ieguldījumu Latvijas brīvības atgūšanā. Visi, kuri brauca uz barikādēm, to darīja brīvprātīgi, pēc saviem uzskatiem un sirdsapziņas.”
Valdis Atāls, barikāžu dalībnieks: “Man ir barikāžu piemiņas medaļa, bet domāju, ka jau pirms janvāra barikādēm stāvēju tautas barikādēs, un arī šodien atrodos uz barikādēm, jo, runājot par šodienu, redzu konkrēto situāciju valstī, un pats atrodos tajā pašā opozīcijā, kādā biju pirms 16 gadiem. Toreiz barikādēs tauta savu izdarīja, bet varu pārņēma citi. Ja Ždanoka var atrasties Eiropas parlamentā un saņemt par to lielu naudu, tad jājautā, kāda ir mūsu valsts politika, ja viņa tur atrodas? Mēs šodien varam svinēt barikāžu piemiņu, savas revolucionārās, sentimentālās atmiņas, bet patiesā dzīve notiek šodien. Cik miljonāru ir mūsu valstī, un ar kādiem līdzekļiem viņi šo materiālo labklājību sasnieguši? Tie, kuriem toreiz bija informācija, kuri turējās pie partijas naudas un čekas izziņas avotiem, izmantoja brīdi, kad tauta kā bāleliņi ar dziesmu gāja uz barikādēm, un veidoja savu biznesu. Varas tieksme viņiem nepārgāja. Bet barikāžu varoņi man atgādina sentimentālu revolucionāro adītāju pulciņu, kuri savā sentimentalitātē sasniedza visai bēdīgu rezultātu, kaut esam Eiropā un NATO. Kā rakstīju savā aforismu grāmatā, gribu jautāt toreizējiem barikāžu varoņiem: “Patriot, vai tu esi jau nokaunējies?” Kam atdot varu?
Reizē ar Anatoliju Gorbunovu saņēmu barikāžu piemiņas medaļu. Viņš to ielika žaketes iekškabatā, bet es piespraudu pie krūts. Jautāju viņam, kāpēc viņš šo apbalvojumu noslēpa?
Uzskatu, ka vēl šodien mēs visi atrodamies uz barikādēm. Uz reālām barikādēm, kuras toreiz cilvēki, kas šodien pie varas, vispār neapmeklēja. Viņiem nebija laika. Ja viņi to arī būtu darījuši, tad tikai tādēļ, lai aizvestu barikādēm izmantotos dzelzsbetona paneļus savas jaunās mājas celtniecībai. Starp viņiem satiku vienu tādu biznesmeni, kurš ārzemēs uztaisīja Latvijā iegūtā dzintara biznesu, tieši tajā laikā, kad mēs sargājām barikādes, un viņš atzina, ka savu naudu nopelnījis, un viņam pilnīgi neinteresē, kā dzīvo latviešu tauta, jo viņam Spānijā ir villa.
Tagad, pēc 16 gadiem, domāju, kādi, janvāra atsaldēti, mēs tomēr bijām – vienkārši, dziedoši, bet ne tālredzīgi, jo izkarojām brīvību tiem, kuriem bija un arī tagad ir nauda. Domājām par tautas uzvaru, bet pēc sešpadsmit gadiem tā ir atsevišķu indivīdu uzvara – brīvība, kas nav realizējama, īpaši vecāka gada gājuma cilvēkiem, jo viņiem pat pensija nesanāk, lai sevi uzturētu bez bailēm. Tad jājautā, kāpēc pats biju uz barikādēm , ja mani vecīši tagad sūkā lāstekas? Tomēr vēsturiski atzīstu, ka toreiz citas iespējas kā barikādes nebija. Diemžēl toreiz nebija arī sajēgas, uz kuru pusi ejam.
Biju Tautas frontes kongresā, kad kāds tās dalībnieks, uzkāpis tribīnē, teica: “Visus komunistus pie sienas!”, noliku mandātu. Pats nekad neesmu bijis komunists, bet mana māte bija komuniste, un arī mana māsa bija komuniste. Es nespēju nostāties pret savējiem un neesmu ar mieru kļūt par savējo nodevēju. Mēdz teikt, ka cilvēki mainās laikam līdzi. Toreiz daudzi nevis mainījās, bet mānījās. Tādēļ arī šodien, pēc 16 gadiem, vēl palieku barikādēs. Tās gan vairāk ir tādas apziņas barikādes, kurās varu atrasties ar savu dzīvo dvēseli, jo necīnos materiālā laukā, un no politikas esmu atteicies tādēļ, lai, Saeimā sēžot, nesaslimtu ar hemoroīdiem, bet arī tāpēc, ka miegā krācu un ar savu krākšanu negribu traucēt gulēt citiem.
Politika ir arī liela melu māksla – cik vēlēšanu, tik solījumu. Es tā dzīvot un strādāt nevarētu.”
Jēkabs Blaus, barikāžu dalībnieks, bijušais Cēsu zemessardzes veidotājs un komandieris: “Domāju, ka viena no kļūdām pēc Latvijas brīvvalsts izcīnīšanas bija tā, ka Tautas fronte, kas vadīja un koordinēja Latvijas atmodu, atteicās pārtapt par politisku partiju. Tajā laikā Tautas frontes biedriem bija vienots viedoklis un skaidrs redzējums, ko un kā darīt nākotnē. Tur bija tie gudrākie prāti, labākie un godīgākie cilvēki. Bet kas notika? Tautas fronte atteicās piedalīties vēlēšanās kā partija, kaut gan visi zināja, ka nākamās vēlēšanas notiks pēc partiju listēm. Citas partijas sāka augt kā sēnes pēc lietus, un daudzas no tām bija tālu no Tautas frontes ideāliem. Tie bija naudas maisi, kuri vinnēja vēlētājus. Tautas fronte, redzot, kas notiek, sašķēlās un sadalījās par jaunizveidotajām 18 partijām. Tikai retais tautfrontietis nokļuva šo vēlēšanas sarakstu augšpusē, daudzi kaut kur ap vidu… Diemžēl šodien mēs visu sākt no gala vairs nevaram. Pierakstījusi Valda Rozenberga
Komentāri