Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras Vidzemes reģionālās attīstības komisijas sēdē Vidzemes uzņēmējus uzrunāja un uz jautājumiem atbildēja Ministru prezidents Aigars Kalvītis. Tikšanās sākumā viņš plašāk dalījās savā redzējumā par vairākiem svarīgiem jautājumiem. Budžets ir sabalansēts
Šī gada budžets, kas pieņemts ar 1,4 procentu deficītu, lielā mērā vērsts uz sociālo problēmu risināšanu valstī. Pirms vēlēšanām tika uzņemtas milzīgas saistības pret Latvijas sabiedrību par darba samaksas palielināšanu, dažādiem citiem jautājumiem, tāpēc budžets lielā mērā orientējas uz solījumu izpildi. Solījumi, ko es kā premjers pirms vēlēšanām biju solījis par samaksu ārstiem, policistiem, skolotājiem, tiesnešiem, kultūras darbiniekiem, valsts pārvaldē strādājošajiem, tiks izpildīti. Tas no valsts budžeta prasa milzīgus līdzekļus, bet tie ir atrasti.
Tajā pat laikā pietiekami liela budžeta daļa tiek novirzīta valsts investīciju programmām. Gan, lai nodrošinātu līdzfinansējumu Eiropas Savienības naudām, gan arī tiešām investīcijām Latvijas reģionos un pašvaldībās. Ministru kabinets februāra vidū pieņems lēmumu par daļu šīs naudas, apmēram 21 miljona latu apmērā, ko novirzīs dažādiem investīciju projektiem, kas skars tieši pašvaldību intereses. Pašlaik notiek diskusijas par šīs naudas sadali, un kārtējo reizi saskaramies ar problēmu, ka politiskajām partijām ir vēlme šos līdzekļus dalīt nevis pēc prioritāro vajadzību principa, bet pēc partijiskās piederības. Tāpēc šo līdzekļu sadalījumu lielā mērā noteiks partijas, kas ir valdošajā koalīcijā. Daļu līdzekļu man izdevies novirzīt kopējiem, valstiskiem projektiem, bet daļa tiks pašvaldībām, kuru vadībā ir valdošās koalīcijas partijas pārstāvošie vadītāji. Varbūt šī situācija nav tā labākā, bet, no otras puses, varbūt tieši cieša sadarbība starp pašvaldību vadītājiem un Saeimā pārstāvētām partijām ļaus šos līdzekļus mērķtiecīgi izmantot.
Valdībā bieži uzdod jautājumu, kāpēc nesabalansējat budžetu, kāpēc to veidojat ar deficītu. Personīgi uzskatu, ka bezdeficīta budžets nevar būt pašmērķis. Tas, ka pēdējo gadu laikā budžeta deficīts ir mazāks par vienu procentu, ir ļoti labs rādītājs. Lielā daļā Eiropas valstu tas pārsniedz trīs procentus. Ja gribam bezdeficīta budžetu, nepieciešama vispārēja valstiska vienošanās starp darba devējiem, darba ņēmējiem, valdību un visām sociālajām grupām. To iespējams izdarīt, jo ekonomiskā attīstība un budžeta stāvoklis šobrīd ļauj veidot bezdeficīta budžetu. Bet uzskatu, ka attīstība ir svarīgāka nekā pašmērķīga tiekšanās pēc bezdeficīta budžeta. Ja paskatāmies uz valdības ārējo parādu, tas ir piecu, sešu procentu robežās, var teikt, mēs dzīvojam bez parāda. Tāpēc nav pamata bažām, ka liels deficīts novedīs pie lieliem kredītu parādiem. Nodokļu samazinājums vai palielinājums
Bieži tiek jautāts, kāpēc algas paaugstinājāt, bet iedzīvotāju ienākumu nodokli nesamazinājāt. Jau pirms vēlēšanām teicu, ka runas par tā samazināšanu ir pilnīgs populisms, jo Latvija ir valsts, kurā caur budžetu tiek pārdalīti, iespējams, vismazākie nodokļi visā Eiropas Savienībā. Tie veido tikai 27 procentus no kopprodukta, piemēram, Zviedrijā tie ir 55 procenti. Mums ir tik zema nodokļu zona, ka jau rodas problēmas pildīt valsts un pašvaldības funkcijas līdzekļu trūkuma dēļ. Šādā brīdī runāt par iedzīvotāju ienākumu nodokļa samazināšanu nozīmē riskēt ar to, ka Latvijas pašvaldības var strauji novest līdz maksātnespējai. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir pašvaldību nodoklis, tāpēc šobrīd nevaram atļauties to samazināt.
Valsts attīstības nodrošināšanai ir labi, ja nodokļi zemi, bet mums vairs nav iespēju tos samazināt. Drīzāk nākotnē, nevienu nebiedējot, būs jādomā par nodokļu bāzes paplašināšanu. Jo zinām, cik lielas ir pašvaldību vajadzības, un finansējuma to īstenošanai nepietiek.
Ja nolemsim samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli par procentu gadā, kas ir maksimālais iespējamais, līdz 22 procentiem, nāksies paplašināt šī nodokļa bāzi. Proti, iekasēsim nodokli par to, par ko šobrīd neiekasējam. Vai tie būs mobilie telefoni, kas izsniegti dienesta vajadzībām, vai dienesta automašīnas, ar kurām cilvēkiem patīk braukāt brīvajā laikā un nemaksāt nekādus nodokļus, vai ienākumi no kapitāla, vai dividendēm, tā būs politiska izšķiršanās. Bet tas būs jādara, citādi nav iespējams samazināt ienākuma nodokli. Pašvaldību reforma ir neizbēgama
Latvijas valstij nav ne mazāko izredžu ilgtermiņā attīstīties, ja mēs nākamās vēlēšanas nerīkosim pēc jauna administratīvā sadalījuma. Iepazinos ar atbildīgā ministra ziņojumu par stāvokli pašvaldībās, un tas rāda, ka Latvijā tikai 36 pašvaldības no aptuveni 550 spēj uzturēt sevi un samaksāt izlīdzināšanas fondā. Protams, ir arī vēl tādas, kas uztur pašas sevi, bet nav donori. Bet ir arī tādas pašvaldības, kas nespēj iekasēt pat tik daudz naudas, lai varētu uzturēt savu admi-nistrāciju. Tātad kādai citai pašvaldībai jāmaksā, lai viņi varētu saņemt algu. Nerunāsim par Rīgu un citām lielajām pilsētām, kas maksā milzīgus līdzekļus izlīdzināšanas fondā. Tāpēc pašvaldību reforma ir neizbēgama, un es kā valdības vadītājs to realizēšu, neraugoties uz gaudām, raudām vai pārmetumiem.
Praktiskajā reformas realizācijā saskaramies ar problēmu, kas saistīta ar pārvaldes nodrošināšanu pār-ejas periodā. Piemēram, apvienojas pieci pagasti, un aktualizējas jautājums – kurš un kā tos tagad pārvaldīs. Ikviens no šiem pieciem pagastvečiem baidās, ka pazaudēs darbu, jo viņu izbalsos. Tā ir problēma, kas kavē brīvprātīgo apvienošanos. Tāpēc piedāvāsim jaunu modeli, kas ļaus pašvaldībām slēgt līgumu par brīvprātīgu apvienošanos ar nosacījumu, ka tas stājas spēkā ar pašvaldību vēlēšanām. Līdz vēlēšanām varēs dzīvot un strādāt kā līdz šim, bet visiem būs zināms, ka pēc tām šī pašvaldība būs citās robežās. Arī vēlēšanas notiks jau jaunajā teritorijā.
Šādas brīvprātīgās apvienošanās tiks atbalstītas, no valsts par katru vienību saņemot 100 tūkstošus latu investīcijas no valsts budžeta un papildu līdzekļus no Eiropas strukturālajiem fondiem. Pierakstījis Jānis Gabrāns
Komentāri