Vecpiebalgas vidusskolas skolnieks
„Vai lielākais svētums nav dzīvība?” sev jautāju. Tad pavēros cilvēkos un vēroju… Mūsdienu pasaule cilvēku iekrāso dažādās krāsās, tādēļ ir grūti atrast kopsaucēju, bet, lai iegūtu nelielu ieskatu, man ir iespēja ielūkoties cilvēkos, kurus ļoti labi pazīstu.
Klusībā vērojot cilvēkus, bieži vien saskatu neparastas lietas, kas mani izbrīna. Mūsdienu paaudze, manuprāt, neprot novērtēt savu esamību šajā pasaulē, to, ka viņi ir brīnišķs svētums, ko radījuši divi mīloši cilvēki. Tas lieliski pierādās jauniešu attieksmē pret savu ķermeni – jaunas meitenes izvēlas pīrsingus, tetovējas, jo tā ir sevis apliecināšanas iespēja, atšķirības zīme. Mani pašu tas ļoti aizskar, jo maniem draugiem, kā vairumam jauniešu, nešķiet, ka ķermenis ir vērtība un ka tas pats par sevi ir skaists, un nav nekādas vajadzības to izgreznot. Kurš gan aizdomājas par veselības problēmām, piemēram, C hepatītu, ko bieži vien iegūst jaunieši, kuri steidz pēc tetovējuma? Šķiet, ka neviens, kamēr tas neskar pašu individuāli, par to neaizdomājas.
Kas notiek ar bērniem? Jā, bērniem! Aizvien straujāk pieaug mazo smēķētāju un alkoholisko dzērienu cienītāju skaits. Cik gan bieži nākas dzirdēt vai lasīt par traģiskiem notikumiem, kuros galvenie varoņi ir mazgadīgais puišelis vai meitene un alkohols! Nekur tālu nav jāmeklē – tādi puišeļi un meitenes ir sastopamas Cēsu rajonā. Kādēļ bērni vairs nespēlē draudzīgas spēles, kādēļ nav svētuma pret dzīvību?
Bērniem viņu piemērs ir viņu vecāki. Mūsdienu dzīves steiga, saspringtais ritms rada spriedzi starp pieaugušajiem, un agri vai vēlu negatīvais lādiņš kā zibeņu ugunis šķīst uz mazā cilvēka pusi. Paraugos apkārt un redzu nevis cilvēkus, bet robotus, kas steidzas, steidzas no dienas uz dienu. Cits ar ziliem riņķiem zem acīm, cits ar citu problēmu, bet viņi steidzas. Uz kurieni viņi steidzas? Es zinu tikai vienu, ka tā var paskriet garām laimei. Manuprāt, cilvēce tiecas pēc materiālo vērtību bagāžas, tādēļ piemirst, ka viņi ir tikai cilvēki, kam jāprot novērtēt sevi. Ir jāapstājas un jāsaprot, ka dzīvība ir Dieva dāvana, ka tā ir jāattīsta un jāpierāda visaugstākajā izpausmē. Steidzot pārāk ātri, pienāk brīdis, kad cilvēkam nākas aiziet no šīs pasaules, un tad ir par vēlu, lai kaut ko mainītu…
„Vai lielākais svētums nav dzīvība?” sev jautāju. Dzīvība ir mīlestība, tādēļ mums jāmīl sevi. Mīlēt ir jāmācās, tādēļ mūsdienu cilvēcei, it sevišķi bērnu vecākiem, ir bērnā jāieaudzina cieņa pret sevi, jo viņš ir mammas un tēta mīlestības izpausme. Manuprāt, jaunieši slēpj sevī dziļus kompleksus, tādēļ tiecas pēc tetovējumiem un pīrsingiem. Ir jācīnās, lai mēs sāktu novērtēt dzīvību, kā arī ikvienam jāsaprot, ka tikai Dievam ir tiesības spriest par Tevi.
Mācīsimies sevi novērtēt – dzīvība ir brīnums, kas jāsaudzē!
Komentāri