Turpmāk katru otrdienu šajā lappusē piedāvāsim atskatu uz dažiem zīmīgiem pagājušās nedēļas notikumiem Latvijā un pasaulē. Vārds ”zīmīgs” nepretendē uz absolūtu svarīgumu, taču šie ir notikumi, par ko der padomāt un kas parāda tendences iekšpolitikā vai starpvalstu attiecībās. Šī lappuse ir viens no mūsu spertajiem soļiem, sniedzot lasītājam pēc iespējas plašāku informāciju un stāstot ne tikai par vietējām aktualitātēm, bet arī notiekošo plašākā kontekstā. Nedēļa Latvijā
Prezidente dodas uz centrālcietumu. Pagājušajā nedēļā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pēc Rīgas centrālcietuma apmeklējuma atzina, ka steidzami jāuzlabo ieslodzīto dzīves apstākļi, un norādīja, ka pašlaik vairākās jomās netiek ievērotas cilvēktiesību normas.
”Vai zināt, kas es esmu?” kad tika atslēgtas kādas kameras durvis un aiz restēm kļuva redzami ieslodzīto stāvi, jautāja V. Vīķe-Freiberga. Vēl viņa moralizējošā tonī aizrādīja, ka pretlikumīgas darbības veikt labāk nevajag un ka daudzi cietumnieki drīz pēc iznākšanas brīvībā atkal nonāk aiz restēm. ”Panorāmas” sižetā varēja saskatīt līdzību starp parādītajām kameras restēm un prezidentes norādi, ka zoodārzā dzīvniekiem ir labāki apstākļi nekā cilvēkiem cietumā.
Kā vēsta ”Neatkarīgā Rīta Avīze”, lielāko neapmierinātību prezidente izteikusi par redzētajām cietumnieku kamerām, kā arī paudusi satraukumu par darbinieku trūkumu, jo zemā atalgojuma dēļ šie cilvēki izvēlas darbu citās iekšlietu struktūrās. Viņa atzina, ka ”cietumi Latvijā ir hronisks un ilggadējs sāpju bērns”, un piebilda, ka situācijas uzlabošana cietumos nekad nav bijis politiski populārs lēmums un prioritāte. Tas skaidrojams ar to, ka relatīvi zemā dzīves līmeņa dēļ politiskās elites un arī pārējo valsts iedzīvotāju daļa acīmredzot uzskata, kā brīvībā dzīvojošo problēmas ir primāras un tikai pēc tam vērts pievērsties nomaļāku sociālo grupu stāvoklim. Tomēr tādā gadījumā aizmirstam cietuma funkciju – tā ir ne tikai sodīšana (kas var izpausties arī sliktos dzīves apstākļos un diskomfortā), bet arī audzināšana. Savukārt, dzīvojot apstākļos, kas dažviet neko daudz nav mainījušies kopš 1905. gada, nav gaidāms, ka ieslodzītais pārdomās savu likteni. Dzīves apstākļu uzlabošana gan ir tikai viens, tomēr būtisks aspekts darbā ar ieslodzītajiem. Turklāt jāatceras arī, ka noziedznieka statuss neko nemaina cilvēka tiesībās. Un, ja arī kāds teiks, ka cietumnieki dzīvo labāk nekā nabadzīgs pensionārs, diez vai daudzi būtu gatavi savu pašreizējo stāvokli mainīt pret nebrīvi.
”Jaunā laika” pretimrunātāji. Līdz ar Aivara Aksenoka atstādināšanu no Rīgas domes vadītāja amata kritis pēdējais partijas ”Jaunais laiks” (”JL”) bastions, un tā krišanu atbalstīja arī daži ”JL” biedri.
Jāņa Dombura šovā ”Kas notiek Latvijā?” izskanējušie viedokļi apstiprināja, ka nesaskaņas domē lielākoties ir politiskas, nevis balstītas uz kādām pilsētas attīstību bremzējošām nebūšanām. Turklāt jaunās koalīcijas redzējums par Rīgas attīstību tikai detaļās atšķiras no A.Aksenoka vadītās koalīcijas definētajām prioritātēm. Zīmīgi, ka A.Aksenoks Latvijas vēsturē ir pirmais pilsētas galva, kas amatu zaudē neuzticības balsojumā.
Galvaspilsētas dome ne vien Latvijā, bet arī citās valstīs nereti tiek uzskatīta par tādu kā ”otro valdību”, un tajā notiekošajiem politiskajiem procesiem ir liela saistība ar valsts izpildvaras toni. Kopš pagājušajām vēlēšanām (arī vēl pirms tam) ”Jaunais laiks” Saeimā ir bijis bezcerīgā opozīcijā, un šīs partijas biedra vadītā Rīgas dome bija gandrīz vienīgais gaišais stariņš, kas spēja tai nodrošināt vismaz kaut kādu ietekmi.
Starppartiju saspīlējums vislabāk izpaudās janvārī, kad Rīgas dome balsoja pret kultūras ministres Helēnas Demakovas lobēto koncertzāles celšanu uz AB dambja. Tādēļ jaunas koalīcijas izveidošana un balsojums par A. Aksenoka atstādināšanu ir tieša reakcija uz nepakļaušanos ”Tautas partijas” politikai.
Jaunajai koalīcijai, ko veido TB/ LNNK, Tautas partija, Latvijas Pirmā partija un LSDSP, kopā ir 27 balsis, taču par domes jaunās koalīcijas izvirzīto kandidātu, ”Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK pārstāvi Jāni Birku nobalsoja 34 domnieki. Tādējādi tika nodrošināts vairākuma atbalsts. Balsotāju vidū bija arī ”JL” Rīgas nodaļas vadītājs Ivars Gaters, Imants Rākins un Anatolijs Aleksejenko, un šī ”pašdarbība” izraisīja skandālu ”JL” rindās.
Pretēji partijas vadības uzskatam, I.Gaters savu rīcību neuzskata par nodevību. ”Nejūtos neko pārkāpis vai nodevis. Rīkojos saskaņā ar savu politisko pārliecību,” viņš sacīja žurnālistiem, norādot – tā vietā, lai partiju līmenī sāktu konsultācijas par iespējamiem sadarbības modeļiem ar citiem labējiem politiskajiem spēkiem, ”JL” A. Aksenoka atbalstam meklēja sabiedrotos kreisajā spārnā.
Trīs nu jau bijušie ”Jaunā laika” domes frakcijas deputāti tuvākajās dienās grasās izveidot bloku un atbalstīt jauno Rīgas domes koalīciju. Turpmākie notikumi rādīs, vai šis ir kārtējais ”JL” šķelšanās gadījums, vai arī I. Gateram būs izdevies vismaz daļēji realizēt savus mērķus – likt partijai pārdomāt savu politiku un dot iespēju apšaubīt vadības oficiālo nostāju. Nedēļa pasaulē
ASV sabiedrotie atstās Irāku. Lielbritānijas premjerministrs Tonija Blērs paziņojis, ka tuvāko mēnešu laikā no Irākas tiks izvesti aptuveni 1600 britu karavīru (gandrīz ceturtdaļa pašreizējā kontingenta). To var interpretēt kā vienu no pazīmēm, ka ASV zaudē sabiedrotos.
Britu premjera paziņojumu gan iespējams skaidrot nevis ar ASV un Lielbritānijas draudzības panīkumu, bet gan ar T.Blēra vēlmi sagatavot labāku augsni savam pēctecim Gordonam Braunam, kam būs jāturpina valsts politika saistībā ar nepopulāro karu. Tomēr situācijas attīstība ir iezīmējusies – pirms diviem gadiem Irākā dienēja deviņi tūkstoši britu karavīru, pašlaik to ir 7100, un drīzumā šis skaitlis tiks samazināts līdz aptuveni 5500. Premjers, uzstājoties ar ziņojumu parlamentā, gan piebilda, ka britu karaspēks Irākā būs arī nākamgad un karavīri tur paliks, ”kamēr būs vajadzīgi un būs ko darīt”.
Savukārt Dānijas premjerministrs Anderss Fogs Rasmusens paziņojis, ka šī valsts augustā izvedīs visus savus Irākā dislocētos 460 karavīrus. Gada otrajā pusē arī Latvija varētu samazināt karavīru skaitu Irākā. Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Edgars Rinkevičs laikrakstam ”Diena” apstiprināja, ka jauna rota jūnijā uz Irāku vairs sūtīta netiks un, visticamāk, atsevišķos koalīcijas posteņos Irākas spēku apmācībā darbosies pieci līdz 15 karavīri.
ASV gan neuzskata, ka 2003. gadā izveidotā koalīcija iebrukumam Irākā sabrūk. ASV viceprezidents Diks Čeinijs norāda, ka ASV vēlas turpināt misiju Irākā, pabeigt to un ”atgriezties mājās ar godu”, lai gan starpkopienu vardarbība Irākā liek šo izteikumu uzskatīt par nepamatoti optimistisku.
Krievija iebilst pret ASV bāzēm Eiropā. No Krievijas pēdējā laikā izskanējusī retorika saistībā ar ASV politiku kārtējo reizi atsauc atmiņā aukstā kara laikus. Tie ir apvainojumi vēlmē izveidot vienpolāru pasauli, kā arī protests pret bruņošanās sacīkstēm.
Viena no pēdējā laikā asākajām saspīlējumu izpausmēm bija jaušama Minhenes drošības foruma laikā, kas notika februāra vidū. Tajā Krievijas prezidents Vladimirs Putins kritizēja ASV par vēlmi pasaulei uzspiest savu gribu. Kā pēc tam norādīja aģentūras Reuters un Associated Press, savas līdzšinējās prezidentūras septiņos gados V. Putins vēl nebija tik asi izteicies par Vašingtonas politiku, lai gan nereti lika saprast, ka tai nepiekrīt. Šī iemesla dēļ arī tiek pieminēta atgriešanās pie aukstā kara, kura laikā ASV un PSRS bija galvenās dominējošās varas pasaulē un kuru nesaskaņas pagājušā gadsimta 60. gados tik tikko nenoveda līdz atomkaram.
Viens no jautājumiem, kas pašlaik raisa V. Putina bažas, ir ASV vēlme izveidot savas raķešu bāzes Čehijā un Polijā. Pagājušajā nedēļā par ASV pretraķešu aizsardzības sistēmu iespējamu izvietošanu izteicās arī Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs. Viņš Krievijas oficiālajā laikrakstā Rossijskaja gazeta norādīja, ka šī sistēma dos iespēju ASV raidīt raķetes Krievijas teritorijā, kā arī pārtvert Krievijas izšautās raķetes. Tiesa, ne visi speciālisti apstiprina, ka tas patiešām būtu iespējams.
Par šo skarbo nostāju Vašingtonas puse paudusi neizpratni, taču nav sagaidāms, ka tas ko būtisku ietekmēs amerikāņu militārajā politikā. Armijas bāzu izvietošanu Eiropā ASV pamato ar nepieciešamību novērst naidīgo valstu triecienu – cik zināms, Krievijas šajā sarakstā nav. Valstis, no kurām ASV jāuzmanās, drīzāk ir Irāna un Ziemeļkoreja, tāpēc jautājums, kāpēc par bāzēšanās vietu izvēlēta tieši Centrāleiropa, ir diskutējams. Tanī pašā laikā Čehija un Polija ASV bāzu veidošanu savā teritorijā traktē pirmām kārtām kā drošības garantijas pret Krievijas ietekmi.
Saistībā ar Krievijas un ASV interešu sadursmēm der atcerēties arī to, ka Maskava sākotnēji iebilda pret NATO paplašināšanos Austrumu virzienā, tomēr Vašingtonai pēc 2001. gada 11. septembra svarīgāk bija dabūt savā pusē pēc iespējas vairāk uz Rietumiem noskaņotu valstu. Tagad tirgošanās var atsākties.
Komentāri