Laikrakstā ”Druva” 13. martā publicētais komentārs, saistot Latvijas otrā pasaules kara leģionāru vēlmi nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa ar vasarā paredzētiem homoseksuāļu izrādes gājieniem, ir augstākā mērā apkaunojošs tā rakstītājam. Var redzēt, ka tas, kurš to rakstījis, nesaprot, ko latviešiem, sevišķi Latvijas leģionāriem, nozīmē 16. marts. Padomju Savienības pēctečiem ļoti nepatīk, ka latviešu leģionāri bija vienīgā kaujas vienība, kas netika uzvarēta, kaut piedzīvoja lielus zaudējumus. Kurzemes cietoksnis komunistiem prasīja vislielākos zaudējumus, šaurā joslā cīnoties pret Latvijas aizstāvjiem, salīdzinot ar citiem kaujas laukiem. To viņi nevar paciest. Leģionāri, kam bija iespējams, pēc Vācijas kapitulācijas labprāt aizgāja mežos, lai turpinātu cīņu. Ko noķēra, izsūtīja uz desmit un vairāk gadiem, daudzus nošāva bez tiesas.
Tāpat norādīt, ka antifašisti karo pret Latvijas leģionāriem, ir smieklīgi, jo tie nekaro pret leģionāriem, bet gan Itālijas diktatora Benito Musolini izveidoto nacionālo antikomunistu kustību ”Fašisti”. Latvijai nevar būt nekāda sakara ar Itālijas kustību. Ar nelietīgu izdomu mūs varētu nodēvēt par nacionālsociālistiem, jo šī kustība bija Vācijā, un kā nekā mēs cīnījāmies kopā ar vācu armiju pret komunistiem. Mūsu aprējējiem nepatīk, ka bijām pārāki par viņiem kaujas laukā. Padomju savienība uzvarēja Austrumu frontē, pateicoties sabiedroto apjomīgiem ieroču sūtījumiem uz padomiju, bet ne krievu varonībai, jo tā neparādījās nekur, izņemot Volgogradas un Ļeņingradas kaujas. Bet par to šeit negribu runāt. Šo dienu atzīmēt vēlas Latvijas patrioti, bet prokrieviskiem līdzskrējējiem tas nav ērti. Ar patiesu cieņu Egons Andersons, leģionārs
Komentāri