Nedēļa Latvijā
Robežlīgums Maskavā parakstīts. Pagājušajā nedēļā Latvijas Ministru prezidents Aigars Kalvītis un Krievijas premjerministrs Mihails Fradkovs parakstīja abu valstu robežlīgumu. Ņemot vērā abu valstu attiecību uzlabošanos, par ko lielā mērā jāpateicas tieši Latvijas lēmumam piekāpties Krievijai vēstures interpretācijas jautājumos, Latvijas puse jau sākusi rēķināt, ko robežlīguma parakstīšana Latvijai dos.
Par Latvijas cerībām uz plašāku ekonomisko sadarbību liecina kaut vai tas, ka A.Kalvītis Maskavā ieradās kopā ar Latvijas uzņēmēju delegāciju. Kā ziņo “Neatkarīgā Rīta Avīze”, premjera tuvumā līguma parakstīšanas dienās bija redzami vairāki ar enerģijas biznesu saistīti cilvēki, piemēram, “Latvijas gāzes” vadītājs Adrians Dāvis, ar piena pārstrādes firmām saistīti ļaudis un citi uzņēmēji. Uzņēmēju izdarītais spiediens neoficiālā tonī tiek minēts kā viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Latvijas valdība pēkšņi izlēmusi atsākt sarunas par robežlīguma noslēgšanu, kā arī atteikties no gadu iepriekš pieņemtās vienpusējās Latvijas pozīciju skaidrojošās deklarācijas, kuras teksts Krievijai nebija pieņemams, tāpēc tālāks darbs pie robežlīguma pārtrūka. Lielākie ieguvumi, ko tuvākajā laikā teorētiski varētu dot attiecību uzlabošanās ar Krieviju, ir Dobeles gāzes krātuves attīstība, kā arī naftas tranzīta atjaunošana caur Ventspils ostu.
Tomēr ieguvumi no robežlīguma parakstīšanas pagaidām ir tikai politiska rakstura. Masu saziņas līdzekļi Krievijas pēdējo nedēļu toni raksturo kā draudzīgāku. Arī Krievijas biznesa avīze “Kommersant”, kas robežlīguma noslēgšanai bija veltījusi plašu rakstu ar lielu plati smaidoša Latvijas Ministru prezidenta attēlu pašā viducī, pajokoja, ka “Latvijas premjers Aigars Kalvītis ir gatavs Krievijai sniegt palīdzīgu roku grūtā situācijā”. Attieksmes uzlabošanos atzinis arī A. Kalvītis, kas norāda – Krievijas politiķi vairs nekritizē, bet tikai izsaka bažas. Galu galā, tagad Krievijai daudz vairāk problēmu sagādā Igaunija, kas vēlas demontēt padomju karavīriem veltīto pieminekli Tallinā, nevis Latvija, kas piekāpjas un bez priekšnoteikumiem atsakās no savas teritorijas. Tomēr tiešas norādes par labumiem, ko dos robežlīguma parakstīšana, Krievijas puse nav izteikusi un, ja arī tie radīsies, tad pirmām kārtām privātās uzņēmējdarbības jomā.
Noslēgto robežlīgumu par neatbilstošu Latvijas Satversmei pasludinājis “Jaunais laiks”, kas savācis nepieciešamo parakstu skaitu, lai dokumentu apstrīdētu Satversmes tiesā. Partija uzskata, ka runa ir par Latvijas robežas grozīšanu, un šādi jautājumi, kā to paredz Satversme, jālemj tautai referendumā. Tiesvedība varētu ilgt pusgadu, un tas nozīmē, ka līguma ratificēšanu Saeimā “JL” iniciatīva neietekmēs.
Daugava gandrīz izglābta. Visu nedēļu turpinājās dīzeļdegvielas noplūdes ierobežošanas un tās seku likvidēšanas darbi Daugavā, un skatījumu dinamika uz notikušo svārstījās no ekoloģiskas katastrofas piesaukšanas pagājušās nedēļas sākumā līdz mierinājumiem, ka briesmas novērstas. Kā ziņo LETA, pagājušajā svētdienā notikušajā Daugavas apsekojumā Latvijas un Baltkrievijas robežas tuvumā piesārņojums gandrīz vairs nav konstatēts. Tas nozīmē, ka pašlaik galvenais uzdevums ir savākt to piesārņojumu, kas ieplūdis Latvijas teritorijā. Piesārņojumu varētu palielināt lietus sākšanās, kad krastā izskalotie sārņi nonāktu atpakaļ straumē.
Baltkrievija, sniedzot informāciju par piesārņojuma apmēriem, šķiet, visu šo laiku ir mēģinājusi kliedēt bažas, ka dīzeļdegvielas noplūde varētu radīt nopietnus draudus videi. Sākumā tika norādīts, ka noplūde bijusi īslaicīga un piesārņojums ir astoņu kilometru garumā, taču nedēļas vidū izrādījās, ka naftas produktu plankums Daugavā ir gandrīz simts kilometrus garš. Tāpat sākotnēji izskanēja viedoklis, ka Daugavas straujā plūduma dēļ neizdodas nostiept bonas – “sētiņas”, kas vai nu uzsūc piesārņojumu, vai arī neļauj tam virzīties tālāk pa straumi, kā arī ir citi sarežģījumi, tomēr beigās valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieki saņēma priekšniecības uzslavas par labu strādāšanu.
Nedēļas beigās valsts vides dienests zināja teikt, ka naftas produktu daudzums, kas plūst Rīgas virzienā, ir krietni samazinājies, arī skābekļa koncentrācija Daugavā uz Latvijas un Baltkrievijas republikas robežām ir normas robežās, tas nozīmē, ka zivis slāpt nesāks. Baltkrievijas vēstnieks Latvijā Ārlietu ministrijai darīja zināmu, ka Baltkrievijā pie Ūlas upes kopumā noplūdušas 112 tonnas dīzeļdegvielas. Nedēļa pasaulē
Irāna aiztur britu jūrniekus. Veicinot starptautisko attiecību saasināšanos, 23. martā Irāna uz jūras robežas ar Irāku aizturēja 15 britu jūrniekus. Pēc Lielbritānijas viedokļa, jūrnieki patrulēja Irākas teritoriālajos ūdeņos, savukārt Irāna tos apsūdz par ielaušanos tās teritorijā un pieprasa Lielbritānijas atvainošanos. Šādā veidā Irāna atkārto scenāriju, kādā starpvalstu attiecības tā risināja pirms trim gadiem — arī 2004. gadā tā sagūstīja britu jūrniekus, kuriem valsts televīzijā lika atvainoties un pēc tam sveikus un veselus atbrīvoja.
Irānas solis ir skatāms kontekstā ar tās starptautisko stāvokli, proti, nesen ANO Drošības padome pieņēma rezolūciju, kurā noteiktas jaunas sankcijas pret Irānu. Tas tika darīts, lai piespiestu Irānu apturēt urāna bagātināšanu. Lai gan Irāna vairakkārt uzsvērusi, ka tās kodolprogramma paredzēta civiliem mērķiem – lai būvētu atomelektrostacijas un iegūtu elektrību, tomēr Rietumvalstis šajās aktivitātes saskata mēģinājumus iegūt kodolieročus. Līdzšinējie diplomātijas mēģinājumi ir cietuši neveiksmi, un Irāna nav pieņēmusi nedz dažādu politisko un ekonomisko labumu komplektu, ko tai apmaiņā pret kodolprogrammas slēgšanu piedāvājušas Rietumvalstis, nedz bijusi iebiedējama ar draudiem panākt tās starptautisku izolāciju. Irāna pastāv uz to, ka tās tiesības uz kodolprogrammu aizstāv starptautiskie līgumi.
Līdzīgi kā pērnā gada decembrī pieņemtā, arī par šā gada rezolūciju Teherāna pauda neapmierinātību un jūrnieku aizturēšana varētu būt
veids, kādā Irāna redz iespējas risināt nesaskaņas un vienlaikus novērst citu valstu uzmanību no kodolprogrammas. Tonis, kādā pašlaik notiek sarunas starp Irānu un Lielbritāniju par 15 aizturēto karavīru likteni, parāda, ka jautājums ir krietni plašāks nekā tikai varbūtēja Irānas teritoriālo ūdeņu pārkāpšana – ja runa būtu tikai par varbūtēju nelikumīgu robežas šķērsošanu, Irānai nebūtu nepieciešams pieprasīt atvainošanos, bet pietiktu vien ar jūrnieku aizturēšanu un pēc tam izdošanu Lielbritānijai. Turpretim tagad jūrnieku jautājums pusotras nedēļas ir bijis ziņu aģentūru un masu saziņas līdzekļu uzmanības lokā, un to Irāna izmanto, lai pievērstu sev uzmanību un demonstrētu savu pozīciju pret Rietumvalstīm. Viens no veidiem, kā pārbaudīt savas pozīcijas, bija aicinājums ASV izdot piecus tās cietumos ieslodzītus irāņus apmaiņā pret britu jūrniekiem, ko ASV kategoriski noraidījusi.
Eiropas Savienība atsāk sarunas ar Turciju. Nespējot vienoties ar Turciju par nepieciešamajām reformām un prasībām, pērn pārtrūka sarunas ar Turciju par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES). Sarunas tika atjaunotas pagājušajā nedēļā, kad Turcija un ES atvēra sarunu sadaļas par uzņēmējdarbību un rūpniecības politiku, vēsta “Reuters”. Abas puses ir vienojušās runāt par jautājumiem, kuros ir iespējams rast saprašanos, un pie neatrisinātajām tēmām atgriezties nākotnē.
Pērn tika iesaldētas astoņas atvērtās sarunu sadaļas no 35, kad Turcija atteicās atvērt savas ostas Kipras kuģiem, lai arī Kipras grieķu republika ir ES dalībvalsts un ikvienai dalībvalstij ir jāļauj pārējo dalībvalstu kuģiem izmantot savas ostas. Turcija Kipru neatzīst, taču atbalsta starptautiski neatzīto Kipras turku republiku. Pēc apvērsuma mēģinājuma 1974. gadā Kipra tika sadalīta divās – grieķu un turku – daļās, un līdzšinējie mēģinājumi salu atkal apvienot ir cietuši neveiksmi.
Vēl būtisks nesaskaņu cēlonis ir atšķirīgi uzskati jautājumā par armēņu likteni. Atsevišķas ES dalībvalstis, piemēram, Francija, uzskata, ka 1915. gadā Osmaņu impērija iznīcināja 1,5 miljonus armēņu un uzskata to par genocīdu, lai gan šāda vēstures interpretācija nav ES izvirzīts priekšnoteikums iestāšanās procesa turpināšanai. Ankara uzskata, ka nogalināto skaits ir mazāks un arī tad tas nav uzskatāms par genocīdu. Tomēr, lai parādītu savu labo gribu, gandrīz vienlaikus ar sarunu atsākšanu Turcijā pēc rekonstrukcijas tika atklāta vairāk nekā 1100 gadus veca armēņu baznīca. Turcijas valdība paziņoja, ka šis uzskatāms par labas gribas soli, kā arī pierādījumu tam, ka Turcija var sadarboties daudzās jomās.
Vienlaikus gan Turcijas premjers Redžeps Tajips Erdogans norādīja, ka turku vidū ilūzijas par ES gaist, tāpēc, ja ES noraidīs šīs valsts kandidatūru ES dalībvalstu lokā, attiecības varētu krietni pasliktināties. Arī ES dalībvalstu pilsoņu vidū entuziasms par Turcijas dalību nav augsts – pērnā gada vidū Turcijas uzņemšanu atbalstīja vidēji 44 procenti ES pilsoņu. Oficiālu uzaicinājumu sākt sarunas par iestāšanos ES Turcijas saņēma 2005. gada oktobrī, savukārt iestāties savienībā tā varētu, agrākais, 2013. gadā.
Komentāri